- Kurp mēs jājam? - Indriķis jautāja.
- Es gribu uzzināt, - atbildēja Kārlis, - vai Anžū hercogs ieradies Parīzē vienīgi madame Kondē dēļ un vai viņa sirdī ir tikpat daudz godkārības, cik mīlas.
Indriķis no šī paskaidrojuma neko nesaprata un klusēdams jāja līdzi Kārlim. Kad viņi bija sasnieguši Marē un viņu priekšā izpletās Scnlorānas priekšpilsēta, Kārlis lika Indriķim pavērties tālumā. Rīta pelēkajā miglā neskaidri varēja saskatīt jātniekus pelēkos mēteļos un ādas cepurēs. Aiz viņiem ripoja smagi piekrauti rati. Jātnieki lēni tuvojās un Indriķis viņu vidū ieraudzīja kādu vīru garā tumšā mētelī un tā laika modes cepurē. Svešais sarunājās ar saviem līdzbiedriem.
- O! - Kārlis pasmaidīja. - Es jau tā domāju.
- Ja es nemaldos, - sacīja Indriķis, - jātnieks tumšajā mētelī ir Anžū hercogs?
- Jā, - Kārlis atbildēja. - Pajāsim mazliet sāņus, Indriķi! Es negribu, ka mūs ierauga.
- Bet kas gan ir šie ļaudis pelēkajos mēteļos un ādas cepurēs? - jautāja Indriķis. - Un ko viņi ved smagajos ratos?
- Šie ļaudis ir Polijas sūtņi, - atbildēja Kārlis, - bet ratos viņi ved kroni. Tā, tagad dosimies atpakaļ, Indriķi! - viņš piebilda, apgriezis zirgu, palaida to pilnos auļos uz tempļa vārtu pusi. - Es redzēju visu, ko vēlējos.
VI
Atgriešanās Luvrā
Kad novāca algotņu līķus, ievainoto Morvelu aiznesa uz viņa mājām, izmazgāja grīdsegas un Navarras karaļa guļamistabā visu saveda agrākajā kārtībā, Katrīna atlaida savas galma dāmas un mēģināja aizmigt. Bet trieciens bija pārāk smags un vilšanās pārāk liela. Ienīstais Indriķis arvien prata izvairīties no nāves tīkliem. Viņu, šķiet, sargāja kāda neuzveicama vara. Katrīna to stūrgalvīgi sauca par gadījumu, bet iekšējā balss viņai sacīja, ka tas ir nevis gadījums, bet gan liktenis. Katrīnu galīgi satrieca doma, ka baumas par jaunu slepkavības mēģinājumu, izplatīdamās Luvrā un ārpus tās, nākotnē vēl vairāk stiprinās Indriķa un hugenotu ticību, Un ja šai mirklī gadījums, ar ko viņa tik nesekmīgi cīnījās, būtu atvedis pie viņas šo ienaidnieku, viņa droši vien būtu papūlējusies ar mazā florenciešu dunča palīdzību iznīcināt Indriķim pārāk labvēlīgā likteņa lēmumu. Nakts stundas, kas gaidītājam nomodā šķiet tik bezgalīgi garas, lēni pagāja cita pēc citas, bet Katrīna vēl aizvien nebija aizmigusi. Viņas uzbudinātajās smadzenēs nobrieda daudz jaunu nodomu. Tiklīdz sāka svīst gaismiņa, viņa piecēlās, apģērbās bez citu palīdzības un devās uz Kārļa IX istabām. Sargkareivji, pieraduši, ka viņa katrā laikā apmeklēja karali, viņu ielaida. Katrīna caur priekšistabu iegāja ieroču kabinetā. Tur sēdēja Kārļa aukle.
- Kur ir mans dēls? - karaliene vaicāja.
- Karalis pavēlēja netraucēt viņu līdz pulksten astoņiem, madame, - aukle atbildēja.
- Uz mani šis aizliegums neattiecas, aukle.
- Tas jāievēro visiem, madame.
Katrīna pasmaidīja.
- Jā, es zinu, - sacīja aukle, - es ļoti labi zinu, ka jūsu majestātei neviens neuzdrošinās pretoties. Tāpēc es lūdzu paklausīt nabaga sievietes lūgšanas un guļamistabā neiet.
- Man jārunā ar manu dēlu, aukle!
- Es atvēršu durvis tikai pēc jūsu majestātes pavēles.
- Tad es tev to pavēlu! - Katrīna atbildēja.
Pēc tādas mātes karalienes pavēles, kuru visi godināja un no kuras baidījās vairāk nekā no paša Kārļa, aukle pasniedza Katrīnai atslēgu.
Bet viņa iztika bez tās. Katrīna izņēma no kabatas pati savu dēla istabas durvju atslēgu un steidzīgi atslēdza tās. Guļamistaba bija tukša, Kārļa gulta nesagulēta. Viņa medību suns Aksjē, kas bija gulējis uz lāčādas blakus gultai, piecēlās un sāka laizīt Katrīnas marmorbaltās rokas.
- O, viņa nav! - savilkusi uzacis, karaliene sacīja. - Tādā gadījumā es pagaidīšu. Grūtās pārdomās viņa apsēdās pie loga, kurš izgāja uz Luvras pils pagalmu un no kura bija redzami galvenie vārti.
Bāla un nekustīga kā marmora tēls karaliene pie loga sēdēja divas stundas. Beidzot pagalmā iejāja pulciņš jātnieku ar Kārli un Navarras Indriķi priekšgalā. Tagad Katrīna visu saprata. Acīmredzot negribēdams ar viņu strīdēties un pierunāt Indriķi neaizskart, Kārlis bija aizvedis viņu sev līdzi un izglābis no nāves.
- Aklais, aklais, aklais! - karaliene čukstēja.
Pēc brīža ieroču kabinetā atskanēja soļi.
- Sire, tagad, kad mēs esam atgriezušies Luvrā, - sacīja Indriķis, - lūdzu, paskaidrojiet, kāpēc jūs mani aizvedat un kādu pakalpojumu jūs man esat izdarījis.
- Nē, nē, Indriķi, - Kārlis atbildēja un iesmējās. - Vēlāk tu uzzināsi, bet tagad tas ir noslēpums. Tikai zini, ka tevis dēļ man būs briesmīgs strīds ar manu māti.
Pēc šiem vārdiem Kārlis atvilka aizkarus un atradās vaigu vaigā ar Katrīnu.
Aiz karaļa bija redzama bearnieša bālā, uztrauktā seja.
- O, jūs esat šeit, māmiņ! - savilcis uzacis, Kārlis sacīja.
- Jā, mans dēls, - Katrīna atbildēja. - Man ar tevi jārunā.
- Ar mani?
- Jā, vienatnē.
- Nu, neko darīt, - teica Kārlis, pagriezdamies pret Indriķi, - ja reiz tam jānotiek, tad jo drīzāk, jo labāk.
- Es aizeju, sire, - sacīja Indriķis.
- Jā, pamet mūs, - Kārlis atbildēja. - Un tā kā tu, Indriķi, esi katolis, tad ej manā vietā uz mesi, bet es izsūdzēšu grēkus. Indriķis palocījās un izgāja.
Kārlis IX mēģināja iedomāties, kādus jautājumus māte varēja viņam uzdot.
- Nu, māmiņ, - viņš iesāka, pūlēdamies visu pārvērst jautrā jokā, - jūs droši vien gaidījāt, lai mani sabārtu, vai ne? Es negodīgi izjaucu jūsu mazo nodomu. Bet es taču - velns lai parauj! - nevarēju pieļaut, ka apcietina un iesloga Bastīlijā cilvēku, kas man bija izglābis dzīvību. Arī ar jums man netīk ķildoties: es esmu labs dēls. Un arī Dievs soda mātēm nepaklausīgus bērnus, kā piemēru te var minēt manu brāli Fransuā II. Tāpēe piedodiet man un atzīstatics, ka es esmu izstrādājis smalku joku.