— Kundze, — tcica karaliene, — man vēl nebija izdevība runāt ar karali.
— Ai, madamc, Jūsu Majestāte bija pārāk laba pret mani, un cs negaidu neko vairāk. Es nācu…
— Kāpēc jūs nācāt? — veikli tcica karaliene. — Jūs neprasījāt audienci. Varbūt ir nepieciešamība… jums?
— Nepieciešamība… jā, madamc; bet manis dēļ… nc.
— Tad manis dēļ! Nu, runājiet, grāfien!
Un karaliene aizveda Zannu vannas zālē, kur sievietes viņu gaidīja.
Redzēdama apkārt karalienei šos cilvēkus, grāfiene nesāka sarunu.
Tikusi vannā, karaliene aizsūtīja sievietes projām.
— Madamc, — tcica Žanna, — Jūsu Majestāte redz, ka cs esmu apjukusi.
— Kāpēc? — Es jums teicu: Jūsu Majestātei ir zināms, man likās, cs tcicu viņai, tout Ja gracc, kādu ieinteresētību kardināls monsicur Roāns izrāda pret mani?
Karaliene sarauca uzacis.
— Es nezinu, — viņa teica.
— Es domāju…
— Vienalga… runājiet!
— Tā, madamc, Viņa Eminence aizvakar mani pagodināja ar apmeklējumu.
— Ā!
— Tas bija krietnā darba dēļ, ko cs uzņēmos.
— Ļoti jauki, grāfien, ļoti jauki… cs došu arī… jūsu krietnajam darbam.
— Jūsu Majestāte maldās. Man bija tas gods teikt viņai, ka nekā neprasīšu. Monsicur kardināls pēc paraduma runāja par karalienes labsirdību, par viņas neizsmeļamo žēlsirdību.
— Un prasīja, lai es aizstāvu viņa mīluļus?
— Pirmām kārtām! Jā, Jūsu Majestāte.
— Es to darīšu nc monsicur kardināla dēļ, bet to nelaimīgo dēļ, kuriem vienmēr gatava palīdzēt, lai no kādas puses viņi arī nenāktu. Vienīgi sakiet Viņa Eminencei, ka esmu ļoti apgrūtināta.
— Cik žēl! Madamc, lūk, to cs tcicu viņam, un no turienes arī cēlās apjukums, ko es izrādīju karalienei.
— Ai, ai!
— Es izskaidroju monsicur kardinālam dedzīgo tuvākomīlestību, kas pārņem Jūsu Majestātes sirdi, dzirdot par kādu nelaimi, augstsirdību, kura liek nemitīgi tukšoties karalienes makam, kas vienmēr ir ļoti ierobežots.
— Jauki! jauki!
— Klausieties, madamc, cs viņam minēju kā piemēru, ka Viņas Majestāte paliek pašas labsirdībai par vergu. Viņa upurējas nabagiem. Labu viņai atdara ar ļaunu, un pēc tam cs apvainoju pati sevi.
— Kā tā, grāfien? — teica karaliene, kas klausījās vai nu tāpēc, ka Žanna prata uzķert viņas vājību, vai arī Marijas Antuanetes lielais prāts aiz šāgarā ievada juta dzīvu interesi, kādu viņai radīja šī sagatavošana.
— Es tcicu, madamc, ka Jūsu Majestāte dažas dienas iepriekš man iedeva lielu summu, ka, vismaz, tūkstoš reizes tas tā noticis ar karalieni, jau divus gadus, un ja karaliene nebūtu bijusi tik jūtīga, tik augstsirdīga, viņai kasē būtu divi miljoni, pateicoties kuriem nekādi apsvērumi nekavētu atļauties skaisto dimantu kaklarotu, ko tik cēli, tik drošsirdīgi, bet atļaujiet, madamc, tik netaisni atraidījāt.
Karaliene nosarka un sāka novērot Žannu. Acīmredzot noslēgums ietvērās pēdējā frāzē. Vai tur bija lamatas? Vai vienīgi rupja glaimošana? Protams, ja jautājums tā bija uzdots, tas nevarēja būt bez briesmām karalienei. Bet Viņas Majestāte Žannas sejā redzēja tik daudz maiguma, tik daudz sirsnīgas labvēlības, tik daudz skaidras patiesības, kur it nekas neliecināja, ka tāda seja būtu neuzticīga vai lišķīga.
Un tā kā karalienes pašas dvēsele bija pilna patiesas augstsirdības, un tā kā augstsirdībā vienmēr ir spēks, spēkā arvien ir stingra patiesība, tad nopūzdamās Marija Antuancte tcica:
— Jā, — viņa tcica, — kaklarota ir skaista; es gribu sacīt, tā bija skaista, un cs priecājos, ja sieviete ar gaumi slavē, ka es to noraidīju.
— Ja jūs zinātu, madame, — iesaucās Žanna, pārtraukdama frāzi īstā laikā, — kā uzzina cilvēku jūtas, kad šie cilvēki izrāda, ko mīl!
— Ko jūs ar to gribat sacīt?
— Es gribu teikt, madamc, ka, stāstīdama par jūsu varonīgo atteikšanos no kaklarotas, redzēju nobālam monsicur Roānu.
— Nobālam!
— Vienā mirklī viņa acis pārpildījās ar asarām. Es nezinu, madamc, vai tiesa, ka monsicur Roāns būtu skaists vīrietis un priekšzīmīgs seņjors, kā daudzi domā; bet to es zinu, ka viņa seja, ko tai brīdī apgaismoja dvēseles kvēle un sagrumboja asaras par jūsu augstsirdīgo nesavtību, ak, ko es saku? — jūsu cēlo atsacīšanos, šī seja nekad nezudīs no manas atmiņas.
Karaliene uz brīdi apstājās, lai ielaistu ūdeni no zeltītā gulbja knābja, kas bija iedurts virs marmora peldvietas.
— Nu, labi, grāfien, — viņa tcica, — tā kā monsicur Roāns jums izlikās tik skaists un tik priekšzīmīgs, ka atnācāt to pastāstīt, cs jūs nemudinu izrādīt to viņam. Tas ir pasaulīgs prelāts, garīdznieks, kas ņem tikpat daudz aitu sev kā priekš Tā Kunga.
— O! madame.
— Nu, kas?! Vai es apmeloju? Vai tā nav viņa reputācija? Vai tā nav sava veida slava? Vai jūs neredzat, kā dievkalpojumu dienās viņš māj ar rokām, tās ir skaistas, tiesa, lai darītu tās vēl baltākas, uz šīm rokām, kur dzirkst garīdznieka gredzens, ticīgo acis redz arī mirdzošāko kardināla dimantu?
Žanna palocījās.
— Kardināla trofejas, — iekaisusi turpināja karaliene, — ir neskaitāmas. No dažām iznāca skandāls. Prelāts ir mīļākais, kā tas bija Froudas laikā. Es atsakos no viņa uzslavas.
— Lūk, madamc, — teica Žanna, juzdamās brīvi no šīs familiaritātes, kā arī no visa sarunu biedrenes fiziskā stāvokļa, — cs nezinu, vai kardināls domāja par ticīgiem, kad tik dedzīgi runāja par Jūsu Majestātes tikumiem; bet to zinu, ka viņa skaistās rokas nebija vis paceltas gaisā, bet gan uzliktas uz sirds.
Negribot iesmiedamās, karaliene purināja galvu.
„Nu, jā!," domāja Zanna, „ vai ies labāk, kā mēs cerējām? Vai nepatika būtu mūsu palīgs? O! tad mums būtu pārāk daudz ērtību."
Karaliene atkal drīz vien pieņēma savu cēlo un vienaldzīgo izteiksmi.
— Turpiniet! — viņa mudināja.
— Jūsu Majestāte mani mulsina; pieticība, kas viņai liek atraidīt pat uzslavas…
— Kardināla! O! jā.
— Bet kāpēc, madamc?
— Tāpēc, ka tā ir aizdomīga, grāfien.
— Man nepieklājas, — atbildēja Žanna ar visdziļāko cieņu, — aizstāvēt to, kam bija nelaime krist Jūsu Majestātes nežēlastībā; nešaubīsimies nevienu mirkli, tas ir vainīgs, ja viņš ir nepatīkams karalienei.
— Monsicur Roāns nav man nepatīkams; viņš mani ir apvainojis. Bet cs esmu karaliene un kristīgā; tātad divkārši spiesta aizmirst apvainojumus.
Un karaliene teica šos vārdus tai majestātiskā labsirdībā, kura piemita tikai viņai.
Žanna klusēja.
— Jūs vairs nesakiet nekā?
— Es būšu aizdomīga Jūsu Majestātes acīs, cs izsaukšu pret sevi viņas nežēlastību, viņas nosodījumu, izteikdama ieskatu, kas aizskars viņas domas.
— Jūs domājiet gluži pretēji tam, kā domāju cs par kardinālu?
— Diametrāli pretējo, madamc.
— Jūs tā nerunātu tai dienā, kad uzzinātu, ko princis Luijs man ir nodarījis.