— Es zinu vienīgi to, ko redzēju viņu darot, lai pakalpotu Jūsu Majestātei.
— Smalku apiešanos?
Zanna palocījās.
— Laipnību, novēlējumus, glaimus? — karaliene turpināja.
Zanna klusēja.
— Jūs jūtat pret monsieur Roānu karstu draudzību, grāfien, cs vairs ncuzbrukšu viņam jūsu klātbūtnē.
Un karaliene sāka smieties.
— Madamc, — atbildēja Zanna, — man labāk patiktu jūsu dusmas, nekā jūsu izsmiekls. Kardināla kungs jūt pret Jūsu Majestāti tik godbijīgu cicņu, ka es esmu pārliecināta, ja redzētu karalieni smejamies par viņu, viņš nomirtu.
— O, o! viņš tātad ir ļoti pārvērties.
— Bet Jūsu Majestāte mani kādreiz pagodināja, teikdama, ka pirms desmit gadiem monsicur Roāns bija kaislīgi…
— Es jokoju, grāfien, — stingri teica karaliene.
Karalienei likās, ka Žanna, piespiesta klusēt, atteikusies no cīņas, bet Marija Antuancte ļoti maldījās. Sievietēm ar tīģera un čūskas raksturu brīdis, kad viņas ievelkas sevī, vienmēr ir uzbrukuma ievads; koncentrēts miers pirms lēciena.
— Jūs runājāt par dimantiem, — neuzmanīgi tcica karaliene. — Atzīstieties, ka jūs domājāt par tiem!
— Dienu un nakti, madamc, — teica Žanna, priecādamās kā ģenerālis, kas redz, ka ienaidnieks kaujaslaukā izdara izšķirīgo kļūdu. — Tic ir tik skaisti, tik ļoti piestāvētu Jūsu Majestātei.
— Kā tā?
— Jā, madamc, jā, Jūsu Majestātei.
— Bet tic ir pārdoti.
— Jā, tie ir pārdoti.
— Portugāles vēstniekam?
Žanna lēni purināja galvu.
— Nē? — priecīgi tcica karaliene.
— Nē, madamc.
— Tad kam gan?
— Tos nopirka monsicur Roāns.
Karaliene palēcās, un, pēkšņi kļūdama dzestra, tcica:
— Ai!
— Klausieties, madamc\ — tcica Žanna ar sajūsmas un aizrautības pilnu daiļrunību. — Tas ir lieliski, ko dara monsicur Roāns; tas ir augstsirdības, labdarības mirklis; tā ir skaista kustība; Jūsu Majestāte nevar liegt simpātijas visam, kas ir labs un jūtīgs. Tiklīdz monsieur Roāns uzzināja no manis, atzīstos, acumirklīgo Jūsu Majestātes naudas trūkumu, viņš iesaucās: „Kā! Francijas karaliene atraida to, ko nedrīkstētu atraidīt vidusmēra rentnieka sieva? Kā! karalieni var nostādīt stāvoklī, redzēt kādu dienu Nekcra kundzi izgreznotu ar šiem dimantiem?
Monsieur Roāns vēl nezināja, ka Portugāles vēstnieks tirgojies ap tiem. Es viņam to pastāstīju. Viņa pukošanās divkāršojās: „Tas vairs nav," viņš tcica, „jautājums sagādāt prieku karalienei, tas ir karalības cienības jautājums. Es pazīstu ārzemju galmu garu — tukšība, dižošanās — tur smiesies par Francijas karalieni, kam nav vairs naudas apmierināt likumīgo gaumi; un man būs jācieš, ka izsmej Francijas karalieni! Nē, ne mūžam." Un viņš strauji šķīrās no manis. Stundu vēlāķ cs zināju, ka viņš ir nopircis dimantus.
— Par pusotru miljonu livru?
— Miljons sešsimt tūkstoši livru.
— Un kāds bija viņa nolūks, tos pērkot?
— Ja tic nevarēja piederēt Jūsu Majestātei, tie nepiederēs vismaz nevienai citai sievietei.
— Un jūs esat pārliecināta, ka monsicur Roāns nepirka šo kaklarotu, lai apdāvinātu kādu mīļāko?
— Esmu pārliecināta, ka drīzāk to iznīcinātu, nekā redzētu mirdzam uz cita kakla, izņemot karalieni.
Marija Antuancte pārdomāja, un viņas cēlā seja ļāva skaidri redzēt visu, kas notika viņas dvēselē.
— Tas ir labi, ko izdarīja monsieur Roāns, — viņa teica, — tas ir cēls žests un smalkjūtīga padevība.
Žanna versmaini uzsūca šos vārdus.
— Tātad jūs pateiksities monsieur Roānam, — turpināja karaliene.
— O! jā, madamc.
— Jūs piebildīsit, ka monsicur Roāna draudzība man ir pierādīta, un es, kā pieklājīgs cilvēks, runājot Katrīnas vārdiem, pieņemu visu no draudzības, ar noteikumu atmaksāt tāpat. Tāpēc, es pieņemu, nevis monsicur Roāna dāvanu…
— Tad, ko taču?
— Bet viņa iepriekšējos izdevumus… monsicur Roāns piekrita izmaksāt uz priekšu savu naudu vai kredītu, lai mani iepriecinātu. Es domāju, Bēmcrs prasīja skaidrā naudā?
— Jā, madamc.
— Cik, divsimt tūkstošus livru?
— Divsimt tūkstošus livru.
— Tā ir trimestra pensija, ko man dod karalis. Man to piesūtīja šorīt, uz priekšu, es zinu, bet galu galā piesūtīja.
Karaliene strauji piezvanīja un pasauca sievietes, kas viņu apģērba, iepriekš ietinušas smalkā, sasildītā batistā.
Palikusi viena ar Žannu un iekārtojusies istabā, viņa teica grāfienei:
— Attaisiet, lūdzu, šo atvilktni.
— Pirmo?
— Nē, otro. Jūs redzat portfeli?
— Lūk, tas, madamc.
— Tur ir ielikti divsimtpiecdcsmit tūkstoši livru. Pārskaitiet!
Žanna paklausīja.
— Aiznesiet tos kardinālam. Pateicieties vēlreiz. Sakiet, ka es iekārtošos, lai katru mēnesi tā maksātu viņam. Un nokārtosim procentus. Tādā veidā man būs kaklarota, kas man tik ļoti patika, un ja es apgrūtinu sevi maksādama, tad vismaz neapgrūtināšu karali.
Minūti viņa pārdomāja.
— Un es vēl iegūšu, — viņa turpināja, — uzzinādama, ka man ir smalkjūtīgs draugs, kas man pakalpojis…
Viņa pagaidīja atkal.
— Un draudzeni, kas mani saprata, — viņa teica, sniegdama Žannai roku, kuru grāfiene strauji satvēra.
Un, kad tā gatavojās iziet, — vēl iepriekš vilcinājusies: — Grāfien, — viņa klusu tcica, it kā viņai būtu bailes no tā, ko runāja, — pateiksit Roānam, ka viņš tiks laipni uzņemts Versaļā un ka man jāizsaka viņam pateicība.
Žanna metās arā no dzīvokļa nevis apreibusi, bet traka aiz prieka un apmierinātā lepnuma.
Viņa spieda naudas zīmes kā ērglis saķerto laupījumu.
KARALIENES KABA TASPOR TFELIS
Šo laimi, īstā un pārnestā nozīmē, ko nesa Žanna Valuā, tās svarīgumu neizjūta neviens labāk kā zirgi, kas viņu atveda no Versaļas.
Ja kaut kad, spiesti iegūt godalgu, zirgi skrēja, cik tik jaudas, tad tic bija šie divi īrētās karietes nožēlojamie zirgi.
Ormanis, grāfienes mudināts, lika tiem domāt, ka viņi bija vieglākie Elijas zemes četrkāji un ka viņi nopelnīs divus zelta talantus saimniekam un trīskārtīgu miežu putraimu devu sev.
Kardināls vēl nebija izgājis, kad piē viņa ieradās Lamota kundze, pilnīgi viņa pils un viņa ļaužu vidū.
Viņa lika sevi pieteikt vēl svinīgāk nekā pie karalienes.
— Jūs nākat no Versaļas? — viņš tcica.
— Jā, monsicur.
Viņš uzlūkoja viņu. Viņa bija necaurredzama.
Tā redzēja viņa drebēšanu, viņa bēdīgumu, nemieru: viņai nebija ne mazākās līdzcietības.
— Nu? — viņš teica.
— Nu! monsicur, ko jūs vēlaties? Runājiet mazliet, lai es nepārmestu sev pārāk daudz.
— Ai! grāfien, jūs man to sakāt ar tādu izteiksmi!..
— Apbēdinošu, vai ne?
— Nāvīgu.
— Jūs gribējāt, lai es redzētu karalieni?
— Jā.