Pēkšņi Bosīram likās, ka viņš ir ieraudzījis sardzes kareivja kamzoli — ejā tieši pretī.
Vēl vairāk, vienu viņš redzēja parādāmies pie mazā salona loga.
Viņam sāka līt auksti sviedri; auksti, tas ir, neveselīgi sviedri. Atkāpšanās nebija: vajadzēja paiet tuvāk.
Bosīram pietika drosmes; viņš piegāja un aplūkoja māju.
Kāds skats!
Gaitenis pilns ar Parīzes gvardes kājniekiem, kuru vidū redzēja Šatlē komisāru, gluži melnā.
Šie cilvēki… Bosīra ašais skatiens viņus redzēja apjukušus, nobijušos, vīlušos. Ir cilvēki, kas ieraduši un kas nav ieraduši lasīt policistu sejās;
kad ieraduši, kā tas bija ar Bosīru, tad nevajag skatīties divreiz, lai uzminētu, ka šie kungi nebija trāpījuši mērķi.
Bosīrs sev teica, ka monsicur Krons, bez šaubām, brīdināts, vienalga kā un no kā, bija gribējis saņemt Bosīru un atrada tikai Olīvu.
Tāpēc arī vilšanās. Katrā ziņā, ja Bosīrs būtu bijis parastajos apstākļos, ja kabatā viņam nebūtu bijis simttūkstoš livru, viņš būtu meties šo vīru vidū, kliegdams kā Nisijs: — Lūk es! tc esmu! tas esmu cs, kas ir izdarījis visu!
Bet doma, ka šie cilvēki sataustīs simttūkstoš livru, ka apsmies viņu visu mūžu, doma, ka šis pārdrošais un veiklais Bosīra solis dos labumu tikai policijas leitnanta aģentiem, šī doma uzvarēja visas viņa šaubas un noslāpēja mīlas skumjas.
— Loģika… — viņš sev tcica. — Es ļauju sevi saņemt… Ardievas simttūkstoš livrām! Olīvai ar to cs ncpakalpoju… es izpostu sevi… Es gan pierādu viņai, ka mīlu kā neprātīgais, bet es arī pelnu, lai viņa man saka: „Jūs esat ēzelis: vajadzēja mīlēt mani mazāk un mani glābt." Noteikti laidīsim vaļā ļekas un liksim drošībā naudu, kas ir brīvības, laimes, filozofijas pirmavots.
To teicis, Bosīrs uzlika kases naudu uz krūtīm un sāka skriet uz Lukscmburgas dārzu, jo jau stundu viņu vadīja tikai instinkts. Un tā kā simtām reižu agrāk viņš Olīvu bija uzmeklējis tieši Lukscmburgas dārzā, viņš ļāva kājām tomēr nest sevi turp.
Cilvēkam ar tik spēcīgu loģiku tas nebija prātīgākais lēmums.
Tiešām, policisti, kas zina zagļu ieradumus, tāpat kā Bosīrs zināja policistu ieradumus, meklēt Bosīru varēja būt gājuši uz Lukscmburgas dārzu.
Bet debesis vai velns bija lēmuši, ka monsicur Krons šoreiz nenodarbojās ar Bosīru.
Tiklīdz Nikolā mīļākais nogriezās pa Scntžermēnas dc Prē ielu, kā viņu gandrīz vai notrieca gar zemi skaista kariete, kuras zirgi lepni devās uz Dofina ielu.
Patcicotics tikai parīzieša izvcicīgumam, ko nepazīst pārējie eiropieši, Bosīrs paguva veikli izvairīties no dīsteles. Tas gan tiesa, ka no kučiera lamuvārdiem un pātagas cirtieniem viņš neprata izbēgt; bet simttūkstoš livru īpašnieks nemēdz apstāties pie tik sīka goda jautājuma, it sevišķi tad, kad pa pēdām dzenas Parīzes gvardi un kareivju bataljoni.
Bosīrs tātad metās sāņus; bet iztaisnodamies, viņš karietē pamanīja Olīvu un ļoti skaistu cilvēku. Tic abi dedzīgi sarunājās.
Viņš klusu iekliedzās, kas vēl vairāk satrakoja zirgus. Labprātāk viņš būtu sekojis karietei, bet tā devās pa Dofina ielu, vienīgo ielu Parīzē, pa kuru negribēja šai brīdī iet Bosīrs.
Un tad, kāda varbūtība, ka karietē bija Olīva — iedomas, nieki, muļķības, katrā ziņā tas bija prāta apmulsums — redzēt tur Olīvu.
Turklāt vēl radās doma: karietē nebija Olīva, tāpēc ka policisti viņu apcietināja mājās, Dofina ielā.
Nabaga Bosīrs, atrazdamies izmisuma stāvoklī morāliski un fiziski, metās Fosē ielā, sasniedza Lukscmburgas dārzu, šķērsām pārgāja jau tukšam kvartālam, un, nonācis aiz barjeras, nolēma patverties jau zināmajā, mazajā istabiņā, kuras saimniece izrādīja viņam lielu cienību.
Viņš iekārtojās šajā netīrajā alā, naudu paslēpa zem istabas klona plātnes, tai virsū uzlika gultas kāju, un apgulās, svīzdams un lādēdamies, bet sajaukdams lāstus ar pateicību Merkuram un drudžaino uztraukumu apliedams ar vīnu, sacukurotu ar kanēli, dzērienu, kas ir ļoti noderīgs, lai izsauktu miesas svīšanu un paļāvību sirdij.
Viņš bija drošs, ka policija viņu neatradīs. Viņš bija drošs, ka neviens viņam neizraus naudu.
Beidzot viņš bija drošs, ka šie simttūkstoš livru palīdzēs izraut no cietuma Olīvu, nešķiramo biedreni, ja viņu tur aizturētu.
Palika tikai vēstniecības līdzdalībnieki; ar tiem rēķinu nokārtot bija daudz grūtāk.
Bet Bosīrs jau bija paredzējis apmelošanu. Viņš atstās tos visus Francijā, un aizbrauks uz Šveici, brīvo un godīgo zemi, tiklīdz Olīvas jaunkundze būs brīva.
Nekas, ko domāja Bosīrs, dzerdams karsto vīnu, neizdevās pēc viņa paredzējumiem: tas bija liktenis.
Cilvēks gandrīz vai vienmēr kļūdās, iedomādamies, ka redz lietas, kad tās neredz; viņš kļūdās vēl vairāk, iedomādamies, ka tās nav redzējis, kad patiesībā ir redzējis.
Tūliņ mēs šo piezīmi izskaidrosim lasītājiem.
VI
KUR OLĪVAS JAUNKUNDZE SĀK PRASĪT, KO AR VĪNU GRIB DARĪT
Ja monsicur Bosīrs būtu paļāvies uz acīm, kuras bija teicamas, nevis nodarbinājis prātu, kas toreiz bija apstulbis, monsicur Bosīrs būtu sev ietaupījis daudz sirdsēstu un vilšanos.
Tiešām, tā bija Olīvas jaunkundze, ko viņš pamanīja karietē blakus vīrietim, kuru viņš nepazina, paskatīdamies tikai vienreiz, bet kuru būtu pazinis, palūkodamies divas reizes. No rīta, kā parasti, Olīva bija aizgājusi pastaigāties Lukscmburgas dārzā, un tai vietā, lai atgrieztos pulksten divos pēc pusdienas, bija sastapusi, uzrunājusi, iztaujājusi šo savādo draugu, ko bija ieguvusi Operas balles laikā.
Tiešām, bridi, kad viņa maksāja rēķinu, lai atgrieztos mājās, un uzsmaidīja dārza kafejnīcas īpašniekam, kur viņa bija uzcītīga apmeklētāja, Kaliostro, iziedams no alejas, bija pieskrējis viņai klāt un paņēmis aiz rokām.
Viņa klusu iekliedzās.
— Kur jūs ejat? — viņš jautāja.
— Bet uz Dofina ielu, mājās.
— Tieši to vēlas cilvēki, kas gaida jūs, — atcirta nepazīstamais senjors.
— Cilvēki… kas gaida mani… kā tā? Bet mani taču neviens negaida.
— O! gaida gan: apmēram ducis apmeklētāju.
— Ducis apmeklētāju! — smiedamās iesaucās Olīva, — kāpēc nc viss pulks?
— Nudien, ja būtu bijis iespējams aizsūtīt pulku uz Dofina ielu, tas būtu izdarīts.
— Jūs mani pārsteidzat.
— Es jūs pārsteigšu vēl vairāk, ja ļaušu jums doties uz Dofina ielu.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka jūs tur apcietinās, mana mīļā.
— Es… apcietināta?!
— Noteikti: šie divpadsmit kungi, kas jūs gaida, ir monsicur Krona izsūtītie policisti.
Olīva nodrebēja: dažiem cilvēkiem vienmēr ir bailes no dažām lietām.
Tomēr, saņemdamās pēc mazliet dziļākas sirdsapziņas pārbaudes, viņa teica:
— Es nekā neesmu izdarījusi. Kāpēc lai mani apcietinātu?
— Kāpēc apcietina sievieti? Par intrigām, par niekošanos.
— Man nav intrigu.
— Bet varbūt ir bijušas.
— O! cs to nesaku.
— Ar vienu vārdu sakot: bez šaubām ir netaisni jūs apcietināt; bet jūs meklē, lai apcietinātu, tas ir fakts. Vai mēs vēl iesim uz Dofina ielu?
Olīva apstājās bāla un satraukta.
— Jūs spēlējaties ar mani kā kaķis ar nabaga pelīti, — viņa tcica. — Klausieties, ja jūs ziniet kaut ko, sakiet man. Vai tas nav Bosīrs, ko meklē?