— Un kurai jūs nemēģināt pretoties, cs ceru, monsicur, pat princis būdams.
Princis noslīdēja no sēdekļa un nokrita Lamota kundzes priekšā uz ceļiem.
— Jūs lūdzaties dāvanu? — viņa tcica.
— Un gaidu, kad jūs man to sniegsit.
— Devības diena, — atbildēja Žanna, — grāfiene Valuā ir ieņēmusi savu pakāpi, viņa ir galma sieviete. Drīzumā viņa skaitīsies starp lepnākajām Versaļas sievietēm. Tātad viņa var būt izšķērdīga un sniegt, kam patīk.
— Vai tas būtu princim? — teica monsicur Roāns.
— Kaut tas būtu kardinālam, — Žanna atbildēja.
Kardināls uzspieda ilgu un karstu skūpstu skaistai, nemierīgai rokai, tad, ar acīm izlūdzies grāfienes skatienu un smaidu, viņš piecēlās. Un pāriedams priekšistabā, viņš tcica divus vārdus savam kurjeram.
Divas minūtes vēlāk bija dzirdams aizbraucošās karietes troksnis.
Grāfiene pacēla galvu.
— Nudien, grāfien, — teica kardināls, — esmu sadedzinājis manus kuģus.
— Un tas nav liels nopelns, — atbildēja grāfiene, — jo jūs esat ostā.
iii
KUR ZEM MASKĀM PARĀDĀS SEJAS
Garas runas ir to cilvēku laimīgā priekšrocība, kam nav ko domāt pie sevis. Pēc laimes klusēt vai vēlēties, ar izsaucieniem, vislielākā laime, neapstrīdami, ir daudz runāt bez frāzēm.
Divas stundas pēc karietes aizsūtīšanas kardināls un grāfiene bija tai stāvoklī, par kuru mēs jau runājām. Grāfiene bija piekāpusies, kardināls uzvarējis, un tomēr kardināls bija vergs, grāfiene — uzvarētāja.
Divi vīrieši viļas, sniegdami rokas. Vīrietis un sieviete viļas skūpstā.
Bet te neviens nevīla otru, tāpēc ka abi gribēja būt pievilti.
Ikvienam bija mērķis. Šā mērķa sasniegšanai sirsnīga tuvība bija nepieciešama. Tātad ikviens bija sasniedzis savu mērķi.
Tāpēc kardināls nemaz nepūlējās slēpt savu nepacietību. Viņš apmierinājās ar mazu novirzīšanos, un vērsdams sarunu uz Versaļu un godiem, kādi gaidīja jauno karalienes favorīti:
— Viņa ir devīga, — viņš tcica, — un nežēlo neko cilvēkiem, kurus mīl. Viņai ir rets gars dot maz daudziem, un daudz dot nedaudziem draugiem.
— Tātad jūs domājat, ka viņa ir bagāta? — jautāja Lamota kundze.
— Viņa prot sagādāt sev līdzekļus ar vienu vārdu, vienu mājienu, smaidu. Nekad ministrs, izņemot varbūt Tirgo, neuzdrošinājās atteikt karalienei to, ko viņa prasīja.
— Tad jauki! — teica Lamota kundze, — cs viņu redzu mazāk bagātu, nabaga karalieni, vai drīzāk — nabaga sievieti!
— Kā tā?
— Vai ir bagāts, ja spiests uzņemties kaut kādu trūkumu?
— Trūkumu! Pastāstiet man par to, dārgā Žanna!
— O! mans Dievs, cs jums teikšu, ko redzēju, nc vairāk, nc mazāk.
— Sakiet, cs klausos!
— Iedomājaties, kādas divas šausmīgas mocības bija jāpārcieš šai nelaimīgajai karalienei.
— Divas mocības! Kādas?
— Vai jūs zināt, kas ir sievietes vēlēšanās, mans dārgais princi?
— Nē, bet es gribētu, ka jūs man to paskaidrotu, grāfien.
— Labi! karalienei ir vēlēšanās, ko viņa nevar apmierināt.
— Pēc kā?
— Nē, pēc kā.
— Lai, pēc kā?
— Pēc dimantu kaklarotas.
— Uzgaidiet taču, cs zinu! Vai jūs negribat runāt par Bēmera un Bosāndža dimantiem?
— Noteikti.
— O! vecs stāsts, grāfien.
— Vecs vai jauns, vai tas nav īsts izmisums karalienei, sakiet, ja viņa nevar dabūt īpašumā to, ko var gandrīz vai favorīte? Kaut būtu dzīvojis tikai divas nedēļas ilgāk karalis Ludviķis XV, un Žannai Vobernjē būtu tas, ko nevar dabūt Marija Antuancte.
— Ai, dārgā grāfien, lūk, kur jūs viļaties, karaliene varēja dabūt šos dimantus piecas vai sešas reizes, un karaliene vienmēr tos noraidīja.
— O!
— Kad cs saku, karalis viņai tos piedāvāja, un viņa noraidīja no karaļa rokām.
Un kardināls izstāstīja vēsturi ar kuģi.
Žanna kārigi klausījās, un kad kardināls bija beidzis, teica:
— Nu, un pēc tam?
— Kā, pēc tam?
— Jā, ko tas pierāda?
— Ka viņa nemaz nav gribējusi, man šķiet.
Žanna paraustīja plecus.
— Jūs pazīstat sievietes, pazīstat galmu, pazīstat karaļus, un jūs ļaujat sevi piemānīt ar šādu atbildi?
— Protams! Es norādu uz atteikšanos.
— Mans dārgais princi, tas norāda uz kaut ko citu: karalienei bija jāsaka mirdzošs teiciens, populārs teiciens, un viņa to teica.
— Labi! — tcica kardināls, — lūk, tā jūs ticat karaļu tikumiem? Ā, apšaubītāja! Bet svētais Toms bija gandrīz vai ticīgais, salīdzinājumā ar jums.
— Apšaubītāja vai ticīgā, cs galvoju tikai par vienu.
— Par ko?
— To, ka karaliene nav atraidījusi kaklarotu, bet ka viņu sagrābusi ārprātīga vēlēšanās to dabūt.
— Jūs pati izkaļat tās idejas, mana dārgā, un vispirms ticat ka pāri visiem trūkumiem, karalienei ir viena neizmērojama īpašība.
— Kāda?
— Viņa ir nesavtīga! Viņa nemīl ne zeltu, nc sudrabu, ne akmeņus, viņa sver metālus pēc viņu vērtības; puķe pie ņiebura viņai ir vairāk vērta nekā dimants pie auss.
— Es nesaku nē. Tikai pašreiz cs apgalvoju: viņa vēlas uzlikt kaklā sev vairākus dimantus.
— O! grāfien, pierādiet!
— Nekas nebūs vieglāk; nule es redzēju kaklarotu.
— Jūs?
— Es! Un nc tikai redzēju, cs tai pat pieskāros.
— Kur tas bija?
— Versaļā taču.
— Vcrsajā?
— Jā, juvelieri to bija atnesuši, lai kārdinātu karalieni pēdējo reizi.
— Un tā ir skaista.
— Tā ir brīnišķīga.
— Un jūs, kā jau īsta sieviete, jūs sapratāt, ka viņa domā par šo kaklarotu?
— Es saprotu, ka tās dēļ viņa zaudē ēstgribu un miegu.
— Cik žēl, ka man nav kuģa, ko dāvināt karalim.
— Kuģi?
— Jā, viņš man dāvinātu kaklarotu; un tiklīdz man tā būtu, jūs varētu ēst un mierīgi gulēt.
— Jūs smejaties.
— Nē, cs zvēru.
— Labi! Es jums teikšu kaut ko tādu, kas jūs ļoti pārsteigs.
— Sakiet!
— Šo kalarotu cs negribētu.
— Jo labāk, grāfien, tāpēc ka cs to nevarēšu jums dot.
— Cik žēl! to nevarat nc jūs, ne kāds cits; karaliene to jūt, un tāpēc tik kaislīgi vēlas.
— Bet, cs atkārtoju, karalis viņai to piedāvāja. Zanna asi, gandrīz vai nepacietīgi sakustējās.
— Un cs, — viņa tcica, — jums saku, ka sievietes mīl sevišķi tās dāvanas, ja tās nepasniedz cilvēki, no kuriem ir spiestas pieņemt.
Kardināls uzlūkoja Žannu ar vislielāko uzmanību.
— Es tik labi nesaprotu, — viņš tcica.
— Jo labāk; lai tak paliek. Ko jūs runājat pirms laika par kaklarotu, ja mēs nevaram to dabūt?