Nabaga Indriķis no šīm pārmaiņām neko nebūtu ieguvis; ja nu vienīgi
- citu kaklakungu. Kārļa IX vietā, kurš izturējās pret viņu diezgan iecietīgi, Francijas tronī būtu nācis Anžū hercogs, kas nebija labāks par Katrīnu. Hercogs bija zvērējis viņu nonāvēt un, droši vien, savu vārdu būtu turējis.
Visi šie varianti Indriķim iešāvās prātā tai mirklī, kad mežakuilis uzbruka Kārlim IX, un mēs jau zinām, kāds bija šo pēkšņi pazibējušo domu rezultāts: Indriķis saprata, ka no Kārļa dzīvības ir atkarīga arī viņa paša dzīvība. Kārli IX izglāba Indriķa padevība, kuras cēloni viņš neprata izskaidrot. Bet Margerita saprata visu un bija pārsteigta pai Indriķa vīrišķību, kas kā zibens uzliesmoja tikai negaisa laikā.
Aizkavējot to, ka Anžū hercogs pārņem valdīšanas grožus, diemžēl vēl nekas nebija līdzēts. Vajadzēja pašam kļūt par karali. No Alansonas hercoga un prinča Kondē bija jāatkaro Navarras karaļvalsts, bet galvenais
- vajadzēja aizbēgt no šī gaima, kur viņam vajadzēja staigāt starp diviem bezdibeņiem. Atceļā no Bondē Indriķis visu laiku pārdomāja savu stāvokli. Atgriežoties Luvrā, viņam jau bija gatavs noteikts plāns.
Nenovilcis zābakus un nepārvilcis ar asinīm notraipīto apģērbu, Indriķis devās pie Alansonas hercoga, kuru viņš sastapa ļoti uztrauktu staigājam pa savu istabu.
Ieraugot Indriķi, hercogs saīga.
- Ak, labo brāl, - Indriķis saķēra viņa roku, - es saprotu, ka jūs dusmojaties uz mani, jo es pirmais aizrādīju karalim, ka jūsu lode ķērusi nevis mežakuili, uz kuru jūs mērķējāt, bet gan zirga kāju. Bet ko lai dara? Es biju tik pārsteigts, ka nevarēju savaldīties. Galu galā arī karalis
pats būtu to ievērojis, vai ne?
- Bez šaubām, bez šaubām, - Alansonas hercogs murmināja. - Un tomēr man jūsu aizrādījums jāatzīst par ļaunprātīgu. Jūs taču pats redzējāt, kas no tā iznāca. Brālim Kārlim radās šaubas, kas var sabojāt mūsu labās attiecības.
- Mēs par to tūlīt parunāsim. Es atnācu pie jums, lai jūs pārliecinātos, vai es esmu izpļāpājies ar ļaunu nolūku.
- Labi, - Alansonas hercogs atturīgi tcica, - runājiet, Indriķi, es klausos!
- Kad es būšu beidzis, Fransuā, jūs redzēsit manu izturēšanos pret jums: nesaudzēdams sevi, es gribu jums par kaut ko atzīties. Un kad es to izdarīšu, jūs ar vienu vārdu varēsit mani pazudināt.
- Par ko jūs runājat? - Fransuā uztraukts jautāja.
- Es ilgi šaubījos, vai jums to stāstīt vai ne, - Indriķis turpināja, - īpaši pēc tam, kad jūs šodien izlikāties, ka neko nesaprotat.
- Patiesībā, Indriķi, es arī tagad nesaprotu, par ko jūs domājat, - Fransuā nobālis sacīja.
- Brāli, jūsu intereses man ir pārāk dārgas, lai es varētu noslēpt, ka hugenoti pie manis nāca ar kādu priekšlikumu.
- Priekšlikumu? - Alansonas hercogs jautāja. - Kādu?
- Viens no viņiem ir de Muī de Senfāls, varonīgā de Muī dēls, kuru nogalināja Morvels… Vai jūs vinu pazīstat?
- Jā.
- Riskēdams ar savu dzīvību, viņš ieradās pie manis, lai pierādītu, ka es esmu gūsteknis.
- Vai tiešām! Un ko jūs viņam atbildējāt?
- Brāli, jūs ziniet, cik karsti es mīlu Kārli, kurš man izglāba dzīvību, un ka karaliene Katrīna ir man mātes vietā. Šā iemesla dēļ es de Muī priekšlikumu, protams, noraidīju.
- Ko viņš jums teica?
- Hugenoti grib atjaunot Navarras karaļvalsts troni un, tā kā tas saskaņā ar mantošanas tiesībām pieder man, lad viņi man to arī piedāvā.
- Tā! Un de Muī saņēma nevis jūsu piekrišanu, kā viņš lo gaidīja, bet gan atteikumu.
- Formāli… pat rakstisku. Bel tagad…
- Jūs esat pārdomājis? - Alansonas hercogs Indriķi pārtrauca.
- Nē, vienīgi redzēju, ka de Muī, būdams ar mani neapmierināts, ar savām vēlmēm devās pie cita.
- Pie kā? - Fransuā ātri vaicāja.
- Nezinu. Varbūt pie prinča Kondē.
- Jā, tas ir iespējams, - hercogs piekrita.
- Tas jau nekas, - Indriķis turpināja. - Man ir līdzeklis, kā izzināt, kuru viņš īsti izvēlējies par hugenotu vadoni.
Fransuā nobālēja vēl vairāk.
- Hugenoti ir sašķēlušies, - Indriķis pabeidza.
- De Muī ir varonīgs un godīgs muižnieks, bet viņš ir tikai vienas partijas pārstāvis. Bet otra partija vēl nav zaudējusi cerības redzēt tronī uzkāpjam Navarras Indriķi, kurš pirmajā mirklī gan atteicās, bet vēlāk varēja pārdomāt.
- Vai jūs par to kaut ko zināt?
- Katru dienu es saņemu arvien pārliecinošākus pierādījumus. Vai jūs ievērojāt, kas tie bija par jātniekiem, kuri mums pievienojās medībās?
- Jā, jaunatgrieztie katoļi.
- Vai jūs pazināt arī viņu vadoni, kurš man deva zīmi?
- Jā, pazinu. Tas bija vikonts de Tirēns.
- Vai jūs sapratāt, ko viņi man piedāvāja?
- Viņi jums piedāvāja bēgt.
- Pēc tā jūs varat saprast, - sacīja Indriķis, - ka ir vēl cita partija, kuras vēlmes nesakrīt ar de Muī nodomiem.
- Tātad ir vēl kāda cita partija? - jautāja Fransuā, uztraukdamies aizvien vairāk.
- Jā, turklāt ļoti stipra. Lai gūtu panākumus, vajadzētu tikai abas Tirēna un de Muī partijas apvienot. Sazvērestība vēršas plašumā, karaspēki ir gatavi un gaida vienīgi signālu. Stāvoklis ir ļoti nopietns, un man vistuvākajā laikā par kaut ko ir jāizšķiras. Bet es šaubos, tāpēc atnācu aprunāties ar jums kā ar draugu.