Zvērs aizstāvējās lieliski. Viņam uzbruka četrdesmit suņi, kas to ielenca un mēģināja ickostics ar biezajiem sariem apaugušajā ādā. Bet zvērs nepadevās. Spēcīgiem ilkņu triecieniem viņš drīz vienu, drīz otru suni uzsvieda augstu gaisā. Tic nokrita zemē ar pārplēstiem vēderiem un izgāztām iekšām. Izplestām nāsīm un zvērojošām acīm Kārlis sēdēja zirgā, kurš bija vienās putās, un, pieliecies pie tā kakla, nerima taurēt, satraukdams suņus vēl vairāk. Desmit minūtēs bija jau uzveikti divdesmit suņi.
- Palaidiet manus suņus! - Kārlis uzkliedza.
Piķieris palaida abus milzīgos suņus vaļa un tic metās jūklī. Pickļuvuši zvēram, viņi bruka tam virsū un iekodās ausīs.
Mežakuilis niknumā grieza ilkņus.
- Bravo, Durdan! Bravo, Rikstu! - karalis klied/a. - Turiet viņu! Šķēpu, dodiet šķēpu!
Karalim pasniedza šķēpu ar tērauda smaili.
- Sargies, brāli! - iesaucās Margerita.
- Nevilcinieties! - mudināja Neveras hercogiene. - Tikai nckļūdietics, sire\ Nogaliniet šo nezvēru!
- Esiet mierīga, hercogiene! - Kārlis atbildēja.
Un, pacēlis šķēpu, viņš metās uz mežakuili, kurš no dūriena nevarēja izvairīties, jo no visām pusēm viņu ielenca suņi. Taču, pamanījis šķēpu, tas mazliet pasitās sāņus, un ierocis gāja garām zvēra krūtīm, skardams vienīgi tā plecu.
- Tūkstoš velnu! - karalis iekliedzās. - Netrāpīju! Dodiet šķēpu!
Viņš atkāpās dažus soļus, sagatavodamies jaunai cīņai. Kāds piķieris
pasniedza karalim jaunu šķēpu. Nojauzdams draudošās briesmas ur vēlēdamies no tām izbēgt, mežakuilis pēkšņi izrāva no suņu zobiem savas saplosītās ausis. Izspūrušiem sariem, asinīm pieplūdušām acīm, ilkņus griezdams, zvērs nodūra galvu un metās virsū karaļa zirgam.
Kā piedzīvojis mednieks, Kārlis šo uzbrukumu bija paredzējis. Viņš savilka pavadu un piespieda zirgu pacelties pakaļkājās. Diemžēl viņš savilka pavadu pārāk stingri: zirgs zaudēja līdzsvaru un nokrita uz muguras. Visi skatītāji šausmās iekliedzās. Zirgs gulēja pie zemes un karaļa kreisā kāja atradās tam zem sāniem.
- Atlaidiet pavadu, sire, atlaidiet pavadu! - sauca Indriķis.
Karalis atlaida pavadu un, ar kreiso roku pieķēries sedliem, ar labo mēģināja izvilkt savu mednieka dunci. Tas viņam tomēr neizdevās.
- Mežakuilis! Mežakuilis! - Kārlis kliedza. - Alansonas hercog, pie manis!
Zirgs, juzdams brīvību un it kā saprazdams, kādas briesmas draiid viņa jātniekam, saņēma visus spēkus un mazliet izslējās. Indriķis cieši vēroja hercogu Fransuā, kas, atskanot brāļa palīgā saucienam, nobāla un pielika arkebūzu pie pleca. Atskanēja spalgs šāviens. Lode vis neķēra mežakuili, kurš atradās tikai divu soļu attālumā no karaļa, bet ievainoja zirga kāju. Zirgs atkal nogāzās zemē.
Tai mirklī mežakuiļa ilkņi pārplēsa Kārļa zābaku.
- O! - Alansonas hercogs ar nozilējušām lūpām čukstēja. - Liekas, ka Anžū hercogs būs nevis Polijas, bet gan Francijas karalis!
Mežakuilis tiešām gatavojās otrreiz plosīt Kārļa kāju, kad pēkšņi pazibēja ass ierocis un līdz spalam iedūrās zvēra plecā. Tad kāda roka dzelzs cimdā atvilka no karaļa mežakuiļa galvu.
Karalis, kuram beidzot bija izdevies izvilkt kāju no zirga apakšas,' ar mokām piecēlās un, ieraudzījis sevi asinīs, nobāla.
- Sire, - teica Indriķis, kas, vēl arvien ceļos nometies, turēja rokās sirdi ievainotā mežakuiļa galvu, - sire, viss ir beidzies laimīgi. Es vēl laikā paspēju atgrūst ilkni un jūsu majestāte netika ievainota.
Navarras karalis piecēlās un izvilka dunci no zvēra pleca. Mežakuilis smagi novēlās zemē.
Karalis, uztraukto galminieku un kalpu ielenkts, dzirdēdams šausmu kliedzienus, kuri varēja samulsināt pat visdrošsirdīgāko vīru, gandrīz vai noģība. Bet viņam izdevās savaldīties. Pagriezies pret Navarras karali, viņš saspieda tā roku savējā un uzmeta viņam skatienu, kurā varbūt pirmoreiz atplaiksnīja īstas, neviltotas jūtas.
- Pateicos, Indriķi! - viņš teica.
- Manu nabaga brāli! - iesaucās Alansonas hercogs, tuvodamies karalim.
- Ak, tas esi tu, Fransuā! - sacīja karalis. - Kur gan palika tava lode, slaveno strēlniek?
- Tā laikam ir iesprūdusi mežakuiļa ādā, - hercogs atbildēja.
- O, mans Dievs! - iesaucās Indriķis, ļoti veikli tēlodams izbrīnu. - Skatieties, Fransuā! Jūsu lode trāpījusi viņa majestātes zirgam kājā. Brīnišķīgi! \
- Vai tiešām tā ir taisnība? - jautāja karalis.
- Tā varēja gadīties, - pārbiedētais hercogs atbildēja. - Man tā trīcēja roka!
- Lai nu kā, labam strēlniekam tas ir diezgan dīvains šāviens, Fransuā! - savilcis uzacis, karalis sacīja. - Vēlreiz pateicos, Indriķi! Bet tagad, kungi, uz Parīzi! - pagriezies pret klātesošiem, viņš piebilda. - Šoreiz man pietiek.
Margerita piejāja, lai apsveiktu Indriķi.
- Jā, pateicies viņam no visas sirds, Margo, - teica Kārlis. - Bez viņa Francijas karalis tagad sauktos par Indriķi III.
- Anžū hercogam es tagad ienaidnieks uz visiem laikiem, - bearnietis teica Margeritai. - Ko lai dara? Katrs dara, ko var. Pajautājiet kaut Alansonas hercogam.
Un Indriķis reizes trīs iegrūda irdenajā zemē savu mednieka dunci, lai no tā notīrītu pielipušās mežakuiļa asinis.
Pirmās daļas beigas
Otrā daļa
.
1
Brāli
Izglābdams Kārli, Indriķis izglāba ne vien cilvēka dzīvību, bet arī aizkavēja karaļu maiņu trīs valstīs. Tiešām - Kārļa IX nāves gadījumā Francijas karaļtroni būtu ieguvis Anžū hercogs, bet Alansonas hercogs droši vien būtu kļuvis par Polijas karali. Anžū hercogs bija Kondē kundzes mīļākais, tātad - bija iespējams, ka ar Navarras kroni viņas vīram samaksātu par sievas laipnību.