To pateicis, karalis zīmīgi iesvilpās, un tai pašā mirklī aiz Binjē ielas stūra parādījās četri augstmaņi, kuri viņiem pievienojās. Tad viņi visi kopā devās uz pilsētas centru.
Pulkstenis nosita desmit.
- Nu? - jautāja Margerita, kad karalis un Indriķis bija aizgājuši. - Vai atkal sēdīsimies pie galda?
- Nē, mana dārgā, - atbildēja hercogiene. - Es vēl tagad nevaru atjēgties no lielajām izbailēm. Lai dzīvo namiņš Klošperšē ielā! Tajā nevar iekļūt, iepriekš to neieņemot, un tur mūsu varoņi drīkst izvilkt zobenus. Ko jūs meklējiet zem soliem un skapjos, monsieur Kokonna?
- Es meklēju savu draugu la Molu, - pjemontietis atbildēja.
- Pameklējiet viņu manas guļamistabas apkārtnē, - sacīja Margerita. - Tur ir kabinets…
- Labi, es iešu turp, - Kokonna paklausīja.
Un viņš devās uz guļamistabu.
- Nu, cik tālu mēs tiksim? - tumsā atskanēja kāda balss.
- Mordieu! Mēs tikām līdz saldumiem.
- Bet Navarras karalis?
- Viņš neko neredzēja. Viņš ir ļoti parocīgs vīrs, un es vēlētos, kaut manai sievai būtu tāds pats. Es tikai baidos, ka tas notiks tad, kad viņa apprecēsies otrreiz.
- Un karalis Kārlis?
- O, karalis, - tā ir cita lieta. Viņš šo vīru aizveda.
- Vai tu to droši zini?
- Tici man! Bez tam viņš man parādīja godu, paskatīdamies uz mani no sāniem, kad uzzināja, ka es kalpoju Alansonas hercogam, bet viņa skatiens palika pavisam greizs, kad viņam pastāstīja, ka cs esmu tavs draugs.
- Vai tu domā, ka viņam par mani ir stāstīts kaut kas slikts?
- Nē, gluži otrādi, kaut kas pārāk labs. Bet tas nav galvenais. Mūsu dāmas, šķiet, grib doties uz Ruā de Sisila ielu, un mums būs viņas jāpavada.
- Tu taču zini, ka tas nav iespējams.
- Kāpēe?
- Tāpēc, ka mums šodien jādežūrē pie Alansonas hercoga.
- Mordieu ! Tiešām! Es aizvien aizmirstu, ka mēs no muižniekiem esam pārvērtušies par viesmīļiem.
Draugi atgriezās pie Margeritas un Anrietas un paskaidroja, ka viņiem noteikti jāpiedalās hercoga vakara audiencē.
- Labi, - Nevērās hercogiene sacīja, - bet mēs iesim.
- Kurp? - Kokonna jautāja.
- O, jūs esat pārāk ziņkārīgi, - hercogiene atbildēja.
Jaunekļi paklanījās un steidzās pie Alansonas hercoga.
Hercogs sēdēja savā kabinetā un acīmredzot viņus gaidīja.
- O, kungi, jūs ierodaties pārāk vēlu!
- Pulkstens vēl tikai desmit, augstība, - Kokonna paskaidroja.
Hercogs izvilka savu stundeni.
- Jums taisnība, - viņš teica. - Bet Luvrā tomēr visi jau guļ.
- Jā, augstība. Vai gaišība pavēlēs iesaukt augstmaņus vakara audiencē?
- Tieši otrādi, lūdzu, ejiet mazajā zālē un atlaidiet visus.
Jaunekļi izpildīja pavēli un atgriezās pie hercoga.
- Vai jūsu gaišība ies gulēt vai vēl strādās? - Kokonna jautāja.
- Monsieur, jūs esat brīvs līdz rītam!
- Liekas, ka šonakt Luvrā neviens negulēs savā gultā, - Kokonna čukstēja la Molam ausī. - Šī nakts būs velnišķīgi jautra un arī mums jāsaņem kāda daļiņa no šīs saldās līksmes!
Abi jaunekļi pāris lēcienos uzskrēja pa trepēm savā istabā, paķēra mēteļus un zobenus un metās noķert dāmas, kuras uz Scnonorē ielas stūra arī panāca.
Alansonas hercogs tanī brīdī ieslēdzies sēdēja savā guļamistabā un, uzmanīgi klausīdamies, gaidīja, kad notiks tas, ko bija solījusi māte karaliene.
III
Dieva griba
Luvru apņēma dziļš klusums.
Margerita un Nevērās hercogiene devās uz Tizona ielu. Kokonna ar la Molu steidzās viņas panākt. Karalis un Indriķis bija aizgājuši uz pilsētu. Alafosonas hercogs sēdēja savā guļamistabā un dīvainā uztraukumā gaidīja, kad notiks tas, ko bija solījusi māte. Katrīna gulēja gultā, bet baronese de Sova sēdēja pie viņas galvgaļa un lasīja itāļu pasakas, kuras labo
karalieni bezgala smīdināja.
Kairina jau sen nebija bijusi tik labā omā. Kopā ar galma dāmām viņa pavakariņoja, apspriedās ar ārstu un saskaitīja sava galma dienas rēķinus, bet pēc tam pavēlēja noturēt aizlūgumu, lai izdotos darbs, no kura pēc viņas vārdiem bija atkarīga mātes karalienes bērnu laime. Kā jau īstai florencictei Katrīnai bija paradums bieži rīkot aizlūgumus un meses, lai labi izdotos dažādi pasākumi, par kuriem zināja vinīgi Dievs un viņa.
Beigās māte karaliene pieņēma Renē un izmeklēja sev vairākas jaunas ziedes un smaržas.
- Uzzini, vai mana meita, Navarras karaliene, ir savās istabās, - Katrīna teica. - Ja viņa ir mājās, palūdz viņu pie manis.
Pāžs izsteidzās no istabas un pēc dažām minūtēm Gijonas pavadībā atkal atgriezās.
- Ko tas nozīmē? - māte karaliene jautāja. - Es vēlējos redzēt nevis ķalponi, bet gan kundzi.
- Majestāte, - sacīja Gijona, - es uzskatīju, ka mans pienākums jūsu augstībai pašai pateikt, ka Navarras karaliene kopā ar Nevērās hercogieni izgāja.
- Tik vēlā stundā! - Katrīna savilka uzacis.' - Uz kurieni?
- Uz alķīmiķu seansu hercoga Gīza pilī, Nevērās hercogienes pav iljonā, - Gijona paskaidroja.
- Kad viņa atgriezīsies? - Katrīna jautāja.
- Seanss ievilksics pēc pusnakts, - kalpone veikli meloja. - Viņas majestāte droši vien pie savas draudzenes paliks līdz rītam.
- Navarras karaliene var justies laimīga, - Katrīna murmināja. - Viņai ir draugi, viņa ir karaliene, viņas galvu rotā kronis, viņu godā par majestāti. Viņa var justies ļoti laimīga.
Klātesošie tikko valdīja smīnu.
- Nu, neko nevar darīt, - Katrīna norūca. - Kad aizgājusi, tad aizgājusi! Jūs taču tā teicāt?
- Pirms pusstundas, madame.
- Labi, varat iet!
Gijona palocījās un izgāja.