- Mans pienākums ir jums sekot.
- Palieciet šeit! - Katrīna noteica vēl pavēlošākā balsī nekā iepriekš.
- Karaļus apsargā daudz spēcīgāka vara nekā cilvēku taisītie ieroči.
Kapteinis paklausīja.
Katrīna paņēma lapu, kailajās kājās uzāva samta kurpes un izgāja no guļamistabas. Nonākusi gaitenī, kurā vēl bija samanāmi šāviņu dūmi, viņa klusi kā ēna devās uz Navarras karaļa istabām.
Visapkārt valdīja stindzinošs klusums. Nokļuvusi līdz ieejas durvīm, Katrīna kāpa pār slieksni un ieraudzīja priekšistabā nesamaņā gulošo Ortonu.
- Lūk, kalps! - viņa sacīja. - Droši vien tālāk mēs redzēsim arī kungu.
Un māte karaliene iegāja guļamistabā.
Tur uz grīdas viņa ar kāju kaut ko aizķēra un, nolaidusi lampu zemāk, ieraudzīja algotni ar pāršķeltu galvu. Viņš bija miris. Soļus trīs tālāk gulēja sirdī ievainotais leitnants. No viņa krūtīm plūda pirmsnāves gārdzieni.
Beidzot! Blakus gultai vēl viens cilvēks, kam no divām brūcēm kaklā plūda asiņu strauti. Viņš bija nāves bāls un savilktām rokām velti mēģināja piecelties.
Tas bija Morvels.
Katrīnu pārņēma saltas trīsas. Viņa redzēja, ka gulta ir tukša un, skatīdamās apkārt, starp trim asiņu peļķēs gulošiem cilvēkiem velti meklēja to, ko tik ļoti kāroja ieraudzīt.
Morvcls pazina Katrīnu. Viņa acis plaši iepletās un viņš izmisis pavēcināja roku.
- Nu, kas ir? - Katrīna pusbalsī jautāja. - Kur viņš ir? Kas ar viņu notika? Nelaimīgais! Vai tiešām tu viņam ļāvi izglābties?
Morvcls mēģināja kaut ko teikt, bet no krūtīm tam izlauzās vienīgi ķērkstošas, nesakarīgas skaņas. Uz lūpām viņam parādījās sarkanas putas un viņš pakratīja galvu, likdams saprast, ka nevar parunāt.
- Runā taču! - Katrīna uzkliedza. - Saki kaut vienu vārdu!
Morvcls parādīja savu brūci. No krūtīm tam atkal izlauzās dažas
neskaidras skaņas, viņš vēlreiz, mēģināja piespiesties un iegārgdamies zaudēja samaņu. Katrīna pārskatīja istabu. Viņai visapkārt bija tikai līķi un mirstošie, grīdu klāja asiņu paltis un visu šo skatu apņēma kapa klusums. Karaliene vēlreiz mēģināja uzsākt ar Morvelu sarunu, bet Šoreiz viņš pal nepakustējās. No viņa kamzoļa krūšu kabatas ārā rēgojās kaut kāds papīrs. Tā bija karaļa parakstītā apcietināšanas pavēle. Katrīna to paķēra un paslēpa sev uz krūtīm.
Tanī brīdī viņai aiz muguras atskanēja soļi. Karaliene pagriezās un ieraudzīja pie durvīm stāvam Alansonas hercogu. Ncnocietics viņš bija atnācis šurp un nevarēja atraut acis no skata, kas atklājās viņa priekšā.
- Tu esi šeit? - Katrīna vaicāja.
- Jā, madame. Mans dievs, kas šeit notiek? - hercogs jautāja.
- Ej atpakaļ, Fransuā! Drīzumā tu dabūsi visu zināt.
Alansonas hercogs zināja daudz vairāk nekā Katrīna domāja. Viņš bija sācis klausīties, tiklīdz gaitenī atskanēja algotņu soļi. Ieraudzījis, ka šie cilvēki ieiet pie Navarras karaļa un atcerējies Katrīnas vārdus, viņš nojauta, kam bija jānotiek, un priecājās, ka par viņu spēcīgāka roka tagad satrieks viņa bīstamo draugu.
Drīz vien atskanēja šāvieni. Fransuā dzirdēja kādu skrienam pa gaiteni, tad atvērās durvis uz kāpnēm, gaitenis kļuva gaišs un viņš ieraudzīja viņam ļoti labi pazīstamo ķirškrāsas mēteli.
- De Muī! - viņš iesaucās. - Dc Muī pie Navarras karaļa! Nē, tas nav iespējams! Tas būs grāfs de la Mols.
Hercogs uztraucās. Viņš atcerējās Margeritas doto vārdu sargāt jaunekli no briesmām un nolēma pārliecināties, vai pa gaiteni tiešām bēdzis viņš. Fransuā steidzās uz. abu draugu istabu. Tā bija tukša, bet la Mola ķirškrāsas mētelis karājās pie sienas kaktā. Tagad viņš vairs nešaubījās: bēglis bija nevis la Mols, bet gan de Muī.
Baidīdamies, ka hugenotu saķers un viņš izpaudīs sazvērestības noslēpumu, izbailēs nobālušais hercogs steidzās uz Luvras vārtiem. Tur viņš uzzināja, ka cilvēks ķirškrāsas mētelī ir vesels un neskarts. Viņš tikko bija izskrējis pa vārtiem, kliegdams, ka Luvrā karaļa vārdā apkaujot cilvēkus.
- Viņš ir maldījies, - Alansonas hercogs noņurdēja. - Nevis karaļa, bet mātes karalienes vārdā.
Nomierinājies par de Muī, Fransuā devās uz Navarras karaļa guļamistabu un ieraudzīja Katrīnu, kas gluži kā hiēna klīda starp līķiem. Izpildīdams mātes pavēli, viņš tūlīt atgriezās savās istabās, izlikdamies mierīgs, kaut gan patiesībā viņu māca tumšas aizdomas. Izmisusi par šo jauno neveiksmi, Katrīna pasauca gvardes kapteini un pavēlēja aizvākt līķus, bet ievainoto Morvelu pārvest mājās. Karali viņa nelika modināt.
- O, viņš tomēr atkal izglābies! - viņa čukstēja, zemu noliektu galvu iedama uz savām istabām. - Dieva roka sargā šā cilvēka dzīvību. Viņš valdīs! Viņš valdīs!
Atvērdama savas istabas durvis, Katrīna ar roku pārvilka pār pieri un pūlējās smaidīt.
- Kas noticis, madame ? - galminieki jautāja.
Vienīgi de Sovas kundze klusēja. Aiz uztraukuma viņa nevarēja izteikt ne vārda.
- Nieki, - Katrīna atbildēja. - Vienkārša ķilda, cits nekas.
- O! - pēkšņi iesaucās Sovas kundze, norādīdama uz grīdu. - Jūsu majestāte saka, ka nieki, un tomēr katrs jūsu solis atstāj uz grīdsegas asiņainas pēdas!
IV
Karaļu nakts
Kārlis IX gāja blakus Indriķim, balstīdamies tam uz rokas, viņiem sekoja četri galminieki, bet priekšā divi kalpi nesa lāpas.
- Atstājot Luvru, - karalis sacīja, - mani pārņem tāda patīkama labsajūta, it kā es atrastos skaistā mežā. Es varu elpot, es dzīvoju, esmu brīvs!