Un viņa vērsa lūdzošu skatienu uz Kaliostro.
— Varbūt. Man bija aizdomas, ka viņa sirdsapziņa nav tik skaidra kā jums.
— Nabaga zēns!
— Nežēlojiet viņu, bet ja viņš ir saņemts, nedariet muļķības, ļaudama savukārt saņemt ari sevi.
— Bet kāda vajadzība jums ir mani aizstāvēt? Kāda ir vajadzība jums nodarboties ar mani? Lūk, — viņa drošsirdīgi tcica, — tas nav dabīgi, ka tāds cilvēks kā jūs…
— Nerunājiet tālāk, jūs pateiksit muļķību; un katrs brīdis dārgs, jo Krona aģenti, neredzēdami jūs atgriežamies, būs spējīgi nākt meklēt jūs šurp.
— Šurp? Vai zina, ka esmu šeit?
— Ko tur nezināt; cs to zinu gan. Es turpinu. Jo cs interesējos par jūsu personu un gribu jums labu, pārējais uz jums neattiecas. Drīzāk dosimies uz d'Anfēro ielu. Mana kariete gaida jūs. Ā! jūs vēl šaubatics?
— Jā.
— Nu! mēs izdarīsim diezgan neprātīgu lietu, bet tā jūs pārliecinās uz visiem laikiem, es ceru. Mēs pabrauksim garām jūsu mājai manā karietē, un kad jūs būsit redzējusi policijas kungus no diezgan liela attāluma, lai netiktu saņemta ciet, un diezgan tuvu, lai saprastu stāvokli, nu, tad jūs novērtēsit manus labos nodomus.
Tā runādams, viņš aizveda Olīvu līdz d'Anfēro ielas vārtiņiem. Kariete piebrauca, paņēma pāri un aizveda Kaliostro un Olīvu uz Dofina ielu, uz vietu, kur viņus abus pamanīja Bosīrs.
Katrā ziņā, ja šai brīdī viņš būtu kliedzis, ja būtu sekojis karietei, Olīva darītu visu, lai būtu viņa tuvumā, lai viņu glābtu, ja viņu vajā, vai aizbēgtu ar viņu, ja viņš būtu brīvs.
Bet Kaliostro redzēja šo nelaimīgo, un novērsa Olīvas uzmanību, rādīdams viņai pūli, kas aiz ziņkārības jau pulcējās ap sargu.
Tai brīdī, ka Olīva pazina policijas kareivjus un savu ieņemto māju, viņa metās sava aizstāvja rokās ar tādu izmisumu, ka tas būtu aizkustinājis katru citu, tikai nc šo dzelzs cilvēku.
Viņš tikai paspieda jaunās sievietes roku un paslēpa viņu, nolaizdams aizkaru.
— Glābiet! Glābiet! — šai laikā atkārtoja nabaga meitene.
— Es jums to apsolu, — viņš teica
— Bet ja jūs sakiet, ka policisti zina visu, viņi, vienalga, mani atradīs.
— Nē, nē; vietā, kur jūs būsit, neviens jūs neatklās; ja nāk jūs saņemt jūsu mājās, manā mājā nenāks jūs ņemt.
— O! — izbailēs viņa teica, — pie jums… mēs braucam pie jums?
— Jūs esat traka, — viņš atbildēja, — varētu teikt, ka jūs vairs neatceraties, ko esam norunājuši. Es neesmu jūsu mīļākais, mana daiļā, un negribu tas būt.
— Tātad jūs man piedāvājat cietumu?
— Ja jūs dodat priekšroku īstam cietumam, jūs esat brīva.
— Labi, — pārbiedēta jaunkundze atbildēja, — Es nododos jums — dariet ar mani, ko gribat.
Viņš aizveda to uz Jauno Sentžila ielu, tai namā, kur mēs viņu redzējām pieņemam Filipu Tavernī.
Kad viņš bija viņu iekārtojis tālu no apkalpotāja un katras uzraudzības, mazā dzīvoklī otrajā stāvā, viņš teica:
— Ir svarīgi, lai jūs būtu laimīgāka, kāda necerējāt šeit būt.
— Laimīga! Kā tā? — jaunkundze teica ar smagu sirdi. — Laimīga bez brīvības, bez pastaigām. Te ir tik skumji. Pat dārza nav. Es nomiršu.
Un viņa uzmeta ārpusei miglainu, izmisušu skatienu.
— Jums taisnība, — viņš atbildēja, — Es gribu, lai jums nekā netrūktu; jums būs te slikti, un starp citu, mani ļaudis beidzot sāks jūs redzēt un jums traucēt.
— Vai arī pārdos mani, — jaunkundze piebilda.
— Kas attiecas uz to, nebaidieties nekā, mani ļaudis nepārdod to, ko esmu pircis cs, mīļais bērns; bet lai jums būtu vēlamais miers, cs pūlēšos sagādāt jums citu dzīvokli.
Olīva pēc šā solījuma mazliet nomierinājās. Starp citu, jaunā dzīvokļa apkārtne viņai patika. Te viņa atrada ērtības un uzjautrinātājas grāmatas.
Viņas aizstāvis viņu atstāja, teikdams:
— Es nemaz negribu, lai jūs skumtu un garlaikotos, mīļais bērns. Ja jūs gribat mani redzēt, zvaniet, es atnākšu tūliņ, ja būšu mājās, vai tiklīdz atgriezīšos, ja būšu izgājis.
Viņš noskūpstīja tai roku un atstāja viņu.
— Ā! — viņa sauca, — pagādājiet man it sevišķi ziņas par Bosīru.
— Pirmām kārtām, — atbildēja grāfs.
Un viņš ieslēdza Olīvu istabā.
Tad, nokāpis lejā, sapņodams viņš teica:
— Dzīvot Sentkloda ielas mājā būtu zaimošana. Bet ir vajadzīgs, lai neviens viņu neredzētu, un šai mājā neviens neredzēs. Ja vajag, otrādi, lai viena vienīga persona to pamanītu, tā persona viņu ieraudzīs šai vienīgajā Sentkloda ielas mājā. Nu, vēl šis upuris. Izdzēsīsim pēdējo dzirksteli lāpā, kas kādreiz dega.
Grāfs uzģērba platus svārkus, sameklēja slepenā atvilktnē atslēgas, paņēma no tām vairākas, aizkustināts tās uzlūkoja, un izgāja kājām viens no pils, nogriezdamies pa Scntluī di Marē ielu.
VII
PAMESTAIS NAMS
Monsicur Kaliostro nonāca viens šai senajā namā Sentkloda ielā, kuru mūsu lasītājiem nevajadzētu būt gluži aizmirsušiem. Sākās nakts, kad viņš apstājās pie vārtiem, un uz bulvāra bruģa redzēja tikai retus garāmgājējus.
Zirga soļi atskanēja Svētā Ludviķa ielā, loga vccā apkaluma troksnis, tam aizveroties, masīvo vārtu stieņu čīkstēšana pēc kaimiņu viesnīcnieka
atgriešanās, tās bija vienīgās skaņas šai kvartālā tai stundā, par kuru mēs runājam.
Klostera šaurajā pagalmiņā rēja, drīzāk gan smilkstēja suns. Svētā Pāvila baznīcā nosita trešo ceturksni. Un līdz ar aukstā vēja brāzmām šīs skaņas aizlidoja līdz pat Sentkloda ielai.
Pulkstens bija bez ceturkšņa deviņi.
Grāfs, kā mēs teicām, pienāca pie vārtiem, izvilka no ccļa mēteļa apakšas lielu atslēgu, un, ielikdams to slēdzenē, izgrūda no atslēgas cauruma sārņus, ko pa daudziem gadiem tc bija sanesis vējš.
Sausa zālīte, kas bija iestrēgusi atslēgas caurumā; apaļa sēkliņa, graudiņš, kas skrēja uz dienvidiem, lai izaugtu par dzeltenu lefkoju vai malvi, bet kādā dienā tika ieslodzīts šai tumšajā telpā; no kaimiņu jaunceļamās mājas atlekusi akmens šķemba; mušas, kas ielīdušas šajā dzelzs patvērumā un, nu palikušas tur, tas viss čīkstēja, un birža putekļos zem atslēgas spiediena.
Kad atslēga beidza kustēties caurumā, atlika vairs tikai atvērt vārtus.
Bet laiks bija veicis savu darbu. Salaidumā koks bija piebriedis, eņģes bija sagrauzusi rūsa. Bruģa šķirbās auga zāle, darīdama zaļu vārtu apakšu mitriem izgarojumiem; kaut kāds mastikas paveids, līdzīgs bezdelīgu celtnēm, aizpildīja katru šķirbu, uz vārtu spraišļiem zvilnēja milzīgas koku sēnes, aizsegdamas dēļus.
Kaliostro juta pretestību; viņš spieda ar dūri, tad ar elkoni, tad ar plecu, un pārlauza šķēršļus, kuri atliecās, cits pēc cita nepatīkami brīkšķēdami.
Kad vārti atvērās, Kaliostro acīm pavērās skumjais pagalms, ar sūnām noaudzis kā kapsēta.
Viņš aizvēra vārtus aiz sevis, un viņa soļi iegrima stūrgalvīgā un biezā suņu zobiņu zālē, kas auga pat bruģa virspusē.
Neviens viņu nebija redzējis ienākam, neviens viņu neredzēja šo milzīgo sienu iežogā. Kādu brīdi viņš varēja apstāties un pamazām atgriezties pagājušā dzīvē, kā atgriezās savā mājā.