— O! ja cs būtu karalis un jūs karaliene, cs gan jūs piespiestu to pieņemt.
— Nu, nebūdams karalis, piespiediet karalieni pieņemt, un jūs redzēsit, vai viņa būs tik ļoti saskaitusies par šo varmācību, kā domājat.
Kardināls uzlūkoja Zannu vēlreiz.
— Tiešām, — viņš teica, — vai jūs esat pārliecināta, ka nckļūdatics: karaliene to vēlas?
— Kārīgi. Klausieties, dārgais princi, vai jūs neteicāt man kādreiz, vai es neesmu dzirdējusi sakām, ka jūs nebūtu sapīcis, ja kļūtu ministrs?
— Bet tas ir ļoti iespējams, ka esmu teicis, grāfien.
— Nu, derēsim, mans dārgais princi…
— Par ko?
— Ka reiz karaliene padarīs par ministru to cilvēku, kas nokārtos, lai pēc astoņām dienām šī kaklarota būtu uz viņas tualetes galdiņa.
— O! grāfien.
— Tā es domāju… vai jums patīk labāk, ja cs domāju klusībā pie sevis.
— O! nekad.
— Starp citu, tas, ko es teicu, uz jums neattiecas. Skaidrs, ka jūs neiesit izšķiest pusotru miljonu karaliskās kaprīzes dēļ; tas nozīmētu, nudien, samaksāt pārāk dārgi par portfeli, kuru jūs dabūsit tāpat un kurš jums pienākas. Uzskatiet tātad visu, ko jums teicu, par pļāpāšanu. Es esmu kā papagailis: mani apžilbināja saule, un tāpēc nemitīgi atkārtoju, ka ir karsti. Ai! monsicur, cik smags pārbaudījums ir viena labvēlības diena mazai provincictci! Tāds mirdzums! Jābūt ērglim, lai spētu lūkoties tam tieši virsū.
Kardināls kļuva domīgs.
— Lūk, — tcica Žanna, — jūs domājat par mani tik slikti, jūs uzskatāt mani par tik prastu un nožēlojamu, ka negribat atļauties pat runāt ar mani.
— Ai! atvainojiet!
— Manis aprunātā karaliene esmu cs.
— Grāfien!
— Ko jūs gribat? Man likās, ka viņa vēlas dimantus, tāpēc ka nopūtās, tos ieraudzīdama; un tā cs domāju tamdēļ, ka viņas vietā tos būtu vēlējusies; piedodiet par manu vājību.
— Jūs esat apburoša sieviete, grāfien; neticamā kārtā jums piemīt sirds vājība, kā pati teicāt, un stiprs prāts: dažreiz jūs tik ļoti neesat līdzīga sievietei, ka mani pārņem bailes. Citu reizi jūs esat tik apburoša, ka par to svētu debesis un jūs.
Un galantais kardināls šai laipnībai pielika punktu ar skūpstu.
— Labi, nerunāsim vairāk par šīm lietām, — viņš teica.
— Jā, — klusu čukstēja Žanna, — "Bet cs domāju, ka zivtiņa ir uzkodusies."
Bet lai gan viņš pats ieteica nerunāt vairs par to, kardināls atsāka:
— Un jūs domājat, ka ar uzdevumu bija atnācis Bēmcrs? — viņš tcica.
— Jā, ar Bosāndžu, — nevainīgi atbildēja Lamota kundze.
— Bosāndžs… Uzgaidiet taču, — tcica kardināls, kā atcerēdamies, — Bosāndžs, vai tas nav viņa kompanjons?
— Jā, liels, kalsns.
— Tas pats.
— Kas dzīvo?..
— Viņam jādzīvo kaut kur Fcrajas piekrastē, vai arī Augstskolas tuvumā — labi nezinu. Bet katrā ziņā Jaunā Tilta apkārtnē.
— Pie Jaunā Tilla; jums taisnība; šos vārdus cs lasīju garāmbraucol virs kādiem vārtiem.
— Tā, tā, — Žanna čukstēja, — "Zivtiņa uzkožas vairāk un vairāk."
Žannai bija taisnība, un āķis bija iekodies laupījumam dziļi miesā.
Otrā dienā, iziedams no Scntantuānas priekšpilsētas mājiņas, kardināls lika vest sevi tieši pie Bēmcra.
Viņš gribēja palikt inkognito, bet Bēmcrs un Bosāndžs bija galma juvelieri, un pēc pirmajiem vārdiem sāka viņu uzrunāt par monsicur.
— Nu! jā, monsicur, — tcica kardināls, — bet ja jūs pazināt mani, pūlaties, lai vismaz citi nepazītu.
— Monsicur var būt mierīgs. Mēs gaidīsim jūsu pavēles.
— Es nācu pie jums nopirkt dimanta kaklarotu, ko vakar jūs rādījāt karalienei.
— Patiesi, mēs esam ļoti noskumuši, bet monsicur nāk par vēlu.
— Kā tā?
— Tā ir pārdota.
— Tas nav iespējams, jo vakar jūs to no jauna piedāvājāt Viņas Majestātei.
— Kas to atkal noraidīja, monsicur, lūk, kāpēc agrākais pirkuma līgums paliek spēkā.
— Un ar ko šis pirkuma līgums ir noslēgts? — jautāja kardināls.
— Tas ir noslēpums, monsicur.
— Pārāk daudz noslēpumu, Bēmcra kungs.
Un kardināls piecēlās.
— Bet, monsicur…
— Es domāju, monsicur, — turpināja kardināls, — ka Francijas kroņa zeltkalim vajadzēja būt priecīgam pārdot skaistos akmeņus Francijā; jūs dodat priekšroku Portugālei; kā jums patīk, monsicur Bēmer.
— Monsicur zina visu! — iesaucās zeltkalis.
— Nu, ko jūs te redzat tik pārsteidzošu?
— Bet, ja monsicur zina, tad tikai no karalienes.
— Un ja tā būtu? — teica monsicur Roāns, nenoraidīdams prczumciju, kas glaimoja viņa patmīlai.
— O, tas visu maina, monsicur.
— Izskaidrojiet, es to nesaprotu.
— Vai monsicur grib atļaut runāt pilnīgi brīvi?
— Runājiet!
— Nu, karalienei ir vēlēšanās pēc mūsu kaklarotas.
— Jūs tā domājat?
— Mēs esam pārliecināti.
— Ai, un kāpēc gan viņa to nepērk?
— Bet tāpēc, ka viņa to noraidīja karalim, nu atgriezties pie lēmuma, kas Viņa Majestātei sagādāja tik daudz uzslavu, nozīmē izrādīt kaprīzes.
— Karaliene stāv pāri visām runām.
— Jā, kad runā tauta, vai galminieki; bet kad runā karalis…
— Karalis, jūs taču labi zināt, gribēja dāvināt šo kaklarotu karalienei?
— Bez šaubām, bet viņš pasteidzās karalienei pateikties, kad karaliene to noraidīja.
— Labi, un kā domā monsicur Bēmcrs?
— Ka nu karaliene labprāt gribētu kaklarotu, neizrādot, ka to pirkusi.
— Nu, jūs maldāties, monsicur, — tcica kardināls, — viņa nemaz nav par to.
— Tas ir nožēlojami, monsicur, jo tas būtu vienīgais izšķirošais iemesls, lai neturētu vārdu Portugāles vēstnieka kungam.
Kardināls pārdomāja.
Cik arī spēcīga būtu diplomātu diplomātija, tirgotāju diplomātija vienmēr ir pārāka. Pirmkārt, diplomāts tirgojas ar vērtībām, kuru viņam nemaz nav, tirgotājs tur un spiež nagos priekšmetu, kas uzbudina ziņkārību: to nopirkt, par to samaksāt dārgi, tas ir, gandrīz vai nodīrāt ādu.
Monsicur Roāns redzēja, ka bija šā cilvēka varā.
— Monsicur, — viņš teica, — iedomājaties, ka jūs gribētu, lai karaliene vēlētos jūsu kaklarotu.
— Tas maina visu, monsicur. Es varu lauzt visus pirkšanas līgumus, ja runa ir par priekšrocību piešķiršanu karalienei.
— Par cik jūs pārdodat šo kaklarotu?
— Par pusotru miljonu.
— Kā jūs nokārtojāt maksājumu?
— Portugāle man iemaksāja daļu rēķina, un man būtu jāaizved kaklarota uz Lisabonu, kur man samaksātu uzreiz.
— Tāds maksājumu veids nav lietojams ar mums, monsicur Bēmer; daļa iemaksas būs, ja tā būs prātīga.
— Simttūkstoš livru.
— Tos var dabūt. Par atlikušo?
— Jūsu Eminence gribētu laiku? — tcica Bēmcrs. — Ar Jūsu Eminences garantiju viss ir izdarāms. Vienīgi maksas pagarinājumi sagādā zaudējumus; jo, ievērojat labi, monsicur: tādā svarīgā darījumā skaitļi aug paši no sevis, bez iemesla. Procenti uz pusotra miljona livru pieaug līdz septiņdesmit pieciem tūkstošiem livru, un pieci procenti ir gandrīz vai tirgotāja izpostīšana. Desmit procenti ir visvairāk pieņemamā takse.