— Tas ir nekļūdīgi, abas sievietes redzēs viena otru, — teica Kaliostro. — Labi.
Viņš paņēma lukturi un nogāja pa kāpnēm lejā.
Vairāk nekā stundu vēlāk viņš bija atgriezies mājā un aizsūtīja būvaparakstu arhitektam.
Jāteic, ka nākamajā dienā pilī ieradās piecdesmit strādnieku un ka visur skanēja veseris, zāģis un kapļi, zāle, sagrābta lielā kaudzē, sāka kūpēt pagalma stūrī, un garāmgājējs, vakarā atgriežoties, un būdams uzticīgs savai ikdienas apskatei, redzēja pie stīpas apakšas aiz ķepas pakārtu resnu žurku, algādžu un mūrnieku pūlīša vidū, kas zobojās par viņas sirmajām ūsām un godājamo resnumu.
Klusais pils iemītnieks tika iemūrēts savā alā ar kāda būvakmeņa kritienu. Kad celtnis pacēla šo akmeni, pusmirušu zalkti satvēra aiz astes un upurēja jauno overniešu kaļķu taisītāju izpriecai; aiz kauna vai nosmakuma viņš nomira.
Garāmgājējs viņam teica šādu bēru runu:
— Lūk, kas bija laimīgs desmit gadus!
Sic transit gloria mundi.
Astoņās dienās nams bija atjaunots, kā Kaliostro bija pavēlējis arhitektam.
VIII
ŽANNA PROTEŽĒTĀJA
Kardināls monsicur Roāns, divas dienas pēc apmeklējuma pie Bēmcra, saņēma šādu vēstulīti:
„Viņa Eminence, kardināls monsicur Roāns, bez šaubām, zina, kur šovakar ēdis vakariņas"
— No mazās grāfienes, — ozdams papīru, viņš tcica. — Es iešu.
Lūk, ar kādu nolūku Lamota kundze prasīja šo satikšanos ar kardinālu.
No pieciem sulaiņiem, kurus viņas apkalpošanai nodeva Viņa Eminence,
tā bija ievērojusi vienu — melniem matiem, brūnām acīm, svaigu, bālu, iedzeltenu seju, kas pierādīja, ka viņam bija žultains raksturs. Novērotājai tās šķita darbīgas, saprātīgas un stūrgalvīgas dabas pazīmes.
Viņa lika atnākt šim cilvēkam, un stundas ceturksnī tā padevības un paklausības dēļ dabūja visu, ko gribēja.
Šis cilvēks sekoja kardinālam un paziņoja, ka redzējis Viņa Eminenci divās dienās divreiz ieejam pie Bēmcra un Bosāndža kungiem.
Nu Žanna zināja diezgan daudz. Tāds cilvēks kā monsicur Roāns netirgojas. Veikli tirgotāji, kā, piemēram, Bēmcrs neļauj aiziet pircējam. Kaklarotai vajadzēja būt pārdotai.
Bēmcra pārdotai un monsicur Roāna nopirktai! Un pēdējais neizpļāpāja nevienu vārdu savai mīlulei, savai mīļākajai!
Pazīme bija ļoti nopietna. Žanna sadrūma, saknieba smalkās lūpas, un aizsūtīja kardinālam vēstuli, ko mēs lasījām.
Vakarā monsicur Roāns atnāca. Pa priekšu nāca grozs tokajieša un dažas retas delikateses, uz mata it kā viņš ietu vakariņot pie Gimāra vai Danžcvīla kundzes.
Šī nianse nepalika nepamanīta, tāpat kā, starp citu, nepalika nepamanīts arī viss pārējais, viņa parūpējās, lai netiktu pasniegts nekas no tā, ko bija sūtījis kardināls; tad, ar zināmu maigumu, uzsākdama sarunu, kad abi palika vieni, viņa teica:
— Tiešām, monsicur, mani ļoti satriec viena lieta.
— O! kāda, grāfien? — izlikdamies aizkaitināts, kas ne vienmēr rāda, ka patiesi ir sakaitināts, tcica monsicur.
— Tā! monsieur, manu nepatikšanu iemesls ir tas, ka redzu nc tikai to, ka mani nemīlat, bet ka nekad neesat mīlējis…
— O! grāfien, ko jūs runājat!
— Neatvainojaties, monsicur, tas būtu velti izšķiests laiks.
— Man, — laipni teica kardināls.
— Nē, man, — noteikti atbildēja Lamota kundze. — Starp citu…
— O! grāfien, — teica kardināls.
— Neraizējaties, monsicur, tas man ir gluži vienaldzīgi.
— Ka jūs mīlu vai, ka nemīlu?
— Jā.
— Un kāpēc tas jums ir vienaldzīgi?
— Bet tāpēc, ka cs nemīlu jūs.
— Grāfien, vai jūs zināt, ka tas nemaz nav laipni, ka jūs pagodinātics man to teikt.
— Tiešām, tas pareizi, mēs neiesākām ar glāstiem; tas ir fakts, konstatēsim.
— Kāds fakts?
— Ka neesmu nekad jūs mīlējusi, monsicur, ka jūs pats nekad neesat mīlējis mani.
— O! kas attiecas uz mani, tas nav jāsaka, — iesaucās princis gandrīz vai patiesā balsī. — Es biju jums pieķēries, grāfien. Nelieciet mani zem tās pašas zīmes kā sevi.
— Klausieties, monsicur, cienīsim viens otru pietiekami, lai teiktu patiesību.
— Un kāda ir tā patiesība?
— Mūs diezgan stipri saista kaut kas cits nekā mīlestība.
— Kas?
— Vajadzība.
— Vajadzība? Fui! grāfien.
— Monsicur, cs jums teikšu, ko normāņu zemnieks sacīja dēlam par kruķiem: ja tev tie apriebušies, necel riebumu citiem. Fui! par vajadzībām, monsicur. Par ko jūs domājat?
— Labi! tātad klausieties, grāfien: pieņemsim, ka mēs esam ieinteresēti, ar ko es varu kalpot jūsu interesēm un jūs — manējām?
— Vispirms, monsicur, un pirmām kārtām, man ir vēlēšanās ķildoties ar jums.
— Ķildojaties, grāfien.
— Jūs neizrādījāt uzticību pret mani, tas ir, cienību.
— Es! Un kad, lūdzu?
— Kad? Vai jūs noliegsit, ka veikli izvilinājāt no manis sīkumus, par kuriem, gandrīz vai mirdama, es jums vēlējos pastāstīt…
— Par ko, grāfien?
— Par zināmas augstas dāmas gaumi pret zināmu lietu; jūs esat spēris soļus, lai apmierinātu šo gaumi, man nekā nesacīdams.
— Izvilināt sīkumus, uzminēt zināmas dāmas gaumi pret zināmu lietu, apmierināt šo gaumi! grāfien, jūs tiešām esat mīkla, sfinksa. Ai! esmu gan redzējis sievietes galvu un kaklu, bet vēl neesmu redzējis lauvas nagus. Kā šķiet, jūs man tos rādīsit, nu, lai.
— E, nē, es jums nerādīšu nekā tamlīdzīga, monsicur, ņemot vērā, ka jums nav vēlēšanās redzēt. Es jums teikšu skaidri un vienkārši miklas atrisinājumu: sīkumi par to, kas notika Versaļā; zināmās dāmas gaume, karaliene; un šis karalienes gaumes apmierināšana, slavenās kaklarotas pirkšana, ko jūs vakar izdarījāt pie monsicur Bēmcra un Bosāndža.
— Grāfien! — pavisam ļodzīdamies un gluži bāls šļupstēja kardināls.
Žanna vērsa uz viņu savu skaidro skatienu.
— Nu, — viņa tcica, — kāpēc skatāties uz mani gluži izbiedēts, vai vakar jūs nenoslēdzāt pirkšanas līgumu ar Augstskolas piekrastes zeltkaļiem?
Roāns nemelo, pat nc sievietei. Kardināls klusēja.
Un tā kā viņš nosarka, ko vīrietis nekad nepiedod tai sievietei, kas to izraisa, Žanna pasteidzās paņemt viņa roku.
— Piedodiet, mans princi, cs pasteigšos teikt, kur jūs kļūdījaties par mani. Jūs domājāt, ka es esmu muļķe un ļauna?
— O! o! grāfien.
— Beidzot…
— Nc vārda vairāk; ļaujiet runāt man! Varbūt cs jūs pārliecināšu, jo kopš šodienas cs skaidri redzu, ar ko man ir darīšana. Es cerēju atrast jūsos skaistu sievieti, gudru sievieti, apburošu mīļāko, jūs esat labāka par to visu. Klausieties!
Žanna pienāca klāt kardinālam, atstādama savu roku viņa rokās.
— Jūs gribējāt gan būt mana mīļākā, mana draudzene, mani nemīlēdama. Jūs man teicāt to pati, — turpināja monsicur Roāns.
— Un cs atkārtoju vēl, — tcica Lamota kundze.