— Jā, redzu.
— Kā viņš izskatās, ko?
— Tiešām. Kā jūs domājat, kas ir šis cilvēks?
— Ko es zinu… monsicur Krona spiegs, varbūt.
— Tas ir iespējams.
— Starp mums runājot, sekretāra kungs, monsicur Krons nav tik spējīgs priekšnieks kā monsicur Sartins. Vai jūs pazināt monsicur Sartinu?
— Nē, monsicur, nē.
— O! viņš būtu jūs atklājis jau desmit reižu. Tas gan tiesa, ka jūs uzmanaties… .
Atskanēja zvans.
— Vēstnieka kungs sauc, — strauji tcica Bosīrs, kuru saruna sāka apgrūtināt.
Un, spēji atraudams durvis, viņš atgrūda divus darbabiedrus, vienu ar spalvu aiz auss un otru ar slotu rokā, vienu no ceturtās šķiras dienesta, otru — izbraucamo sulaini, kas sarunu uzskatīja par ļoti garu un gribēja tajā piedalīties, kaut tikai ar dzirdes jutekļiem.
Bosīrs nodomāja, ka viņu tur aizdomās un apsolījās divkāršot modrību. Tā viņš uzkāpa pie vēstnieka, iepriekš krēslā paspiedis savu abu draugu un līdzicinteresēto rokas.
IV
KUR MONSIEUR DIKORNO GALĪGI NEKĀ NESAPROT, KAS NOTIEK
Dons Manuels Sūza nebija tik dzeltens kā parasti, tas ir, viņš bija sarkanāks. Viņam bija bijusi ar komandoru kambarsulaiņa kungu grūta izskaidrošanās.
ŠI izskaidrošanās vēl nebija beigusies.
Kad ieradās Bosīrs, divi gaiļi izplūca pēdējās spalvas.
— Nu, monsicur Bosīr, — tcica komandors, — samieriniet mūs.
— Kādā lietā, — tcica sekretārs, kas, pārmainījis skatienus ar vēstnieku, savu dabīgo sabiedroto, pieņēma vidutāja izskatu.
— Jūs ziniet, — tcica kambarsulainis, — ka šodien jānāk monsieur Bēmeram, lai pabeigtu kaklarotas lietu.
— Zinu.
— Un ka viņam jāsamaksā simttūkstoš livru.
— Arī zinu.
— Šie simttūkstoši livru ir sabiedrības īpašums, vai ne?
— Kas šaubās par to? ,
— Ai! monsicur Bosīrs atzīst manu taisnību, — pagriezdamies pret donu Manuclu, tcica komandors.
— Uzgaidiet, uzgaidiet! — teica portugālis, uzstājīgi pamādams ar roku.
— Es atzīstu jūsu taisnību tikai šai punktā, — teica Bosīrs, — ka šie simttūkstoši livru pieder līdzdalībniekiem.
— Tas viss, vairāk nekā cs neprasu.
— Nu, tad kasei, kur tie ieslēgti, nevajag būt novietotai vienīgajā vēstniecības birojā, kas robežo ar vēstnieka kunga istabu.
— Kāpēc tā? — tcica Bosīrs.
— Un vēstnieka kungam, — turpināja komandors, — jādod mums katram pa atslēgai no šīs kases.
— Nē, — teica portugālis.
— Jūsu iemesli?
— Ā? jā, jūsu iemesli? — jautāja Bosīrs.
— Man neuzticas, — tcica portugālis, glaudīdams jauno bārdiņu, — kālab, lai cs uzticētos citicm. Man šķiet, ja cs varu būt apvainots sabiedrības apzagšanā, cs varu turēt aizdomās sabiedrību, ka tā grib apzagt mani. Mēs esam cits cita cienīgi cilvēki.
— Piekrītu, — tcica kambarsulainis, — bet tieši tāpēc mums ir līdzīgas tiesības.
— Tad, mans mīļais kungs, ja jūs gribai ieviest te vienlīdzību, jums vajadzētu nolemt, ka mums katram pēc kārtas būtu jāizpilda vēstnieka loma. Tas, varbūt, būtu nc visai iespējams sabiedrības acīs, bet kompanjoni būtu apmierināti. Tas ir viss, vai nc?
— Un vispirms, — pārtrauca Bosīrs, — komandora kungs, jūs nerīkojaties kā krietns kolēģis; vai sinjoram donam Manuelam nepieder neapstrīdama izgudrojuma priekšrocība?
— Ai! jā… — tcica vēstnieks, — un monsicur Bosīrs dalās ar mani.
— O! — komandors atbildēja, — kad reiz kāda lieta pilnā gaitā, tad vairs negriež vērību uz privilēģijām.
— Piekrītu, bet tomēr turpinu ievērot pieklājību, — tcica Bosīrs.
— Es nenāku viens cclt šo sūdzību, — mazliet sakaunējies murmināja komandors, — visi mūsu biedri domā tāpat.
— Un viņi dara aplam, — atbildēja portugālis.
— Viņi dara aplam, — tcica Bosīrs.
Komandors pacēla galvu.
— Es darīju aplam pats, — saīdzis viņš teica, — prasīdams monsicur Bosīra domas. Sekretārs nevarēja būt nokavējis saprašanos ar vēstnieku.
— Komandora kungs, — apbrīnojami vienaldzīgi atbildēja Bosīrs, — jūs esat blēdis, kam cs nocirstu ausis, ja jums tās vēl būtu; bet tās jums ir nogriezuši jau sen.
— Ko jūs vēlaties? — pieceldamies vaicāja komandors.
— Mēs esam vēstnieka kunga kabinetā, un varam nokārtot lietu ģimenes kārtībā. Un tā jūs mani apvainojat, teikdami, ka cs saprotos ar donu Manuelu.
— Un arī mani jūs esat apvainojis, . — dzestri tcica portugālis, nākdams palīgā Bosīram.
— Tāpēc tev jāatbild par saviem vārdiem, komandora kungs.
— O! es neesmu balamutis, — iesaucās kambarsulainis.
— Es to labi redzu, — atbildēja Bosīrs, — tāpēc jūs tiksit nopērts, komandor.
— Palīgā! — tas iesaucās, Olīvas jaunkundzes mīļākā sagrābts, un portugāļa gandrīz vai nožņaugts.
Bet tai brīdī, kad divi priekšnieki gatavojās spriest tiesu, zvans no lejas brīdināja, ka ienācis apmeklētājs.
— Pagaidīsim viņu, — teica dons Manuels.
— Un lai viņš pilda savu pienākumu, — teica Bosīrs.
— Biedri to zinās, — sakārtodamies atbildēja komandors.
— O! sakiet, sakiet, viņiem ko vien gribat; mēs zinām, ko atbildēsim.
— Monsicur Bēmcrs! — sauca durvju sargs no lejas.
— E! lūk, kas izbeidz visu, dārgais komandor, — teica Bosīrs, uzsizdams vieglu pliķi savam pretiniekam uz pakauša.
— Mums vairs nebūs jāstrīdas par simttūkstoš livrām, jo simttūkstoš livru pazudīs līdz ar monsicur Bēmeru. Nu, taisies ātrāk, kambarsulaiņa kungs!
Komandors izgāja ņurdēdams, un atguva savu pazemīgo izskatu, lai pieklājīgi ievestu kroņa zeltkali.
Šai starpbrīdī, no viņa aiziešanas līdz Bēmcra ienākšanai, Bosīrs un portugālis pārmija otru skatienu — tikpat zīmīgu kā pirmo.
Bosāndža pavadībā ienāca Bēmcrs. Abu izturēšanās bija pazemīga un samulsusi, pēc kuras smalkiem vēstniecības novērotājiem- nevajadzēja vilties.
Kamēr viņi ieņēma Bosīra piedāvātos sēdekļus, tas turpināja pētīšanu, un ar acīm vēroja donu Manuelu, lai uzturētu saskaņu.
Manucls saglabāja savu cienīgo un oficiālo izskatu.
Bēmcrs, būdams iniciatīvas cilvēks, šais grūtajos apstākļos sāka runāt.
Viņš izskaidroja, ka svarīgi politiski iemesli kavē turpināt iesākto pārdošanu.
Manuels protestēja.
Bosīrs teica: — Hm!
Monsicur Bēmers samulsa arvien vairāk.
Dons Manuels iebilda, ka līgums noslēgts un ka iemaksas nauda ir gatava.
Bēmers stūrgalvīgi pretojās.
Vēstnieks, vienmēr ar Bosīra starpniecību, atbildēja, ka viņa valdībai bija jāzina vai vajadzēja zināt par līguma noslēgšanu; ka to pārtraukt nozīmē nostādīt Portugāles Majestāti gandrīz vai apsmiekla situācijā.
Monsicur Bēmcrs iebilda, ķa viņš apsvēris pārdomāšanas sekas, bet atgriezties pie agrākām domām kļuvis neiespējams.