— Tas būtu simtpiccdcsmit tūkstoši livru, pēc jūsu rēķina?
— Nu jā, monsicur.
— Rakstīsim, ka jūs pārdodat kaklarotu par sešpadsmit simltūkstošicm livru, monsieur Bēmer, un sadaliet pusotru miljonu livru trijos termiņos, nomaksājot gada laikā. Vai norunāts?
— Monsicur, pie šā pirkuma mēs zaudējam piecdesmit tūkstošus livru.
— Es tā nedomāju, monsicur. Ja rītu jūs dabūtu pusotru miljonu livru, jūs apjuktu: zeltkalis nepērk zemi par tādu ccnu.
— Mēs esam divi, monsicur, mans kompanjons un es.
— Es tam piekritu, bet vienalga, un jums būs ērtāk saņemt katru gada trešdaļu pieci simti tūkstošu livru, tas ir, divi simti piecdesmit tūkstošu livru katram.
— Monsicur piemirst, ka šie dimanti nepieder mums. O! ja tic piederētu mums, mēs būtu pietiekami bagāti, lai neraizētos ne par maksājumu, ne par novietošanu kapitāla atgriešanai.
— Kam tad tic pieder?
— Bet, varbūt, desmit kreditoriem: mēs nopirkām šos akmeņus atsevišķi. Vienu esam parādā Hamburgā, citu Neapolē; vienu Buenosaircsā, divus Maskavā. Mūsu kreditori gaida kaklarotas pārdošanu, lai saņemtu samaksu. Peļņa, ko mēs gūstam, veido mūsu vienīgo mantu; bet, ai! monsicur, kopš šī nelaimīgā kaklarota ir pārdošanā, tas ir, kopš diviem gadiem, mēs zaudējam jau divi simti tūkstošus procentos. Iedomājaties, vai mēs kaut ko pelnām?
Monsicur Roāns pārtrauca Bēmeru.
— Bet, — viņš tcica, — cs vēl neesmu redzējis kaklarotu.
— Tas ir tiesa, monsicur, lūk, tā.
Un Bēmcrs, ar visu amata piesardzību parādīja izmeklēto dārglietu.
— Lieliski! — iesaucās kardināls, ar mīlestību pieskardamies āķīšiem, kuriem bija jāiespiežas karalienes kaklā.
Kad viņa pirksti līdz pārsātinājumam bija iztaustījuši patīkamos izstrāvojumus, kas varēja būt palikuši no karalienes, viņš teica:
— Pirkums ir noslēgts?
— Jā, monsicur', un tūliņ cs eju uz sūtniecību atteikt.
— Es neticu, ka šai brīdī Parīzē būtu Portugāles vēstnieks.
— Tiešām, monsicur, Sūzas kungs patreiz ir te; viņš ieradās inkognito.
— Lai nokārtotu lietu, — smiedamies teica kardināls.
— Jā, monsieur.
— O! nabaga Sūza! es viņu labi pazīstu. Nabaga Sūza!
Un viņš sāka smieties.
Bēmers uzskatīja par savu pienākumu piebiedroties sava klienta jautrībai.
Uzjautrinājās ilgi par šo rotu kārbiņu, turklāt uz Portugāles rēķina.
Monsicur Roāns gāja projām.
Bēmers viņu apturēja.
— Monsicur man teiks, kā tiks nokārtota lieta? — viņš jautāja.
— Bet pavisam vienkārši.
— Monsicur pārvaldnieks?
— Nē; neviens, izņemot mani; jums būs darīšana tikai ar mani.
— Un kad?
— Jau rītdien!
— Simttūkstoš livru?
— Es tos atnesīšu šurp rīt.
— Jā, monsicur.
— Un vekseļi?
— Es tos parakstīšu šeit rīt.
— Tas jo labāk, monsicur.
— Un tā kā jūs esat noslēpumu cilvēks, monsicur Bēmer, atceraties, ka jūs turat savās rokās vienu no svarīgākajiem noslēpumiem.
— Monsicur, es to jūtu, un izpelnīšos jūsu, kā arī Viņas Majestātes karalienes uzticību, — viņš asprātīgi piebilda.
Monsicur Roāns nosarka un izgāja satraukts, bet laimīgs, kā cilvēks, kas sevi izposta kaislības paroksismā.
Otrā rītā pēc šīs dienas monsicur Bēmcrs svarīgā izskatā devās uz Portugāles vēstniecību.
Brīdī, kad viņš pieklauvēja pie durvīm, pirmais sekretārs, monsicur Bosīrs pieņēma rēķinus no pirmā kasiera monsicur Dikorno, un vēstnieks dons Manucls Sūza, izskaidroja jauno darbības plānu savam biedram kambarsulainim.
Kopš pēdējā monsicur Bēmera apciemojuma Žizjēna ielā pils bija pārcietusi daudzas pārvērtības.
Viss divās pasta karietēs iebraukušais personāls, kā redzējām, izvietojās pilī kā prasīja nepieciešamība un dažādās kompetences, kuras vajadzēja izpildīt jaunā vēstnieka namā.
Jāsaka, ka darbabiedri, sadalīdami lomas, kuras viņi izpildīja apbrīnojami labi, dabūja izdevību uzraudzīt pašiem savas intereses, kas vienmēr piešķir mazliet drosmi pat visgrūtākajos darbos.
Visu ķalpotāju savstarpējās saticības sajūsmināts, monsicur Dikorno tajā pašā laikā brīnījās, ka vēstnieks bija diezgan maz rūpējies par nacionāliem aizspriedumiem, pieņemdams par kalpotājiem visus frančus, sākot ar pirmo sekretāru un beidzot ar trešo kambarsulaini.
Un, nokārtodams skaitļus ar monsicur Bosīru, viņš uzsāka sarunu — pilnu uzslavas vēstniecības priekšniekam.
— Sūza, redziet, — runāja Bosīrs, — nav no tiem apsūnojušajiem portugāļiem, kas turas pie četrpadsmitā gadsimta dzīvesveida, kādu tik daudz redz mūsu provincēs. Nē, tic ir ceļotāji mužnicki, miljonāri, kas kaut kur varētu būt karaļi, ja viņiem rastos vēlēšanās.
— Bet tā viņiem nerodas, — asprātīgi tcica monsicur Dikorno.
— Kāpēc to darīt, kasiera kungs; vai cilvēks ar zināmu skaitu miljonu un prinča vārdu, mazāk vērts par karali?
— O! bet tās ir filozofiskās doktrīnas, sekretāra kungs, — pārsteigts teica Dikorno, — cs necerēju dzirdēt no diplomāta mutes šos izlīdzinošos principus.
— Mēs esam izņēmums, — viņa anahronisma mazliet aizkaitināts atbildēja Bosīrs, — nebūdami volteriānieši, vai armēņi, kā Ruso, tomēr
varam saprast filozofisko pasauli un dažādās spēku un stāvokļu nevienlīdzīdzības teorijas.
— Vai ziniet, — sajūsmā iesaucās kasieris, — tā ir laime, ka Portugāle ir maza valsts.
— E! Kāpēc?
— Tāpēc, ka ar tādiem cilvēkiem priekšgalā tā drīz vien pacelsies, monsicur. Uz savu kaimiņu rēķina.
— O! jūs glaimojat, mīļais kasieri. Nē, mēs vedam filozofisku politiku. Tagad pārtrauksim. Tātad kasē, jūs sakāt, ir simtastoņi tūkstoši livru?
— Jā, sekretāra kungs, simtastoņi tūkstoši livru.
— Un neviena parāda?
— Neviena.
— Tas ir priekšzīmīgi. Lūdzu pasniedziet man rēķinu grāmatu.
— Lūk, tā. Kad būs priekšā stādīšana pie karaļa, sekretāra kungs? Es jums teikšu, ka kvartālā tas ir neizsmeļamas ziņkārības un pārrunu priekšmets, cs teiktu gandrīz vai bažu priekšmets.
— Ā! ā!
— Jā, laiku pa laikam pilij apkārt redz klaiņojam ļaudis, kas gribētu, lai durvis būtu no stikla.
— Ļaudis!.. — teica Bosīrs. — Kvartāla ļaudis?
— Un citi. O! tā kā vēstnieka kunga misija ir slepena, saprotiet, ka policija sāks drīz vien rūpēties, lai izdibinātu iemeslus.
— Es domāju tāpat kā jūs, — diezgan uztraukts teica Bosīrs.
— Skatieties, sekretāra kungs! — teica Dikorno, pievezdams Bosīru pie loga restēm, kas atvērās uz daļu no pils paviljona mūra. — Skatieties, vai jūs redzat uz ielas šo cilvēku netīrā brūnā svārkā?