Indriķis pasmaidīja.
- Tādā gadījumā jūsu majestāte ļoti labi justos Bcarnas kalnos! viņš teica.
- Jā, es saprotu, kāpēc tu tā ilgojies atgriezties uz turieni, - karalis iesmējās. - Bet ja tava vēlēšanās būs pārāk stipra un tu neizturēsi, lad es tev ieteicu būt uzmanīgākam. Mana māte Katrīna tevi pārāk inīl, lai gribētu no tevis šķirties.
- Ko mēs šovakar darīsim, majestāte? - jautāja Indriķis, steigdamies bīstamo sarunu novirzīt uz citu pusi.
- Gribu tevi ar kaut ko iepazīstināt, Indriķi! Tu varēsi izteikt savas domas.
- Jūsu padevīgais kalps, majestāte!
- Pa labi, pa labi! Mēs ejam uz de Bārī ielu.
Svītas pavadībā karaļi devās pa Savonerī ielu un ieraudzīja, ka pa Kondē pils slepenajām durvīm iznāca divi mēteļos satinusies vīrieši. Viens no viņiem klusi aizvēra aiz sevis durvis.
- O! - karalis sacīja Indriķim, kas pēc paraduma skatījās, bet nekā neteica. - To vajag redzēt!
- Kāpēc, sire ? - Navarras karalis jautāja.
- Es to nesaku tev, Indriķi, - karalis pasmaidīja. - Tu par savu sievu esi pārliecināts. Bet tavs svainis Kondē par savējo vairs nav labās domās, un ja viņš sievai tornēr uzticas, tad, - velns lai parauj! - viņš ir gatavais muļķis!
- Bet kāpēc jūsu majestāte domā, ka šie kungi bijuši pie Kondē kundzes?
- Es to nojaušu, un ari viņu uzmanīgā izturēšanās to norāda. Ieraudzījuši mūs, viņi piespiedās pie sienas un nekust nc no vietas. Bez tam mazākajam no viņiem ir mētelis… Velns lai parauj! Tas nu gan būtu pavisam dīvaini!
- Kas?
- Nekas! Man prātā iešāvās kāda doma… Iesim! Un viņš devās tieši pie svešajiem, kas, to ievērojuši, pārgāja ielas otrā pusē.
- Ei, kungi! - karalis uzkliedza. - Apstājieties!
- Vai mums to pavēl? - viens no nepazīstamajiem jautāja.
lzdzirduši šo balsi, karalis un Indriķis nodrebēja.
- Vai tu pazīsti šo balsi, Indriķi? - Kārlis jautāja.
- Sire, ja jūsu brālis, Anžū hercogs, šai mirklī neatrastos Larošelā, es zvērētu, ka tas ir viņš.
- Tas nozīmē, ka viņš nav Larošelā.
- Bet kas ir viņa pavadonis?
- Vai tad tu nepazīsti?
- Nē, sire.
- Viņa auguma dēļ to nav grūti pazīt. Tu viņu tūlīt redzēsi. Hallo, apstājieties taču, .kungi! - karalis atkal uzsauca. - Vai tad jums nav ausu, velns lai parauj!
- Vai jūs esat sargi, ka mūs apturat? - vaicāja garākais svešinieks, atbrīvodams roku no mēteļa krokām.
- Domājiet, ka mēs esam sargi, - karalis atbildēja, - tikai apstājieties, ja jums pavēl. Tu tūlīt redzēsi vulkāna izvirdumu, - viņš iečukstēja Indriķim ausī.
- Jūs esat astoņi vīri, - garākais nepazīstamais, izstiepis roku un atsegdams seju, iesaucās, - bet kaut jūs būtu vai vesels simts, es tomēr saukšu: nost no ceļa!
- Hercogs Gīzs! - Indriķis čukstēja.
- O, mūsu Lotringas svainis! - sacīja karalis. - Beidzot, jūs esat parādījies!
- Karalis! - hercogs iesaucās.
Viņa pavadonis centās vēl vairāk ievīstīties mētelī un stāvēja nekustēdamies. Tikai cepuri aiz cienības pret karali viņš bija noņēmis.
- Sire, - sacīja hercogs Gīzs, - es apmeklēju savu līgavu de Kondē kundzi…
- Tā… Un viens no jūsu galminiekiem jūs pavadīja? Kas viņš ir?
- Jūsu majestāte viņu nepazīst, - hercogs atbildēja.
- Tad mēs iepazīsimies.
Piegājis pie hercoga Gīza pavadoņa, karalis pasauca kalpu ar lāpu.
- Piedod, brāli! - ar slikti slēptu īgnumu sacīja Anžū hercogs, atsegdams seju un zemu palocīdamies.
- (), tas esi tu, Indriķi! Nē, tas nav iespējams, es maldos! Mans brālis Anžū hercogs vispirms būtu apmeklējis mani. Viņam, kā karaļnama princim ierodoties Parīzē, ir tikai viens ccļš - uz Luvru.
- Piedodiet, sire, - Anžū hercogs atbildēja. - Es lūdzu jūsu majestāti piedot manu vieglprātību.
- Bet ko tu, brāli, darīji Kondē pilī? - karalis zobgalīgi vaicāja.
- Droši vien to, par ko jūsu majestāte man nupat stāstīja, - piebilda Indriķis, un, iečukstējis kaut ko ausī karalim, skaļi iesmējās.
- Ko tas nozīmē? - hercogs Gīzs uzstājīgi jautāja, būdams pieradis, kā jau visi galminieki, pret nabaga Navarras karali izturēties visnotaļ nicinoši. - Kāpēc cs nedrīkstu apmeklēt savu līgavu? Alansonas hercogs taču arī apmeklē savējo.
Indriķis viegli nosarka.
- Kādu līgavu? - vaicāja Kārlis. - Cik es zinu, viņam ir tikai viena līgava - karaliene Elizabete.
- Piedodiet, sire ! Es gribēju teikt - savu māsu karalieni Margeritu. Pirms pusstundas mēs redzējām viņas nestuves, kurām blakus gāja kaut kādi kavalicrīši.
- Vai tiešām? - Kārlis brīnījās. - Ko tu par to teiksi, Indriķi?
- Ka Navarras karaliene var doties, kurp viņai tīk, kaut gan cs nedomāju, ka viņa būtu atstājusi Luvru.
- Es par to esmu pārliecināts, - hercogs Gīzs apgalvoja.
- Es arī, - Anžū hercogs piebilda. - Nestuves apstājās Klošperšē ielā.
- Varbūt, ka arī jūsu līgava, - pagriezies pret hercogu Gīzu karalis sacīja, - nevis tā, bet tā, - viņš piebilda, vispirms norādīdams uz Kondē pili, bet pēc tam - uz Gīzu hoteli, - arī devusies viņai līdzi. Jūs taču zināt, ka viņas ir nešķiramas.
- Es nesaprotu, ko jūs majestāte ar to grib teikt?
- Kas tur ko nesaprast? Gluži otrādi, tas ir pavisam skaidrs. Lūk, nestuves pavadīja divi kavalieri!
- Ja Navarras karaliene un mana līgava uzvedas nepieklājīgi, lad mēs palūgsim karali darīt tam galu, - sacīja Gīzs.
- Liksim mierā Kondē kundzi un Nevērās hercogieni, - iejaucās Indriķis. - Par savu māsu karalim nav ko bažīties, bet es par savu sievu esmu pilnīgi pārliecināts.