- Netraucēsim viņu, - karalis piekrita. - Ir tik labi gulēt, ja nemoca baigi sapņi.
- Sire, vai jums nclabpatiklos ieiet tur? - Marija jautāja, ar roku norādīdama uz kādām durvīm.
- Jā, iesim vakariņās, - Kārlis IX atbildēja.
- Mans dārgais Kārli, jūs palūdziet, lai Navarras karalis man piedod? - Marija sacīja.
- Par ko?
- Ka cs aizsūtīju mājās kalponi. Sire, - viņa pagriezās pret Indriķi, - atvainojiet, bet Kārlis mīl, ka viņu apkalpoju vienīgi cs.
- Velns lai parauj! - Indriķis iesaucās. - Es to ļoti labi saprotu. Vīrieši iegāja ēdamistabā, bet rūpīgā māte steidzās ar siltu segu apsegt
mazo Kārli. Viņš gulēja saldā bērna miegā, ko apskauda viņa tēvs, un nedomāja mosties.
Apsegusi bērnu, arī Marija iegāja ēdamistabā.
- Te sagatavotas vakariņas tikai diviem ēdējiem, - sacīja Kārlis.
- Atļaujiet apkalpot jūs abus, - Marija lūdza.
- Redzi, Indriķi, tu man nes vienīgi nelaimi, - Kārlis smaidīja.
- Kā tā, sire ?
Šis bērns, brieduma gados slavenais Angulcmas hercogs, kas mira 1650. gadā, bija Kārļa IX ārlaulības bērns.
- Vai tad tu nedzirdi?
- Piedod, piedod, Kārli!
- Labi, piedodu. Tikai sēdies šeit, starp mums.
- Labprāt.
Marija atnesa vēl vienu šķīvi, nosēdās starp abiem karaļiem un sāka viņus mielot.
- O, ir tik patīkami būt tādā vietiņā, kur var ēst un dzert, negaidot, pirms kāds cits visus ēdienus un vīnus nogaršo! - karalis priecājās.
- Ticiet man, sire, - atbildēja Indriķis, - ka tā ir mana lielākā laime.
- Tad saki viņai, Indriķi, ja Marija grib, lai šī laime neizgaist, viņa nedrīkst iejaukties politikā, katrā ziņā nedrīkst iepazīties ar manu māli.
- Karaliene Katrīna tiešām mīl jūsu majestāti tik karsti, ka droši vien kļūtu greizsirdīga, - atbildēja Indriķis, vēlēdamies izvairīties no karaļa bīstamās atklātības.
- Marija. - sacīja karalis, - es tevi iepazīstinu ar visuzmanīgāko un apķērīgāko cilvēku, kādu vien esmu pazinis. Galmā viņš pieveic visus, un tas nav joks. Varbūt es vienīgais nojaušu, ja nu ne to, kas noris viņa sirdī, tad to, kas noris viņa prātā.
-Sire, - teica Indriķis, - man žēl, ka, pārspīlēdams vienu, jūs apšaubāt otru.
- Es neko nepārspīlēju, Indriķi! Atnāks diena, kad tevi pazīs… Un cik jauki viņš veido anagrammas, Marij, - karalis piebilda. - Palūdz viņam uzrakstīt tava vārda anagrammu, un tu redzēsi, ka tas viņam ir tīrais nieks.
- Ko gan var atrast manā, tik nenozīmīgas sievietes, vārdā? - Marija atteica. - Ko gan labu var izveidot no burtiem, kas vienīgi gadījuma dēļ radījuši vārdu Marija Tušē.
- Tieši otrādi, - Indriķis paskaidroja, - jūsu vārda anagrammu var uzrakstīt ļoti viegli, un tas man nesagādās nekādas pūles.
- Oho! Viņš jau kaut ko ir izdomājis, - sacīja Kārlis. - Redzi nu, Marij?
Indriķis izņēma no kabatas piezīmju grāmatiņu, izplēsa no tās lapu un uzrakstīja: Marie Touchct (Marija Tušē), bet zem šī vārda: Je eharme toni ( Es sajūsminu visu) un pasniedza lapu jaunajai sievietei.
- Tiešām, tas ir gluži neticami! - viņa iesaucās.
- Kas ir? - Kārlis jautāja.
- Es neuzdrošinos skaļi izlasīt, sire, - Marija atbildēja.
- Sire , - sacīja Indriķis, - no vārda Marija Tušē, ņemot burtu pa burtam, vienīgi i vietā ieliekot j, iznāk: "Je eharme toni."
- Tiešām! - Kārlis iesaucās. - Burtu pa burtam! Marij, es gribu, lai šī anagramma būtu tava devīze. Tā ir tevis cienīga. Pateicos, Indriķi! Es likšu šo devīzi iedarināt briljanta rotā un uzdāvināšu to tev, Marij!
Vakariņas bija paēstas. Dievmātes katedrāles tornī pulkstenis nosita divas reizes.
- Bet tagad, Marij, - Kārlis sacīja, - kā pateicību par uzslavu, padod Indriķim kādu krēslu, kur viņam līdz rītam nosnausties! Tikai, lūdzu, krēslu noliec tālāk no mums, jo Navarras karalis miegā briesmīgi krāc. Ja tu uzmodīsies pirmais, pamodini arī mani! Pulksten sešos no rīta man jābūt pie Bastīlijas. Ar labunakti, Indriķi, iekārtojies, kā nu redzi, bet, - viņš piegāja pie Indriķa un uzlika roku tam uz pleca, - tavas dzīvības vārdā - dzirdi, Indriķi!? - tavas dzīvības vārdā neaizej bez manis no šejienes un nekādā ziņā neatgriezies Luvrā!
Indriķis, kam jau pirms šiem vārdiem bija radušās šaubas, protams, nevarēja šo padomu neievērot.
Kārlis IX iegāja guļamistabā, bet Indriķis, būdams pieticīgs kā ikviens kalnietis, ierīkojās krēslā un drīz vien pierādīja, ka karalim bijis dibināts iemesls novietot viņu pēc iespējas tālāk.
Agrā rītā, kad gaismiņa tikko bija sākusi svīst, Kārlis viņu uzmodināja. Indriķis bija gulējis nenoģērbies, un viņa tualetes sakārtošana neprasīja daudz laika. Kārlis izskatījās laimīgs un smaidīja tā; kā Luvrā viņu nekad neredzēja smaidot. Dc Bara ielas namiņā pavadītās stundas bija vislaimīgākās stundas visā viņa mūžā.
Kārlis ar Indriķi izgāja cauri guļamistabai. Jaunā sieviete gulēja savā gultā. Bērns atradās viņai blakus šūpulī. Abi viņi miegā smaidīja. Dziļā maigumā Kārlis brīdi nolūkojās uz saviem mīluļiem, tad pagriezās pret Indriķi.
- Ja tu kaut kad uzzini, kādu pakalpojumu es tev šonakt esmu izdarījis, un ar mani atgadās kāda nelaime, atceries šo puisēnu!
Neļaudams Indriķim vēl kaut ko pajautāt, Kārlis uzmanīgi noskūpstīja Marijas un bērna pieri un čukstēdams: - Uz redzēšanos, mani dārgie! - izgāja no istabas. Domās iegrimis, Indriķis viņam sekoja.
Kārļa norīkotie kalpi ar diviem jājamiem zirgiem jau gaidīja pie Bastīlijas. Kārlis pamāja Indriķim sēsties vienā zirgā, pats uzlēca otrā un devās ārā no pilsētas.