un kādu vakaru cs piedzīvoju to pārsteigumu, ka viņa vairs neieradās. Mēs meklējām, bet viss bija velti, — viņa bija pazudusi.
— Vai viņa bija jūs arī apzagusi, mana mīļā?
— Nē, madamc, man nekā nebija.
Viegli saprotams, ar kādu ziņkāri Žanna klausījās šai sarunā.
— Un par to jūs, monsicur Kron, nekā nezinājāt? — jautāja karaliene.
— Nē, madamc.
— Tātad ir kāda sieviete, kurai ar mani ir uzkrītoša līdzība un jūs to nezināt!
— Valstī notiek tādas lietas, kas rada tik nopietnus sarežģījumus, un jūs neesat pirmais, kas par to ir informēts? Atzīstieties labāk, monsicur, ka policija strādā ļoti slikti!
— Es jums apgalvoju, madamc, ka nē, — atbildēja ierēdnis. — Negribu pielīdzināt policijas prefekta funkcijas viszinošā Dieva varai; bet Jūsu Majestāte, kas atrodas augstu virs manis, Zemes Olimpā, itin labi zina, ka mēs, karaļa ierēdņi, arī esam tikai cilvēki. Manā varā nav paredzēt katru gadījumu, starp kuriem daži ir tik mīklaini, ka cilvēka prāts tos tik tikko spēj izprast.
— Monsicur, kad kādam cilvēkam ir dota tā vara uzzināt pat savu līdzcilvēku domas; kad viņa ļaudis var rīkoties kā spiegi un kad šie spiegi spēj pat izzināt, ko es daru spoguļa priekšā, un tomēr, šis cilvēks nav lietas kursā…
— Madame, kad Jūsu Majestāte pavadīja nakti ārpus pils, es to zināju. Mana policija bija informēta. Tai dienā Jūsu Majestāte bija apmeklējusi, lūk, šo tc kundzi Sentkloda ielā, pie Purviem. Bet kas man tur daļas. Kad jūs kopā ar princesi Lambālu icradātics pie Mesmēra — es domāju, tā bija — mana policija arī bija labi informēta, jo mani ļaudis jūs tur bija ievērojuši. Kad jūs bijāt ieradusies Operā…
Karaliene pacēla galvu.
— Atļaujiet man pabeigt, madamel Es gribu atkārtot to pašu, ko jums teica grāfs Artuā. Ja jau brālēns notur kādu citu par savu māsīcu, tad jo vairāk tas ir piedodams nabaga policijas aģentam, kas to redz šad un tad tikai uz kāda naudas gabala. Mans aģents bija pārliecināts, ka viņš jūs ir redzējis un man tā arī ziņoja. Vai jūs, madamc, tāpat apgalvosit, ka mani ļaudis nav diezgan vērīgi izsekojuši šo avīžnieku Reto, ko tik pamatīgi pārmācīja monsicur Šarnī?
— Šarnī? — reizē iesaucās karaliene un Andrē.
— Tas notikums ir vēl gluži jauns, madamc, un avīžnieka pleci vēl sūrst no spieķa sitieniem. Lūk, tas arī ir viens no tiem gadījumiem, kurus mans priekšgājējs, monsicur Sartī tik asprātīgi prata atstāstīt pie karaļa vai viņa favorītes kamīna.
— Monsicur Šarnī būtu ielaidies ar šo nožēlojamo?
— Arī to es, madamc, uzzināju tikai no šīs nonievātās policijas, un jums jāpiekrīt, ka šai policijai taču vajadzēja mazliet asprātības, lai atklātu tūlīt pēc tam notikušo dueli.
— Dueli? Monsicur Šarnī ir duelējies? — iesaucās karaliene.
— Ar avīžnieku? — dedzīgi iejautājās Andrē.
— O, nē, cienītās kundzes! Piekautais avīžnieks vairs nebūtu spējis dot monsicur Šarnī tādu cirtienu, ka viņam būtu jāpaģībst jūsu priekšistabā.
— Ievainots! Viņš ir ievainots! — iesaucās karaliene. — Bet kad? Kā? Jūs maldāties, monsicur Kron.
— Ak, madamc, Jūsu Majestāte man tik daudz ir atgādinājusi manu kļūdīšanos, ka šoreiz varētu atļaut man to prieku būt lietas kursā.
— Bet viņš taču nupat vēl bija šc!
— O, to cs zinu.
— Ak, cs gan redzēju, — ierunājās Andrē, — ka viņam kas kait.
Šie vārdi bija izteikti ar tik naidīgu balss pieskaņu, ka pat karaliene
atskatījās.
Viņas skats bija līdzīgs zobena cirtienam.
— Ko jūs sakāt? — noteica karaliene.
Andrē neatbildēja, bet Zanna, gribēdama iegūt karalienes mīlules draudzību, pasteidzās tai piekrist:
— Man arī likās — kamēr Jūsu Majestāte parādīja virsniekam to godu un ar viņu sarunājās, viņš tikai ar pūlēm varēja nostāvēt.
— Jā, tikai ar pūlēm, — lepni piebilda Andrē.
Monsicur Krons netraucēts novēroja šo triju dāmu izskaidrošanos, no kurām vienīgi Zanna apķērās, ka viņas runā policijas priekšnieka klātbūtnē.
— Sakiet, monsicur, ar ko un un par ko duelējies monsicur Šarnī? — jautāja karaliene.
Pa to laiku Andrē jau bija savaldījusies.
— Ar kādu muižnieku… Bet, ak Dievs, madamc, tam pašreiz nav nekādas nozīmes!.. Abi pretinieki ir atkal sapratušies, jo nupat sarunājās Jūsu Majestātes priekšā.
— Manā priekšā?.. Še?..
— Šepat, un uzvarētājs izgāja pirmais, tā varbūt pirms divdesmit minūtēm.
— Monsicur Tavernī! — iesaucās karaliene, acīm dusmīgi zibot.
— Mans brālis! — nomurmināja Andrē, pārmezdama sev, ka savā egoismā viņa to vēl nebija atskārtusi.
— Jā, man liekas gan, tas ir monsicur Tavernī, ar kuru monsicur Šarnī ir duelējies.
— Tas ir nccicšami… neciešami, — viņa tcica. — Kā!… Versaļas galmā izplatīt šādus amerikāņu tikumus… O, nē, to cs nepieļaušu!
Andrē un monsicur Krons nodūra galvas.
— Tad, lūk, kāpēc viņš sagājies ar Lafactu un Vašingtonu, — tcica karaliene, uzsvērdama šā vārda francisko izrunu. — Viņš grib pārvērst manu galmu par sešpadsmitā gadsimta duelantu baru; nē, un vēlreiz nē. Andrē, jums jāzina, ka jūsu brālis ir duelējies.
— Es to dzirdu, madamc.
— Kāpēc viņš ir duelējies?
— To mēs būtu varējušas pavaicāt monsicur Šarnī, kas duelējies ar viņu, — nobālusi, bet mirdzošām acīm atbildēja Andrē.
— Es neprasu, — lepni atteica karaliene, — ko ir darījis monsicur Šarnī, bet ko ir darījis monsicur Filips Tavernī.
— Ja mans brālis ir duelējies, — atbildēja jaunā meiča, uzsvērdama katru vārdu, — tad viņš ar to būs tikai gribējis pakalpot Jūsu Majestātei.
— Vai jūs, jaunkundz, ar to gribat teikt, ka monsicur Šarnī duelējies cita iemesla dēļ?
— Man ir tas gods aizrādīt Jūsu Majestātei, — tādā pašā tonī atcirta Andrē, — ka cs runāju par savu brāli un nc par kādu citu.
Marija Antuancte savaldījās, bet tāpēc viņai vajadzēja saņemt visus savus spēkus.
Viņa piecēlās, pagāja dažus soļus pa istabu, pameta skatienu spogulī, paņēma no lakotā plauktiņa kādu sējumu, izlasīja septiņas vai astoņas rindiņas, tad atkal to nometa.
— Pateicos, monsicur Kron, — viņa tcica, — jūs mani esat pārliecinājis. Es ar visām šīm aizdomām un pārdzīvojumiem biju mazliet apjukusi. Jā, gan, monsicur, jūsu policija ir labi informēta; bet, lūdzu, padomājiet par līdzību, par kuru jums stāstīju. Vai nc tā? Nu, ardievu!
Viņa laipni pasniedza roku prefektam, kas aizgāja divkārt laimīgāks un desmitkārt gudrāks.
Andrē saprata šo vārdu: „ardievu" un ar dziļu reveransu atvadījās.
Karaliene bez naida, tomēr nevērīgi viņai pamāja.
Zanna noliecās tik cienīgi, kā svētā altāra priekšā un arī grasījās aiziet.
Ienāca Mizcrī.
— Madamc, — viņa tcica, — vai Jūsu Majestāte tagad pieņems Bēmeru un Bosāndžu?