Abi jaunekļi sēdēja pie galda ar muguru pret karali.
- Majestāte! - Margerita iesaucās un pielēca kājās.
Trīs klātesošie izturējās tā, it kā būtu zaudējuši galvu. Vienīgi Kokonna palika aukstasinīgs. Viņš piecēlās, bet tik māksloti neveikli, ka apgāza galdu ar visiem kristāla traukiem, vāzēm un svecēm.
Istaba iegrima dziļā tumsā. Iestājās nāves klusums.
- Glābieties! - Kokonna čukstēja la Molam. - Drošāk, drošāk!
La Mols nelika to vēlreiz atkārtot. Viņš metās pie sienas un cerēja nokļūt guļamistabā, lai paslēptos viņam labi pazīstamajā kabinetā.
Bet, ieiedams guļamistabā, viņš sadūrās ar kādu cilvēku, kurš pašlaik ienāca pa slepenajām durvīm.
- Ko tas viss nozīmē? - Kārlis tumsā nepacietīgā balsi kliedza. - Kāpēc, man ierodoties, jāsaceļ šāds juceklis? Vai tad es tiešām esntu tik nelūgts viesis? Indriķi! Indriķi! Kur tu esi? Atbildi!
- Mēs esam glābti! - čukstēja Margerita, satvērusi kādu roku, kuru viņa noturēja par la Mola roku. - Karalis domā, ka viesu vidū ir arī mans vīrs.-
- Un cs no savas puses viņam šo ticību nelaupīšu, - Indriķis tikpat klusi atbildēja. - Varat būt mierīga.
- Augstais Dievs! - iesaucās Margerita, atlaizdama Navarras karaļa roku.
- Klusu! - Indriķis brīdināja.
- Tūkstoš velnu! Ko jūs tur sačukstaties? - kliedza Kārlis. - Indriķi, kur tu esi? Atbildi!
- Es esmu šeit, sire , - atskanēja Navarras karaļa balss.
- Velns! - Čukstēja Kokonna, iespiedies istabas kaktā kopā ar Nevērās hercogieni. - Mēs tiksim cauri ar veselu ādu.
- Tagad mēs abi esam pagalam! - sacīja Anrieta.
Beidzot pārdrošais Kokonna nolēma, ka galu galā svecc tomēr būs jāaizdedzina un jo drīzāk viņš to izdarīs, jo labāk. Tāpēc viņš palaida Nevērās hercogienes roku, pacēla svečturi un, uzpūtis Ј>gli, iededza sveci.
Istaba kļuva gaiša.
Kārlis IX jautājoši paskatījās vispkārt.
Indriķis stāvēja blakus sievai; Nevērās hercogiene viena - kaktā. Kokonna stāvēja istabas vidū un visu šo skatu apgaismoja.
- Piedodiet, brāli, - sacīja Margerita. - Mēs jūs negaidījām.
- Jūsu majestāte mūs briesmīgi nobiedēja, - Anrieta piebilda.
- Es tā nobijos, - visu nojauzdams, paskaidroja Indriķis, - ka, celdamies kājās, apgāzu galdu.
- Lieliski! - paskatījies Indriķī, nodomāja Kokonna. - Lūk, vīrs, kas visu saprot no pusvārda!
- Kāda šeit postaža! - piebilda Kārlis. - Ari tavas vakariņas izjuka, Indriķi! Nāc man līdzi, un tu varēsi tās pabeigt citā vietā. Šovakar cs tevi pamielošu.
- Jūsu majestāte parāda man pārāk lielu godu!..
- Jā, mana majestāte parāda tev godu, aizvedot tevi prom no Luvras. Atvaino mani, Margo, rīt no rīta es tev viņu atkal atdošu.
- Ak, brāli, jums mana atļauja -nav vajadzīga, - atbildēja Margerita.
- Jūsu vēlēšanās ir likums.
- Es tik paņemšu citu mēteli, un tūlīt atgriezīšos, - sacīja Indriķis. Nepūlies velti, Indriķi. Arī ar šo mēteli būs labi, - Kārlis pretojās.
- Bet, sire … - bearnietis nomurmināja.
- Es vēlreiz atkārtoju, ka nav vajadzīgs! Tūkstoš velnu! Vai tu dzirdi, ko es tev saku! Nu, nāc!
- Jā, jā, ejiet gan! - Margerita pēkšņi sacīja, satverdama vīra roku. No Kārļa uzmestā dīvainā skata viņa nojauta, ka lieta ir nopietna.
- Klausos, sire , - Indriķis atbildēja. %
Bet Kārlis kavējās. Viņa skats krita uz Kokonnu, kas turpināja aizdegt
sveces.
- Kas tas tāds? - viņš jautāja, noskatīdams pjemontieti no galvas līdz kājām. - Vai tas nav grāfs de la Mols?
- No kā gan viņš dabūjis dzirdēt par la Molu? - Margerita nodomāja.
- Nē, sire , - atbildēja Indriķis. - Grāfs de la Mols nav šeit un man žēl, ka es nevaru viņu stādīt priekšā jūsu majestātei kopā ar grāfu de Kokonnu. Viņi ir nešķirami draugi. Abi kalpo Alansonas hercogam.
- O, mūsu slavenajam strēlniekam, - noteica Kārlis. - Tā! Bet grāfs de la Mols, šķiet, ir hugenots? - savilcis uzacis, viņš piebilda.
- Jaunatgrieztais, sire , - Indriķis paskaidroja. - Es par viņu galvoju
- kā pats par sevi.
- Ja tu Indriķi par viņu galvo, tad pēc visa tā, ko tu šodien manis labā esi izdarījis, man nav iemesla šaubīties. Bet es tomēr šo la Molu gribu redzēt. Nu, vienalga, atliksim to uz kādu citu reizi.
- Uz priekšu, uz priekšu, Indriķi! - karalis skubināja. - Tici man, ka šovakar Luvras gaiss tev nav veselīgs. Tici taču, velns lai parauj!
- Deviņi sātani! - Indriķis atrūca. - Kas gan būs ar de Muī, kurš mani gaidīs guļamistabā? Kaut tik ar viņu nenotiek kaut kas ļauns!
- Kā redzams, tev, Indriķi, nav nekas pretī, ka Alansonas hercoga galminieki kāro tavu sievu? - karalis jautāja, kad viņi gāja pār uzvelkamo tiltu.
- Kāpēc jūs tā domājat, sire?
- Vai tad grāfs de Kokonna nedzenas pēc Margo?
- Kas jums to teica?
- Vai nav vienalga!
- Meli, sire ! Grāfs de Kokonna tiešām ir iemīlējies, bet tikai Nevērās hercogienē.
- Vai tiešām?
- Jā, majestāte!
Kārlis iesmējās.
- Lūk, jauks joks! - viņš priecājās. - Lai tik hercogs Gīzs tagad pamēģina stāstīt pasaciņas! Viņam izstiepsies garš ģīmis, kad es pastāstīšu par viņa līgavas dēkām. Tomēr, - karalis domīgi piebilda, - es vairs labi neatceros, vai viņš man stāstīja par grāfu Kokonnu vai de la Molu.
- Ne viens, ne otrs, sire , - sacīja Indriķis. - Es esmu pārliecināts par savas sievas tīrajām jūtām pret mani.
- Labi, Indriķi, ļoti labi! - teica karalis. - Man tas īpaši patīk. Goda vārds, tu esi tik brašs puisis, ka cs drīz vien bez tevis nevarēšu vairs iztikt!