Donam Manuclam atausa kāda doma; viņš jutās viens, kase bija desmit soļus tālu; lai to atvērtu, lai izņemtu simttūkstoš livru banknotēs, lai izlēktu pa logu un aizdiegtu cauri dārzam ar laupījumu, labi ievingrinātam zaglim vajadzēja tikai divas minūtes.
Dons Manucls rēķināja, ka Bosīrs, kamēr aizsūtīs Dikorno un atnāks atpakaļ istabā, zaudēs vismaz piecas minūtes.
Viņš metās pie istabas durvīm, kur bija kase. Šīs durvis izrādījās noslēgtas ar aizbīdni. Dons Manucls bija spēcīgs, veikls; pilsētas vārtus viņš atvērtu ar pulksteņa atslēgu.
— Bosīrs man neuzticējās, — viņš domāja, — tāpēc, ka vienīgi man ir atslēga, viņš aizšāva aizbīdni; tas ir tieši tā.
Ar zobenu viņš izsita bultu.
Viņš pieskrēja pie kases un šausmīgi iekliedzās. Kase rādīja platu un izkravātu muti. Itin nekā nebija tās vaļējos dziļumos.
Bosīrs, kam bija otra atslēga, bija iegājis pa citām durvīm un izlaupījis naudu.
Kā neprātīgs dons Manuels skrēja dzīvoklī pie durvju sarga, ko atrada ķērcošu.
Bosīrs jau bija ieguvis piecas minūtes.
Kad, ar kliedzieniem un vaidiem portugālis bija izstāstījis visai pilij par atgadījumu. Kad, lai balstītos uz liecinieku, atbrīvoja komandoru, viņš redzēja tikai neticīgos un saniknotos.
Viņu apvainoja, ka tas izdomājis šo sazvērestību ar Bosīru, kas aizbēga pa priekšu, un atdos viņam pusi no nozagtā.
Vēl vairāk masku, vairāk noslēpumu. Godīgais monsieur Dikorno nesaprata vairs, ar kādiem cilvēkiem bija sapinies.
Viņš tik tikko nenoģība, kad redzēja, kā diplomāti gatavojas pakārt šķūnī donu Manuelu, kas bija gluži nevainīgs.
— Pakārt monsicur Sūzu! — sauca kasieris, — bet tas ir noziegums pret Majestāti, piesargietics!
Nolēma iemest viņu pagrabā, bet Manucls ļoti kliedza.
Tieši šai brīdī trīs svinīgi sitieni pie durvīm lika nodrebēt līdzdalībniekiem.
Iestājās klusums.
Tad asa balss portugāliski iesaucās:
— Atveriet! Portugāles vēstnieka kunga vārdā!
— Vēstnieks! — čukstēja blēži, izklīzdami pa pili, un dažas minūtes caur dārzu, pāri kaimiņu mūriem, pa jumtiem bija bēgšana, ko nagi nes, ārkārtīgs juceklis.
īstais vēstnieks, kas tiešām atgriezās, savās mājās varēja iekļūt tikai ar policijas strēlniekiem, kas ielauza vārtus bezgalīgā pūļa klātbūtnē, kuru pievilka savādais skats.
Tad sameklēja un apcietināja Dikorno, kas bija aizgājis gulēt uz Šatlē.
Tā beidzās piedzīvojums ar Portugāles viltus vēstnieku.
V
SAPNI UN REALITĀTE
Ja vēstniecības durvju sargs būtu varējis skriet pēc Bosīra, kā to pavēlēja dons Manuels, atzīsim, ka viņš būtu darījis labi.
Ticis ārā, Bosīrs lēniem rikšiem sasniedza Kokijēras ielu, un straujiem rikšiem Sentonorē ielu.
Vienmēr domādams, ka viņam seko, Bosīrs skrēja līču loču, lavierēdams pa ieliņām, kuras apjož maizes tirgu. Pēc dažām minūtēm viņš bija puslīdz drošs, ka neviens viņu vairs nevarēja izsekot, tāpat viņš bija drošs arī par citu, proti, ka viņa spčki bija galā un ka krietns sacīkšu zirgs nevarētu izturēt ilgāk.
Viarmas ielā, kas liecas apkārt tirgum, Bosīrs apsēdās uz labības maisa un izlikās it kā ļoti uzmanīgi aplūkotu Mcdiči kolonnu, ko nopirka Bašomons, lai to pasargātu no sagraušanas un uzdāvinātu pilsētas domei.
Fakts ir tas, ka monsicur Bosīrs aplūkoja nevis monsicur Filibcra Dclorma kolonnu, nc arī saules pulksteni, ar kādu to bija izgreznojis monsicur Pcngrē. Ar pūlēm viņš vilka no plaušu dziļumiem šņācošu un aizsmakušu elpu, it kā no pārmocītām kalves plēšām.
Vairākus mirkļus viņam neizdevās ievilkt pietiekami daudz gaisa, un viņš cīnījās ar aizdusu.
Beidzot tas izdevās ar tādu troksni, kuru būtu dzirdējuši Viarmas ielas iedzīvotāji, ja nebūtu tik aizņemti ar graudu pārdošanu vai svēršanu.
— Ai, — domāja Bosīrs, — lūk, taču mans sapnis ir piepildījies, man ir bagātība.
Un viņš atelpojās vēl.
— Es taču varēšu kļūt pilnīgi godīgs cilvēks, man jau šķiet, ka palieku resnāks.
Un tiešām, viņš jau kļuva uzpūtīgs.
— Es, — viņš turpināja savā klusajā monologā, — padarīšu Olīvu par tikpat godīgu, cik godīgs cilvēks būšu pats. Viņa ir skaista, un arī naiva.
Nelaimīgais!
Viņa neienīdīs savrupu dzīvi provincē, skaistā mazsaimniccībā, kuru mēs sauksim par savu zemi, mazas pilsētas tuvumā, kur mūs atzīs par kungiem.
Nikolā ir skaista, viņai ir tikai divi trūkumi: laiskums un uzpūtība.
Ne vairāk, nabaga Bosīr, divi nāvīgi grēki!
Es apmierināšu šos trūkumus, viņa pieņems Bosīra vārdu, un būšu ieguvis lielisku sievieti.
Tālāk viņš neturpināja; elpa bija atgriezusies.
Viņš noslaucīja pieri, pārliecinājies, ka simttūkstoš livru vēl ir kabatā, un sāka pārdomāt.
Viarmas ielā viņu nemeklēs, bet vispār jau meklēs gan. Vēstniecības kungi nebija tie ļaudis, kas ar vieglu sirdi zaudētu savu laupījuma tiesu.
Tātad viņi sadalīsies vairākās bandās un iesāks ar zagļa dzīvokļa pārmeklēšanu.
Tur bija galvenās grūtības. Šai dzīvoklī mita Olīva. Viņu baidīs, varbūt pat piekaus: ko var zināt? Varbūt nežēlībā ies pat tik tālu, ka padarīs viņu par ķīlnieci.
Kāpēc lai šie blēži nezinātu, ka Olīvas jaunkundze bija Bosīra kaislība, un kāpēc gan, to zinādami, nespekulētu ar šo kaislību?
Bosīrs tik tikko nepalika traks starp šīm divām nāvīgajām briesmām.
Mīla uzvarēja.
Viņš negribēja, lai kāds pieskartos viņa mīlas objektam. Kā bulta viņš skrēja uz namu Dofina ielā.
Starp citu, viņam bija bezgalīga uzticība savas gaitas ātrumam; viņa ienaidnieki, cik žigli tic ari nebija, nevarēja būt aizsteigušies priekšā.
Turklāt viņš ielēca fiakrā, kura ormanim parādīja sešu livru naudas gabalu, teikdams: — Līdz Jaunajam Tiltam.
Zirgi neskrēja, bet gan aizlaidās.
Tuvojās vakars.
Bosīrs lika sevi aizvest līdz laukumiņam uz tilta vaļņa, aiz Indriķa IV statujas. Tai laikā tur piebrauca kariete; tā bija diezgan triviāla, bet iecienīta satikšanās vieta.
Tad, uzdrošinādamies izbāzt galvu caur durvju priekškariem, viņš iemeta skatienu Dofina ielā.
Bosīrs nebija dzīvojis bez dažiem piedzīvojumiem ar policistiem: desmit gadus viņš bija pavadījis, pūlēdamies tos pazīt, lai izvairītos īstā vietā un laikā.
Uz tilta noejas, Dofina ielas pusē, viņš ievēroja divus zināmā attālumā novietojušos cilvēkus, kas staipīja kaklus šās ielas virzienā, lai kaut ko aplūkotu.
Šie cilvēki bija spiegi. Redzēt spiegus uz Jaunā Tilta nebija nekāds retums, jo paruna šai laikmetā teica — lai ieraudzītu katrā laikā prclātu, prieka meitu un balto zirgu, atliek tikai pāriet pāri Jaunajam Tiltam.
Jo baltie zirgi, priesteru tērpi un prieka meitas vienmēr bija policistu mērķi.
Bosīrs tikai saskaitās, ka tic viņu apgrūtina. Viņš izlikās pavisam kuprains un galīgi klibs, lai mainītu savu gaitu, un, pašķirdams pūli, sasniedza Dofina ielu.
Nc mazāko pēdu no tā, no kā viņš baidījās. Viņš jau pamanīja namu, pie kura logiem bieži rādījās viņa zvaigzne Olīva.
Logi bija cict: bez šaubām, viņa atpūtās uz dīvāna vai lasīja kādu sliktu grāmatu, vai grauza saldumus.