— Tad jums bija mērķis?
— Noteikti.
— Mērķis, grāfien?
— Vai jums ir vajadzīgs, lai es izskaidroju?
— Nē, tas man ir kā uz delnas. Jūs gribat palīdzēt tikt man uz priekšu. Un vai nav skaidrs, ka reiz mana laime ir iegūta, manas pirmās rūpes būtu nodrošināt jūsējo? Vai tā ir, varbūt cs esmu maldījies?
— Jūs neesat maldījies, monsicur, tā tas ir. Vienīgi, ticiet man, bez frāzēm, šim mērķim cs nesekoju ar antipātijām un pretīguma jūtām, ceļš bija patīkams.
— Jūs esat patīkama sieviete, grāfien, un ir bauda runāt ar jums par darīšanām. Tātad, cs teikšu, ka jūs uzminējāt pareizi. Jūs zināt, ka man ir godbijīga pieķēršanās.
— Es to redzēju Operas ballē, mans princi.
— Šī mīla nekad nebūs abpusēja. O! lai Dievs mani sarga tam ticēt!
— Ai! — tcica grāfiene, — sieviete nc vienmēr ir karaliene, un jūs esat diezgan vērtīgs, ka cs zinātu, kardināl monsicur Mazarēn.
— Tas arī bija ļoti skaists vīrietis, — smiedamies teica monsicur Roāns.
— Un lielisks premjerministrs, — ar vislielāko mieru atbildēja Žanna.
— Grāfien, domāt par jums ir veltas pūles, simtreiz labāk ir runāt. Jūs domājat un runājat par saviem draugiem. Jā, cs cenšos kļūt par
premjerministru. Viss mani dzen uz to: dzimšana, pieredze, darīšanas, zināma labvēlība, ko apliecina ārzemju galmi, daudz simpātiju, kuras man veltī franču tauta.
— Viss, galu galā, — tcica Žanna, — izņemot vienu…
— Izņemot riebumu, jūs gribat teikt!
— Jā, karalienes; un šis riebums ir patiess šķērslis. Ko karaliene mīl, to vienmēr karalim beidzot ir jāiemīl; ko viņa ienīst, viņš neieredz vēl vairāk!
— Un viņa mani ienīst?
— O!
— Būsim vaļsirdīgi! Es nedomāju, ka mums būtu atļauts apstāties tik skaistā ccļā, grāfien.
— Labi, monsicur, karaliene jūs nemīl.
— Tad es esmu pazudis! Pat kaklarota nelīdzēs.
— Lūk, tur jūs varat vilties, princi.
— Kaklarota ir nopirkta!
— Karaliene redzēs vismaz, ka jūs viņu mīlat, ja viņa nemīl jūs.
— O! grāfien!
— Jūs zināt, monsicur, mēs esam vienojušies saukt lietas īstajā vārdā.
— Lai. Tātad jūs sakāt, ka nezaudējat cerību ieraudzīt mani kādu dienu kā premjerministru?
— Es esmu pārliecināta.
— Es gribētu jautāt, kāda ir jūsu godkārība?
— Es to pateikšu, princi, kad būsit spējīgs to apmierināt.
— Dodu godavārdu, ka izpildīšu jūsu vēlēšanos.
— Pateicos, tagad vakariņosim.
Kardināls paņēma Žannas roku, un saspieda tā, kā Žanna bija tik ļoti vēlējusies, lai viņas roka būtu bijusi saspiesta dažas dienas iepriekš. Bet tas laiks bija pagājis.
Viņa atvilka roku.
— Nu! grāfien?
— Vakariņosim, es jums saku, monsicur.
— Bet cs vairs nejūtos izsalcis.
— Tad runāsim.
— Bet man vairs nav ko teikt.
— Tad šķirsimies.
— Lūk, — viņš tcica, — to jūs saucat par mūsu savienību. Jūs mani atlaižat?
— Lai patiesi piederētu viens otram, — viņa tcica, — monsicur, piederēsim pilnīgi viens un otrs sev pašiem.
— Jums taisnība, grāfien; piedodiet, ka cs atkal piekrāpos uz jūsu rēķina. O! zvēru, ka tā būs pēdējā reize.
Viņš paņēma viņas roku un noskūpstīja tik cienīgi, ka neredzēja grāfienes blēdīgo, velnišķīgo smaidu tai brīdī, kad atskanēja šie vārdi: „Tā būs pēdēja reize, ka es piekrāpjos uz jūsu rēķina." Žanna piecēlās un pavadīja princi lūdz priekšnamam. Tur viņš apstājās un klusi teica:
— Turpmākais, grāfien?
— Pavisam vienkārši.
— Kas man jādara?
— Nekas. Gaidiet mani!
— Un jūs iesit?
— Uz Versaļu.
— Kad?
— Rīt.
— Un cs saņemšu atbildi?
— Tūliņ.
— Nu, mana protežētāja, es paļaujos uz jums.
— Ļaujiet man rīkoties.
Pēc šiem vārdiem viņa atgriezās istabā, apgūlās gultā, un, noteikti lūkodamās skaistā marmora Endimionā, kas gaidīja Diānu, čukstēja:
— Noteikti brīvība ir labāka.
IX
ŽANNA PROTEŽĒ
Tāda noslēpuma īpašniece, bagāta, ar tādu nākotni, divu tik ievērojamu aizstāvju atbalstīta, Žanna jutās spējīga pacelt zemeslodi.
Viņa deva sev divas nedēļas, lai iesāktu pilnīgi baudīt garšīgo ķekaru, ko laime pakāra viņai virs galvas.
Parādīties galmā nevis kā lūdzējai, ne kā nabaga ubagotājai, ko izved Bulanviljē kundze, bet gan kā Valuā pēcnācējai, ar simttūkstoš livru lielu gada renti, būt hercoga un pēra sievai, saukties par karalienes favorīti, un šais intrigu un negaisu laikos pārvaldīt valsti, valdot pār karali ar Marijas Antuanctes starpniecību, lūk, visā vienkāršumā tā panorāma, kas pavērās nenogurdināmās grāfienes Lamotas iedomas priekšā.
Pienāca liktenīgā diena, vienā rāvienā viņa bija Versaļā. Viņai nebija audiences vēstules; bet viņas ticība savai laimei bija kļuvusi tāda, ka Zanna nešaubījās ieraudzīt etiķeti klanāmies viņas vēlēšanās priekšā.
Un viņai bija taisnība.
Visi galma lišķi, tik ļoti būdami norūpējušies uzminēt saimnieka gaumi, bija ievērojuši, cik lielu prieku Marijai Antuanctci sagādāja skaistās grāfienes sabiedrība.
Ar to pielika, lai pēc viņas ierašanās inteliģents durvju sargs nostātos karalienes ccļā, kas nāca no baznīcas, un tur, it kā nejauši augstmaņa priekšā izteiktu šos vārdus:
— Kungs, ko darīt ar grāfieni Lamotu Valuā, kurai nav audiences vēstules?
Karaliene klusām sarunājās ar Lambālas kundzi. Šā cilvēka izveicīgi izmestais Žannas vārds pārtrauca sarunu.
Viņa pagriezās.
— Vai tur nerunā, — viņa jautāja, — ka ieradusies Lamota Valuā kundze?
— Es domāju — jā, Jūsu Majestāte, — atbildēja augstmanis.
— Kas to saka?
— Šis durvju sargs, madamc.
Durvju sargs pazemīgi palocījās.
Tad aiziedama viņa tcica:
— Jūs aizvedīsit viņu uz vannas istabu.
Un viņa aizgāja.
Zanna, kam šis cilvēks vienkārši pastāstīja, ko izdarījis, tūliņ bāza roku naudas makā, bet durvju sargs ar smaidu viņu apturēja.
— Grāfienes kundze, papūlaties, lūdzu, — viņš tcica, — sakrāt šos parādus; drīz jūs varēsit man samaksāt ar lielākiem procentiem.
Žanna atlika naudu kabatā.
— Jums taisnība, draugs, pateicos!
Kālab, viņa sev tcica, lai cs neaizstāvētu durvju sargu, kas ir aizstāvējis mani. Tikpat daudz cs daru kardināla labā.
Drīz Žanna bija pavēlnicccs tuvumā.
Marija Antuancte bija nopietna, nc visai apmierināta pēc izskata, varbūt tāpēc, ka bija pārāk favorizējusi grāfieni ar necerētu pieņemšanu.
Īstenībā, domāja monsicur Roāna draudzene, karaliene iedomājas it kā es atkal nāku ubagot… Pirms pagūšu izteikt divdesmit vārdus, viņa būs iepriecināta vai arī liks mani izmest pa durvīm.