- Labāk sakiet - kā ar brāli.
- Jā, kā ar brāli.
- Runājiet, es klausos!
- Vispirms, Fransuā, man dažus vārdus jāsaka par sevi pašu. Tas tādēļ, lai jūs mani labāk saprastu. Mana vēlme nav godkārīga. Es esmu vienkāršs muižnieks, kas ir pieradis pie sliktas dzīves. Es esmu nabags, neveikls un kautrīgs. Sazvērnieka pienākums man šķiet tik neizdevīgs, ka to diezin vai attaisnotu pat visdrošākās cerības iegūt kroni.
- Manu brāli, - teica Fransuā, - jūs sevi noniecināt. Tas ir neiespējami, ka jūs, būdams princis, kuram ir tik spožas nākotnes izredzes, apmierināsities ar kaut ko tik nožēlojamu. Es neticu tam, ko jūs stāstāt.
- Un tomēr tā ir taisnība, - atbildēja Indriķis. - Ja man būtu kāds patiess draugs, es viņa labā atsacītos no varas, ko man piedāvā mana hugenotu partija. Bet man nav tāda drauga, - viņš piebilda ar skumju smaidu sejā.
- Var būt, ka ir gan. Jūs droši vien maldāties.
- Nē, velns lai parauj! Izņemot vienīgi jūs, Fransuā, visi pārējie mani šeit ienīst. Bet man tik ļoti žēl Navarras. Es negribu, ka tā ciestu no briesmīgiem iekšējiem nemieriem, kuru sekas var būt tas, ka kroni iegūs nevērtīgs cilvēks. Man šķiet, ka labāk būtu, ja par visu to ziņotu karalim. Es neminēšu nevienu vārdu, neiedziļināšos sīkumos. Es tikai gribu novērst katastrofu.
- Lielais Dievs! - iesaucās Alansonas hercogs, nevarēdams savas bailes vairs apslēpt, - ko jūs runājat! Kā? Jūs, kas pēc admirāļa nāves esat vienīgā partijas cerība, jūs, hugenots, kas, kā visi runā, pārgājis katoļticībā vienīgi apstākļu spiests, jūs gribat pacelt nazi pret saviem brāļiem? Indriķi, Indriķi, vai jūs tiešām nesaprotat, ka, tā rīkojoties, jūs kalvinistus pakļaujat jauniem slaktiņiem, varat izraisīt otru Bērtuļa nakti! Vai jūs patiešām nezināt: Katrīna tikai gaida izdevību, lai nokautu visus vēl dzīvos hugenotus?
Hercogs drebēja, un viņa bālajā sejā parādījās sārti plankumi. Viņš spieda Indriķa roku, lūgdams viņu atsacīties no sava nodoma, kas varēja izjaukt visus hercoga aprēķinus.
- Vai jūs domājat, ka tam būs tik bēdīgas sekas? - Indriķis labsirdīgi jautāja. - Man liekas, ja karalis dos vārdu, tad nevienu neaizskars.
- Karaļa Kārļa vārds, Indriķi!… Vai viņš nedeva vārdu admirālim? Vai nedeva vārdu Teliņī un jums pašam arī? Ticiet man, Indriķi, ja jūs to izdarīsit, viņi visi būs beigti. Un ne vien viņi, bet arī visi pārējie, kuriem ar viņiem būs bijuši kaut kādi sakari.
Indriķis mirkli padomāja.
- Ja man galmā būtu vārds, es rīkotos citādi, - viņš teica. - Tā, piemēram, jūsu vietā, Fransuā, Francijas prinča, varbūt troņmantnieka vietā…
Fransuā ironiski pakratīja galvu.
- Ko jūs darītu manā vietā, Indriķi?
- Jūsu vielā, brāli, es nostālos kustības priekšgalā, - atbildēja Indriķis.
- Mans vārds, mans stāvoklis pasargātu nemierniekus no briesmām. Un es no šī pasākuma, kurš citādi var būt neaprakstāms ļaunums visai Francijai, mācētu gūt labumu gan sev pašam un gan arī karalim.
Alansonas hercogs uzbudināts uzklausīja šos vārdus, un viņa seja noskaidrojās.
- Un jūs domājat, - viņš teica, - ka šis līdzeklis noderēs un ka tas var novērst visu, no kā mēs baidāmies?
- Jā, cs esmu par to pārliecināts, - atbildēja Indriķis.
- Hugenoti jūs mīl. Jūsu kautrība, augstais stāvoklis, laipnība, kādu no jums arvien baudījuši hugenoti, - viss tas padara viņus par jūsu uzticamiem kalpiem.
- Bet jūs taču teicāt, ka hugenotiem ir divas partijas. Tie, kuri stāv jūsu pusē, varbūt negribēs man pievienoties?
- Es to nokārtošu. Man ir līdzeklis, pat veseli divi, kā viņus ietekmēt un panākt, ka viņi piekrīt.
- Kas tie ir par līdzekļiem?
- Pirmkārt, uzticība, ar kādu pret mani izturas viņu vadoņi; otrkārt
- bailes, kādas tie sajutīs, uzzinādami, ka jūs zināt viņu vārdus.
- Bet kas man pateiks šos vārdus?
- Es, velns lai parauj!
- Jūs to darīsit?
- Klausieties, Fransuā, - Indriķis turpināja, - es jums jau teicu, ka šeit, galmā, mīlu vienīgi jūs! Varbūt tas tāpēc, ka jūs uzrauga tāpat kā mani. Turklāt mana sieva jūs ļoti ciena.
Fransuā priekā kvēloja.
- Ticiet man, brāli, - Indriķis atkal atsāka, - ņemiet šo lietu savās rokās un kļūstiet par Navarras karali! Ja jūs piešķirsit man vietiņu savā galmā un skaistu mežu medībām, es jutīšos laimīgs.
- Navarras karalis! - teica hercogs. - Bet ja nu…
- Ja Anžū hercogs kļūst par Polijas karali, vai ne? Vai es pabeidzu jūsu domu?
- Klausieties, Fransuā, - Indriķis turpināja, - tieši šo iespēju es biju paredzējis un to no jums arī neslēpšu. Ja Anžū hercogs kļūst par Polijas karali, bet mūsu brālis Kārlis, nedod Dievs, nomirst, tad no Po līdz Parīzei ir tikai divi simti ljē, toties no Parīzes līdz Krakovai - četri simti. Un jūs mantojumu iegūsit, pirms Polijas karalis dabūs zināt par brāļa Kārļa nāvi. Lūk, tad, ja jūs būsit ar mani apmierināts, jūs man atdosit Navarras karaļvalsti, kura ir tikai viena pērle jūsu dārgajā kronī. Un es to saņemšu. Visļaunākais, kas jums var gadīties, ir tas, ka jūs paliksit Navarras karalis uz visu mūžu, dzīvosit kopā ar manu ģimeni un kļūsit par karaļdinastijas ciltstēvu. Bet kāds stāvoklis jums tagad ir šeit Luvrā? Jūs esat nabaga vajāts princis, karaļa trešais dēls, to divu vecāko brāļu vergs, kuri stulbas iegribas dēļ kādudien var jūs ieslodzīt Bastīlijā.
- Jā, jā! - Fransuā iesaucās. - Es to visu zinu, zinu tik labi, ka tiešām nesaprotu, kāpēc jūs pats atsakāties no tā, ko piedāvājat man. Vai patiesi jums te nekas nepukst?!
Un Alansonas hercogs uzlika roku uz Indriķa sirds.
- O, - Indriķis pasmaidīja, - ir smagumi, kurus katra roka vis nespēj celt. Es šo smagumu pat nemēģināšu pacelt. Iedomājoties, cik tas ir nogurdinoši, man zūd visa patika valdīt.