Bosīrs neizšķīrās pieņemt līguma laušanu; viņš paskaidroja Bēmeram ļoti noteikti, ka atkāpties nozīmējot būt sliktam tirgotājam, cilvēkam bez vārda.
Tad vārdu ņēma Bosāndžs, lai aizstāvētu viņa un viņa kompanjona personā apvainoto tirdzniecību.
Bet viņš nebija daiļrunīgs.
Bosīrs viņam aizvēra muti ar vienīgu vārdu: — Jūs atradāt pārsolītāju?
Juvelieri, kuri bija ļoti vāji politikā un kuri par diplomātiju vispār un Portugāles diplomātiem sevišķi bija ārkārtīgi labās domās, nosarka, iedomādamies, ka ir atmaskoti.
Bosīrs redzēja, ka ķēris īstā vietā. Tā kā viņam bija svarīgi beigt šo lietu, kurā tas saoda bagātību, viņš izlikās, ka apspriežas portugāliski ar vēstnieku.
— Monsicur, tad viņš tcica zeltkaļiem, — jums piedāvā peļņu, tas ir ļoti dabīgi; tas pierāda, ka dimanti ir ļoti dārgi. Labi! Portugāles Viņas Majestāte negrib pirkumu, kas izpostītu godīgus tirgotājus. Vai vajag jums piedāvāt piecdesmit tūkstošus livru?
Bēmers pamāja noliedzoši.
— Simttūkstoš, simtpiecdesmit tūkstoš livru, — Bosīrs turpināja, nolēmis, sevi nckompromitējot, piedāvāt miljonu vairāk, lai tikai iegūtu savu daļu no pusotra miljona livru.
Zeltkaļi apžilbuši, kādu bridi jutās neērti; tad, savā starpā apspriedušies, viņi tcica Bosīram:
— Nē, sekretāra kungs, nepūlaties mūs kārdināt; līgums ir gatavs, griba, daudz stiprāka par mūsējo, piespiež pārdot kaklarotu šai zemē. Jūs, bez šaubām, saprotiet; atvainojiet, tic neesam mēs, kas atsaka; tas ir kaut kas lielāks par mums, lielāks par jums, kas pretojas.
Bosīram un Manuclam nebija ko atbildēt. Tieši otrādi, viņi izteica tādus kā komplimentus zeltkaļiem un pūlējās izrādīties vienaldzīgi.
Viņi to darīja tik aizrautīgi, ka neredzēja priekšnamā komandora kungu, kambarsulaini, kas noklausījās pie durvīm, lai zinātu, kā kārtojas lieta, no kuras viņus gribēja atstumt.
Cienījamais kompanjons bija tomēr neveikls, jo, noliekdamies pie durvīm, paslīdēja un atkrita pret aizšaujamo. Tas nošķindēja.
Bosīrs metās priekšnamā un ieraudzīja nelaimīgo pavisam nobijušos.
— Nelaimīgais, ko tu šeit dari? — iesaucās Bosīrs.
— Monsicur, — atbildēja komandors, — es atnesu šā rīta pastu.
— Labi! — teica Bosīrs, — ejiet.
Un paņemdams telegrammas, viņš aizsūtīja komandoru projām.
Šis telegrammas bija visa kancelejas korespondence: vēstules no Spānijas vai Portugāles, lielākoties ļoti nenozīmīgas, kuras sastādīja monsicur Dikorno ikdienas darbu, bet kuras, iziedamas caur Bosīra vai dona Manucla rokām pirms nokļūšanas kancelejā, jau bija sagādājušas abiem priekšniekiem derīgas izziņas par vēstniecības darīšanām.
Pēc vārda „pasts", ko dzirdēja zeltkaļi, viņi atviegloti piecēlās, kā cilvēki, kas lika atlaisti pēc apgrūtinošas audiences.
Viņiem ļāva aiziet, un kambarsulainis saņēma pavēli aizvadīt viņus līdz pagalmam.
Tiklīdz viņš bija atstājis kāpnes, dons Manucls un Bosīrs, apmainīdamies skatieniem, kuri drīz vien noved pie darbības, pienāca viens otram klāt.
— Nu! — teica komandors Manucls, — lieta ir izjukusi.
— Noteikti, — apstiprināja Bosīrs.
— Uz simttūkstoš livrām mums katram ir astoņi tūkstoši četri simti livru. Niecīgs ķēriens.
— Nebija vērts galvu lauzīt, — atbildēja Bosīrs.
— Kamēr tur, kasē…
Viņš rādija kasi, uz kuru tik stipri kāro komandors.
— Kasē, ir simts astoņi tūkstoši livru.
— Katram piecdesmit četri tūkstoši.
— Labi! Norunāts, — atbildēja dons Manucls. — Sadalīsim.
— Lai notiek, bet komandors tagad mūs vairs neatstās, kopš zina, ka lieta ir izjukusi.
— Es pameklēšu kādu līdzekli, — savādi tcica dons Manucls.
— Un cs jau atradu, — tcica Bosīrs.
— Kādu?
— Lūk, komandors atgriezīsies?
— Jā.
— Viņš prasīs savu un savu biedru dalu?
— Jā."
— Mums uz kakla būs visa māja?
— Jā.
— Pasauksim komandoru, it kā lai pastāstītu viņam kādu noslēpumu, un ļaujiet man rīkoties.
- Man liekas, ka cs uzminēju, — tcica dons Manucls, — ejiet viņam pretī!
— Es gribēju teikt, lai ejat jūs pats.
Nc viens, nc otrs negribēja atstāt „draugu" vienu pašu ar kasi. Uzticība — tas ir rēts dārgakmens.
Dons Manucls atbildēja, ka vēstnieka tituls kavē viņu spert šo soli.
— Viņa acīs jūs nemaz neesat vēstnieks, — teica Bosīrs, — bet galu galā ir vienalga.
— Jūs iesit?
— Nē, cs viņu pasaukšu pa logu.
Tiešām, Bosīrs pasauca komandora kungu pa logu, kas jau gatavojās uzsākt sarunu ar durvju sargu.
Dzirdēdams, ka viņu sauc, komandors uzkāpa augšā.
Abus priekšniekus viņš atrada tai istabā, kura bija blakus kasei.
Bosīrs, ar smaidu griezdamies pie viņa, teica:
— Derēsim, ka cs zinu, ko jūs teicāt durvju sargam.
— Es?
— Jā. Jūs pastāstījāt, ka lieta ar Bēmeru ir izjukusi.
— Goda vārds, nē.
— Jūs nemelojat?
— Zvēru, ka nc.
— Teicami; ja jūs būtu runājuši, jūs būtu izdarījuši lielu muļķību un pazaudējuši glītu naudas summu.
— Kā tā? — pārsteigts iesaucās komandors, — kādu naudas summu?
— Jūs taču saprotat, ka noslēpumu mēs zinām tikai trīs.
— Tas ir tiesa.
— Un tātad tikai mums trijiem pieder simts astoņi tūkstoši livru, jo visi domā, ka šo summu ir aiznesis Bēmers un Bosāndžs.
— Velns lai parauj, — prieka pārņemts iesaucās komandors, — tas ir tiesa!
— Trīsdesmit trīs tūkstoši trīs simti trīsdesmit trīs franki, seši sū katram, — tcica Manucls.
— v airāk! vairāk! — iesaucās komandors, — ir vēl astoņi tūkstoši livru.
— Tas tiesa, — tcica Bosīrs, — jūs piekrītat?
— Vai cs piekrītu? — rokas berzēdams tcica kambarsulainis, — cs domāju gan! Dalīsim!
— Lūk, kur blēžu valoda! — dārdošā balsī tcica Bosīrs, — nc velti jau agrāk teicu, ka jūs esat tikai blēdis. Nu, don Manuel, jūs esat stiprāks, sagrābiet šo blēdi un parādīsim mūsu līdzdalībniekiem, kas viņš ir.
— Žēlastību! žēlastību! — sauca nelaimīgais, — cs gribēju tikai pajokot.
— Ejam! ejam! — turpināja Bosīrs, — tumšā istabā, līdz plašākai tiesai.
— Žēlastību! — vēlreiz sauca komandors.
— Uzmanieties, — tcica Bosīrs donam Manuclam, kas žņaudza negodīgo komandoru, — uzmanieties, lai nedzird monsicur Dikorno.
— Ja jūs mani neatlaidīsit, — teica komandors^ — cs jūs nodošu.
— Un es tevi nožņaugšu, — naidīgā balsī tcica dons Manuels, stumdams kambarsulaini uz tuvējo tualetes istabu.
— Aizsūtiet monsicur Dikorno, — viņš čukstēja Bosīram pie auss.
Tas nelika otrreiz atkārtot. Viņš aši iegāja telpā pirms vēstnieka
istabas, kamēr pēdējais ieslēdza komandoru mēmā karcera sienās.
Pagāja minūte, Bosīrs nenāca.