— Ā, pareizi, mīļā Mizcrī, pareizi. Lai viņi ienāk. Palieciet vēl, Lamota kunndzc; es gribu, lai karalis ar jums pilnīgi samierinātos.
To teikdama, karaliene paslcpcn vēroja spogulī Andrē, kas lēni tuvojās lielā kabineta durvīm.
Viņa ar savu šādu izturēšanos pret Zannu bija gribējusi iedzelt Andrē.
Bet Andrē pazuda aiz drapērijām, un viņas sejā nepārmainijās ne vaibsts.
— Tērauds! Gatavais tērauds! — iesaucās karaliene nopūzdamās. — Šie Tavernī ir īsts tērauds, bet arī īsts zelts.
— A, juvelieru kungi, labdien. Ko nu jūs man atkal atnesāt? Bet jūs taču tīri labi zināt, ka man nav naudas.
Pirmās grāmatas beigas
Otrā gramata
.
I
KĀRDINĀTĀJA
Lamota kundze atkal ieņēma savu vietu, stāvēdama nomaļus kā necila un uzmanīga sieviete, kurai atļauts palikt un klausīties.
Bēmcra un Bosāndža kungs, tērpušies frakās, ieradās audiencē pie valdnieces. Viņi klanījās uz visām pusēm līdz pat Marijas Antuanctcs krēslam.
— Juvelieri, — pēkšņi viņa teica, — šurp laikam nāk runāt par dārgakmeņiem. Jūs nākat nelaikā, kungi.
Vārdu ņēma Bēmcra kungs: tas bija runātājs sabiedrībā.
— Madame, — viņš atbildēja, — mēs nenākam piedāvāt preces Jūsu Majestātei, mēs baidījāmies būt uzbāzīgi.
— O! — tcica karaliene, kas jau nožēloja, ka izrādījusi tik daudz drosmes, — redzēt dārgakmeņus, nenozīmē tos pirkt.
— Bez šaubām, madamc, — meklēdams frāzes pavedienu, Bēmers turpināja, — bet mēs nācām izpildīt pienākumu, un tas mūs iedrošināja.
— Pienākumu… — brīnīdamās teica karaliene.
— Runa ir par to skaisto dimantu kaklarotu, ko Jūsu Majestātei nav labpaticis pieņemt.
— Ak! jā… kaklarota… Lūk, mēs atkal atgriežamies! — smiedamās iesaucās Marija Antuancte.
Bēmcrs palika nopietns.
— Tiesa, tā ir skaista, Bēmcra kungs, — karaliene turpināja.
— Tik skaista, madame, — bikli tcica Bosāndžs, — ka tikai Jūsu Majestāte bija cienīga to valkāt.
— Mani mierina, — viegli nopūzdamās, kas nepagāja garām Lamota kundzei, Marija Antuancte teica, — mani mierina tas, ka tā maksāja… pusotru miljonu, vai ne, Bēmera kungs?
— Jā, Jūsu Majestāte.
— Un, — karaliene turpināja, — šai jaukajā laikā, kad mēs dzīvojam, kur cilvēku sirdis ir tikpat vēsas kā Dieva saule, nav valdnieka, kas verētu nopirkt dimanta kaklarotu par pusotru miljonu livru.
— Pusotru miljonu livru! — kā uzticīgā atbalss atkārtoja Lamota kundze.
— Tā, kungi, tas, ko cs spēju, ko man vajadzēja nopirkt, nepiederēs nevienam… Jūs atbildēsit, ka tās atsevišķi gabali ir skaisti. Tas tiesa, bet cs neapskaudīšu nevienam divus vai trīs dimantus; es varētu apskaust sešdesmit.
Kā apmierinātībā karaliene berzēja rokas, it kā paužot vēlēšanos mazliet kaitināt Bēmcra un Bosāndža kungus.
— Tieši tur Jūsu Majestāte kļūdās, — teica Bēmcrs, — un, lūk, kāda rakstura ir pienākums, ko atnācām izpildīt: kaklarota ir pārdota.
— Pārdota! — pagriezdamās iesaucās karaliene.
— Pārdota! — teica Lamota kundze, kurai viņas aizstāves kustība radīja šaubas par tās šķietamo atteikšanos.
— Kam? — atguvās karaliene.
— Ai! madamc, tas ir valsts noslēpums.
— Valsts noslēpums! Labi, mēs varam smieties par to, — priecīgi iesaucās Marija Antuancte. — Ko nesaka, to bieži vien nevar pateikt, vai ne, Bēmer?
— Madamc.
— O! valsts noslēpumi: bet mums tas ir labi zināms. Uzmanieties, Bēmer, ja jūs man neteiksit, pavēlēšu Krona kunga ierēdnim to nozagt.
Un viņa sāka sirsnīgi smieties, atklāti pauzdama savus ieskatus par šķietamo noslēpumu, kas kavēja Bēmeru un Bosāndžu atklāt kaklarotas pircēju.
— Ar Jūsu Majestāti, — nopietni tcica Bēmcrs, — nemēdz apieties kā ar pārējiem klientiem; mēs nācām teikt Jūsu Majestātei, ka šī kaklarota ir pārdota, tāpēc ka tā ir pārdota, un mēs esam spiesti noklusēt pircēja vārdu, jo pirkšana tiešām izdarīta slepeni, sakarā ar ķāda inkognito sūtītā vēstnieka ceļojumu.
Dzirdot vārdu vēstnieks, karalieni pārņēma jauna smieklu lēkme. Viņa pagriezās pret Lamota kundzi, teikdama:
— Pie Bēmcra kunga apbrīnojams tas, ka viņš ir spējīgs tam ticēt, ko man teica. Labi, Bēmer, tikai no kādas zemes nāk šis vēstnieks?.. Nē, tas ir par daudz, — smiedamās viņa piebilda, — viņa vārda pirmais burts? Tas viss…
Un aizrāvusies smieklos, viņa vairs neapstājās.
— Tas ir Portugāles vēstnieka kungs, — balsi klusinādams, teica Bēmcrs, it kā lai glābtu noslēpumu vismaz no Lamota kundzes ausīm.
Pēc šīs tik stingrās, tik skaidrās izteiksmes karaliene pēkšņi pārstāja smieties.
— Portugāles vēstnieks, — viņa teica, — viņa šeit nav, Bēmer!
— Viņš ieradies ar nolūku, madame.
— Pie jums… inkognito?
— Jā, madamc.
— Kas?
— Sūzas kungs.
Karaliene neatbildēja. Kādu brīdi viņa šūpoja galvu; tad kā sieviete, kas kaut ko izlēmusi, tcica:
— Nu, jauki! Jo labāk Viņas Majestātei Portugāles karalienei, dimanti ir skaisti. Nerunāsim vairs par to.
.— Madamc, tieši otrādi: Jūsu Majestātei labpatiksies atļaut man runāt…
— Atļaut mums, — palūkodamies savā sabiedrotajā, tcica Bēmcrs.
Bosāndžs palocījās.
— Vai jūs pazīstat šos dimantus, grāfien? — iesaucās karaliene, ar skatienu vērsdamās pie Žannas.
— Nē, madamc.
— Skaistos dimantus!… Žēl, ka šie kungi nav tos atnesuši.
— Lūk, tic! — pakalpīgi tcica Bosāndžs.
Un no cepures, ko turēja zem rokas, viņš izvilka lēzenu kastīti, kurā atradās rota.
— Apskatiet, apskatiet, grāfien, jūs esat sieviete, tas jūs iepriecinās! — teica karaliene.
Un viņa atvirzījās mazliet no Scvras apaļā galdiņa, uz kura Bēmcrs mākslinieciski izklāja kaklarotu tā, lai gaisma, atsizdamās akmeņos, liktu izstarot ugunīm no vairākām plāksnēm.
Žannai paspruka apbrīnas sauciens. Un, tiešām, nekas nebija skaistāks; varētu teikt tās bija uguņu mēles, drīz zaļas un sarkanas, drīz baltas, kā pati gaisma. Bēmcrs šūpoja rotu kārbiņu, likdams strāvot dzidrām liesmām.
— Brīnišķīgi! brīnišķīgi! — entuziastes apbrīnas aizrautībā iesaucās Žanna.
— Pusotrs miljons livru, kuri novietotos delnā, — ar piespiestu filozofisku vienaldzību, kādu līdzīgos apstākļos būtu izrādījis Ruso kungs no Žcnēvas, atbildēja karaliene.
Bet šai nevērībā Žanna redzēja kaut ko citu, jo viņa nezaudēja cerību pārliecināt karalieni, un pēc ilgākas pārbaudīšanas teica:
— Juveliera kungam bija taisnība, — virs zemes tikai viena karaliene ir cienīga valkāt šo kaklarotu, tā ir Jūsu Majestāte.