— Tomēr Mana Majestāte to nevalkās, — atbildēja Marija Antuancte.
— Mēs nedrīkstam izlaist to no Francijas, madamc, nenoliekot pie Jūsu Majestātes kājām mūsu nožēlas. Tā ir dārglieta, kuru pazīst visa Eiropa un par kuru strīdas. Mūsu nacionālais lepnums pieļaus, ka tā vai cita valdniece greznojas ar to pēc Francijas karalienes noraidījuma, kad jūs, madamc, būsit vēlreiz noteikti, neatsaucami to noraidījusi?
— Mans noraidījums ir izteikts, — atbildēja karaliene. — Tas bija atklāts. Mani pārāk slavēja par to, lai es nožēlotu.
— O! madamc, — tcica Bēmcrs, — ja tauta uzskata par skaistu, ka Jūsu Majestāte dod priekšroku kuģim, dižciltīgie, kas ir tādi pat francūži, nebūtu pārsteigti, ja Francijas karaliene, nopirkusi kuģi, nopirktu arī kaklarotu.
— Nerunāsim vairs par to, — uzmezdama pēdējo skatienu rotu kārbiņai, teica Marija Antuancte.
Žanna nopūtās, lai palīdzētu nopūsties karalienei.
— Ai, jūs nopūšaties, grāfien! Ja jūs būtu manā vietā, jūs darītu tāpat.
— Es nezinu, — čukstēja Žanna.
— Vai jūs apskatījāt labi? — karaliene pasteidzās teikt.
— Es skatītos vienmēr, madame.
— Atstājiet šo retumu, kungi: viņa apbrīno. Dimantiem tas neatņem nekā, par nelaimi tie vienmēr ir pusotru miljonu livru vērti.
Šis vārds likās izdevīgs iemesls grāfienei.
Karaliene nožēloja, tātad viņa bija vēlējusies. Viņa bija vēlējusies, tātad viņai vajadzēja vēl vēlēties, jo tā nebija apmierināta. Tāda, jādomā, bija Žannas loģika, jo viņa piebilda:
— Pusotrs miljons livru, madamc, uz jūsu kakla liktu mirt aiz greizsirdības visām sievietēm, lai tās būtu Klcopatra vai Venēra.
Un satverdama no kārbiņas karalisko kaklarotu, viņa to piesprādzēja tik izveicīgi, tik žigli uz Marijas Antuanetcs samtaini mīkstās ādas, ka tā vienā acumirklī tika pārpludināta ar fosforiskām, zaigojošām krāsām.
— O! Jūsu Majestāte, tā ir pārsteidzoši skaista, — Žanna teica.
Marija Antuancte aši pienāca pie spoguļa: viņa apžilba.
Viņas smalkais un lokanais kakls, tāds pat kā Žannai Grcjai, maigs kā lilijas stiebrs, kam bija lemts krist zem dunča, kā Virgīlija puķēm, ar zeltainām un viļņojošām cirtām, graciozi izcēlās spožajā gaismas klēpī.
Žanna uzdrīsktējās atsegt karalienes plecus, tā kā pēdējās kaklarotas rindas krita uz perlamutra krūtīm. Karaliene bija mirdzoša, sieviete — krāšņa. Mīļākie un pavalstnieki — visi kristu viņai pie kājām.
Marija Antuancte aizmirsās pašapbrīnā. Tad, baiļu pārņemta, viņa gribēja noraut kaklarotu no pleciem.
— Pietiek, — viņa teica, — pietiek!
— Tai pieskārusies Jūsu Majestāte, — iesaucās Bēmcrs, — tā vairs nevar piederēt nevienam citam.
— Neiespējami, — stingri atbildēja karaliene. — Kungi, mazliet esmu parotaļājusies ar dimantiem, bet turpināt būtu kļūda.
— Jūsu Majestātei pietiek laika, lai pārdomātu, — Bēmcrs iečukstēja karalienei, — mēs atnāksim rīt.
— Maksāt vēlāk, tomēr nozīmē maksāt. Un kāpēc maksāt vēlāk? Jums ir grūtības. Jums, bez šaubām, maksā izdevīgāk.
— Jā, Jūsu Majestāte, skaidrā, — atbildēja tirgotājs, kļūdams atkal tirgotājs.
— Ņemiet! ņemiet! — iesaucās karaliene, — dimanti kastītē. Ātrāk! ātrāk!
— Jūsu Majestāte varbūt piemirst, ka līdzīgi dārgakmeņi ir nauda un pēc simts gadiem kaklarota būs vienmēr vērta tikpat daudz, cik šodien.
— Dodiet, grāfien, pusotru miljonu livru, — piespiesti smaidīdama karaliene atbildēja, — un mēs redzēsim.
— Ja man tie būtu, — tā iesaucās. — OL
Viņa apklusa. Garās runas nav laimīgas noklusēšanas vērtas.
Bēmers un Bosāndžs varēja gluži mierīgi veselu stundas ceturksni likt dimantus iekšā, glabāt, slēgt ar piekaramu atslēgu, karaliene vairs nekustējās.
Pēc skumjās sejas izteiksmes, pēc klusēšanas bija redzams, ka iespaids bija dziļš un cīņa — smaga.
Aiz paraduma īgnuma brīžos viņa izstiepa roku pēc grāmatas, kurai pāršķīra dažas lapas nelasīdama.
Juvelieri atvadījās teikdami:
— Jūsu Majestāte noraidīja?
— Jā… un jā, — nopūtās karaliene, un to šoreiz dzirdēja visi.
Viņi aizgāja.
Žanna redzēja, ka Marijas Antuanetes kāja nemierīgi kustējās virs samta spilvena, kur iezīmējās tās iespiedums.
„Viņa cieš," nekustīgā grāfiene nodomāja.
Pēkšņi karaliene piecēlās, pārgāja pāri istabai un apstājās Žannas priekšā, kuras skatiens viņu valdzināja:
— Grāfien, — viņa īsi tcica, — karalis liekas nenāks. Mūsu mazais lūgums ir atlikts līdz nākamai audiencei.
Žanna godbijīgi palocījās un atkāpās līdz durvīm.
— Bet es domāšu par jums, — karaliene labsirdīgi piebilda.
Žanna uzspieda lūpas rokai, it kā tur noliktu sirdi, un izgāja, atstādama Mariju Antuaneti skumju un reiboņa apsēstu.
— Skumjas aiz nevarības, reibonis aiz vēlēšanās, — Žanna sev teica. — Un viņa ir karaliene! O! nē! viņa ir sieviete!
Grāfiene pazuda.
ii
DIVAS GODKĀRĪBAS, KURAS GRIB IZLIKTIES PAR DIVĀM MĪĻĀM
Žanna, nebūdama karaliene, tāpat bija sieviete.
Tiklīdz Žanna bija nokļuvusi karietē, viņa salīdzināja skaisto Versaļas pili, bagāto un mirdzošo apmēbelējumu ar savu ceturto stāvu Sentžila ielā, lieliskos kalpotājus — ar savu veco kalpotāju.
Bet gandrīz vai tūliņ vienkāršā jumta istabiņa un vccā kalpotāja aizbēga pagātnes ēnā — kā tādas parādības, kuras nemaz nepastāv un nekad nav pastāvējušas, un Žanna redzēja savu Scntantuānas priekšpilsētas mājiņu tik lepnu, tik piemīlīgu, tik komfortablu, kā teiktu mūsu dienās, ar sulaiņiem, ne jau tā greznotiem kā Versaļā, bet tikpat cienīgiem, tikpat paklausīgiem.
Šī māja un sulaiņi bija viņas Versaļa; viņa tur bija tāda pat karaliene kā Marija Antuancte, un viņas radītās vēlēšanās, ņemot vērā, ka prata tās ierobežot, ne ar nepieciešamo, bet ar saprātīgo, bija tikpat labi un tikpat ātri izpildītas, it kā viņa turētu scepteri.
Tātad mājās Žanna atgriezās priecīga un ar smaidu uz lūpām. Bija vēl agrs; viņa paņēma papīru, spalvu un tinti, uzrakstīja dažas rindas, ielika tās smalkā un smaržīgā aploksnē, uzmeta adresi un piezvanīja.
Tiklīdz bija izskanējusi zvaniņa pēdējā šķinda, durvis atvērās un sulainis gaidīja uz sliekšņa.
— Man bija taisnība, — čukstēja Žanna, — karaliene netiek apkalpota labāk.
Tad roku izstiepdama:
— Šī vēstule kardinālam Roānam, — viņa tcica.
Sulainis panāca uz priekšu, paņēma vēstuli, un izgāja ar mēmo krietnā nama sulaiņa paklausību — neteicis ne vārda.
Grāfiene iegrima dziļos sapņos, kuri bija ccļā iesākto turpinājums.
Vēl piecas minūtes nebija pagājušas, kad pie durvīm kāds klauvēja.
— Iekšā! — teica Lamota kundze.
Parādījās tas pats sulainis.
— Nu? — redzēdama, ka viņas pavēle nav izpildīta, ar vieglu, nepacietīgu kustību Lamota kundze jautāja.