— Tai brīdī, kad izgāju izpildīt grāfienes kundzes pavēles, — sulainis tcica, — monsicur pieklauvēja pie durvīm. Es viņam teicu, ka eju uz viņa pili. Viņš paņēma grāfienes kundzes vēstuli, izlasīja, izlēca no karietes un ienāca, teikdams: „Labi, piesakiet mani!"
— Pēc tam?
— Monsicur ir šeit; viņš gaida, kad kundzei labpatiksies viņu ielaist.
Uz grāfienes lūpām parādījās viegls smaids. Pēc divām sekundēm:
— Lieciet ienākt! — ar uzkrītošu apmierinātības uzsvaru viņa beidzot teica.
Vai šo divu sekunžu mērķis bija likt gaidīt savā priekšistabā Baznīcas princim, vai arī tās bija nepieciešamas Lamota kundzei, lai pabeigtu plānu?
Princis parādījās uz sliekšņa.
Atgriezdamās mājās, aizsūtīdama meklēt kardinālu, sajuzdama tik lielu prieku, ka ieradies kardināls, Žanna tātad kaut ko plānoja?
Jā, — jo karalienes iedoma, līdzīgi malduguntiņām, kas apgaismo tumšo nejaušību ieleju, karalienes un it sevišķi sievietes iedoma atklāja intrigantes grāfienes skatieniem visus, starp citu pārāk lepnās dvēseles noslēpumus, lai kā tos pūlētos slēpt.
No Versaļas līdz Parīzei ceļš ir garš un, kad to pavada blakus mantkārības dēmonam, tam pietiek laika iečukstēt ausīs vispārdrošākos aprēķinus.
Žannu bija apskurbinājis pusotrs miljons livru, izklāts dimantos uz Bēmcra un Bosāndža kungu rotu kārbiņas baltā satīna.
Pusotra miljona livru! Vai tiešām tā nebija prinča bagātība, un it sevišķi nožēlojamai ubadzei, kas vēl tikai pirms mēneša stiepa roku pēc vareno žēlastības dāvanas?
Protams, no Sentžila ielas Žannas Valuā bija daudz tālāk līdz Scntantuānas priekšpilsētas Žannai Valuā, kā no Scntantuānas priekšpilsētas Žannas Valuā līdz kaklarotas īpašniecei Žannai Valuā.
Viņa tātad jau bija nogājusi pusi ceļa, kas veda uz bagātību.
Un šī bagātība, ko kāroja Žanna, nebija ilūzija, bet gan lieta, kurai jāpievieno prāts un zināšanas.
Nē, šī kaklarota bija pavisam kaut kas cits nekā līgums vai zeme: kaklarota bija redzama bagātība; tā bija vienmēr klāt, tā dedzināja un apbūra. Un ja karaliene to vēlējās, Žanna Valuā varēja sapņot par to; ja karaliene prata atturēties, Lamota kundze varēja ierobežot savu godkārību.
Tā tūkstoš neskaidru domu, šīs savādās miglainā apveida parādības, kuras, kā dzejnieks Aristofāns teica, sagrābjot cilvēku kaislību brīžos, tūkstoš vēlēšanās, tūkstoš alku iegūt, ceļā no Parīzes uz Versaļu pieņēma Žannai vilku, lapsu un spārnoto čūsku veidu.
Kardināls, kam viņas sapņi bija jāpārvērš īstenībā, tos pārtrauca, atbildēdams ar savu negaidīto ierašanos uz Lamota kundzes vēlēšanos viņu redzēt.
Arī viņam bija savi sapņi, arī viņam bija sava godkārība, ko viņš slēpa zem draudzības, zem šķietamās mīlas maskas.
— Ai! dārgā Žanna, — viņš teica, — tā esat jūs. Tik tiešām, jūs man esat kļuvusi tik nepieciešama, ka visu dienu mani aptumšoja doma, kad bijāt tālu no manis. Vai jūs no Versaļas atgriezāties vismaz pilnīgi vesela?
— Kā redzat, monsieur.
— Un apmierināta?
— Sajūsmināta.
— Tātad karaliene jūs pieņēma?
— Tūliņ pēc ierašanās tiku ievesta pie viņas.
— Jums ir laime. Derēsim, pēc jūsu gavilētājas izskata — karaliene runāja ar jums?
— Es Viņas Majestātes kabinetā pavadīju apmēram trīs stundas.
Kardināls nodrebēja un vajadzēja ļoti maz, lai viņš atkārtotu
deklamētāja tonī pēc Žannas: "Trīs stundas!"
Bet viņš savaldījās.
— Jūs tiešām esat burve, — viņš tcica, — un neviens nevarētu jums pretoties.
— O! o! jūs pārspīlējat, mans princi.
— Nē, liesām, un jūs palikāt ar karalieni trīs stundas?
Žanna apstiprinoši pamāja ar galvu.
— Trīs stundas! — smaidīdams atkārtoja kardināls. — Cik daudz tāda asprātīga sieviete kā jūs var pateikt trijās stundās!
— O! galvoju, monsicur, cs nezaudēju laiku.
— Es deru, šo triju stundu laikā, — uzdrošinājās kardināls, — jūs neiedomājāties par mani nevienu minūti?
— Nepateicīgais!
— Patiesi! — iesaucās kardināls.
— Es darīju vairāk nekā domāju par jums.
— Ko jūs darījāt?
— Es runāju par jums.
— Runājāt par mani, un ar ko? — jautāja prclāts, kam sirds sāka dauzīties, tādā balsī, kuras apvaldīšana nespēja noslēpt saviļņojumu.
— Ar ko gan citu, ja ne ar karalieni?
Un teikdama šos kardinālam tik dārgos vārdus, Žannai bija uzņēmība palūkoties princim sejā, it kā viņai ļoti maz rūpētu, kādu iespaidu tie atstās.
Roāns trīcēja.
— Ai, — viņš tcica, — pastāstiet, dārgā grāfien! Tiešām, es tik ļoti interesējos, kas notiek ar jums, ka negribu, lai jūs izlaistu vismazāko sīkumu.
Žanna pasmaidīja: viņa zināja, kas interesēja kardinālu tikpat labi kā viņu.
Bet tā kā šis sīkais stāsts jau iepriekš bija izdomāts; tā kā viņa būtu stāstījusi pati, kaut ar kardināls nemaz nebūtu lūdzis, viņa iesāka lēni, balsienus stiepdama. Pastāstīja par visām tikšanās reizēm, visām sarunām, ar katru vārdu pierādīja, ka nejauša gadījuma dēļ, kas rada galminieka laimi, viņa nokļuva Versaļā tādos savādos apstākļos, kas vienā dienā svešinieku pārvērš gandrīz vai nešķiramā draugā. Tiešām — vienā dienā Žanna Lamota iepazinās ar visām karalienes nelaimēm, visu karalisko nevarību.
Monsicur Roāns izlikās paturam no stāsta tikai to, ko karaliene bija teikusi Žannai.
Žanna savā stāstā uzsvēra tikai to, ko karaliene bija teikusi monsicur Roāna dēļ.
Stāsts bija nule pabeigts, kad ienāca tas pats sulainis, paziņodams, ka vakariņas ir gatavas.
Žanna ielūdza kardinālu ar skatienu. Kardināls pieņēma ar mājienu.
Viņš pasniedza roku m^jas kundzei, kas tik drīz bija pieradinājusies pieņemt viesus, un pārgāja uz ēdamzāli.
Kad vakariņas bija galā, kad prelāts bija dzēris lieliem malkiem cerību un mīlu no burves divdesmit reizes aizsāktā un divdesmit reiz pārtrauktā
stāsta, viņam beidzot bija spēks cerēt uz šo sievieti, kas turēja savā rokā vareno sirdis.
Un pārsteigumā, kas tuvojās izbailēm, viņš ievēroja, ka tai vietā, lai lielītos, kā jau katra sieviete, kuru meklē un kura ir vajadzīga, viņa gāja pretī sava sarunu biedra vēlmēm ar labvēlību, kas pavisam atšķīrās no pēdējo vakariņu, kas biju nolikušas tai pašā vietā un namā, lauvienes lepnuma.
Zanna šoreiz pieņēma savā mājā nc tikai kā pavēlniccc pār sevi, bet vēl kā pavēlniccc pār citiem. Nekāda apjukuma skatienā, nekādas atturības balsī. Vai viņa nebija katru dienu apciemojusi franču muižniecības ziedu, lai piesavinātos šo augsto aristokrātijas mācību; vai karaliene, kurai nav sāncenses, nebija viņu saukusi: „Mana dārgā grāfiene"?
Tāpēc kardināls, padevīgs šim pārākumam, būdams pārākais cilvēks pats, nemēģināja pretoties.
— Grāfien, — ņemdams tās roku, viņš tcica, — jūsos mīt divas sievietes.
— Kā tā? — grāfiene jautāja.
— Viena vakardienas, un cita — šodienas.
— Kādai dod priekšroku Jūsu Eminence?
— Es nezinu. Vienīgi, tā no šā vakara ir Armīda, Circeja, kaut kas neatvairāms.