— Es viņu redzēju.
— Jūs gribējāt, lai viņa ļautu man runāt par jums, kad vairākas reizes bija apliecinājusi savu novēršanos no jums un neapmierinātību, dzirdot izrunājam jūsu vārdu?
— Es redzu, man ir jāatsakās no manas vēlēšanās.
— Nē, karaliene ar mani runāja par jums.
— Vai pareizāk — jūs bijāt pietiekami laba, lai ar viņu runātu par mani?
— Tas tiesa.
— Un Viņas Majestāte uzklausīja?
— Tas ir jāizskaidro.
— Nesakiet vairāk ne vārda, grāfien, es redzu, kāds riebums ir bijis Viņas Majestātei…
— Nē, ne visai… cs uzdrošinājos runāt par kaklarotu.
— Uzdrošinājāties teikt, ka es domāju…
— Nopirkt to viņai, jā?
— O! grāfien, tas ir cēli! Un viņa klausījās?
— Nu, jā.
— Jus teicāt, ka cs piedāvāju viņai šos dimantus?
— Viņa noteikti atraidīja.
— Es esmu pazudis.
— Noraidīja pieņemt dāvanu, jā. Bet aizdevumu…
— Aizdevumu!.. Tik smalki jūs regulējāt piedāvājumu?
— Tik smalki, ka viņa pieņēma.
— Es aizdodu karalienei, cs!.. grāfien, vai tas maz ir iespējams?
— Tas ir vairāk nekā dotu, vai nc?
— Tūkstošreiz.
— Tā arī es domāju. Tomēr Viņas Majestāte pieņem.
Kardināls piecēlās, tad no jauna apsēdās. Viņš atkal nāca pie Žannas, un, saņemdams viņas rokas, tcica:
— Nemāniet mani, padomājiet, ka ar vienu vārdu jūs varat padarīt mani par beidzamo cilvēku.
— Ar kaislībām nemēdz rotaļāties, monsicur; un jūsu kārtas un nopelnu cilvēki nekad nevar būt smieklīgi.
— Tas tiesa. Tātad tas, ko jūs man sakāt…
— Ir dziļa patiesība.
— Man ir noslēpums ar karalieni?
— Noslēpums… Ārkārtīgs.
Kardināls piesteidzās Žannai klāt un maigi spieda viņas roku.
— Es mīlu šo rokas spiedienu, — tcica grāfiene, — tas ir līdzīgu cilvēku rokas spiediens.
— Tas ir laimīga cilvēka rokas spiediens eņģelim aizstāvim.
— Monsicur, nepārspīlējiet!
— O! tiešām, mans prieks, mana pateicība… nekad…
— Bet jūs pārspīlējat vienu un otru. Aizdot karalienei pusotru miljonu, vai tikai to jums vajadzēja?
Kardināls nopūtās.
— Bckinghcms, monsicur, bija prasījis Austrijas Annai citu, kad izkaisīja ar pērlēm karaliskās istabas grīdu.
— Ko darīja Bckinghcms, cs negribu pat vēlēties, kaut tikai sapni.
— Par to jūs izskaidrosities, monsicur, ar karalieni, jo viņa man pavēlēja paziņot, ka ar prieku jūs redzētu Versaļā.
Neprātīgā vēl nebija izteikusi šos vārdus, kad kardināls nobālēja kā pusaudzis no pirmā mīlas skūpsta.
Krēslu, kas bija tuvumā, viņš paņēma taustīdamies, kā apskurbušais.
"Ai! ai! domāja Žanna, tas ir vēl nopietnāk, nekā es domāju. Es sapņoju par hercogisti, pēriju, simttūkstoš livru renti, es iešu līdz principātam, līdz pusmiljonam rentes, monsicur Roāns nerīkojas godkāres dzīts vai skopulības dēļ, viņš rīkojas mīlas vadīts."
Monsicur Roāns ātri nomierinājās. Prieks nav tāda slimība, kas velkas ilgi, un tā kā tas bija stiprs gars, viņš uzskatīja ka labāk ar Žannu runāt par lietu, lai liktu viņai aizmirst, ka runā par mīlu.
Viņa to pieļāva.
— Mana draudzene, — spiezdams Žannu rokās, viņš teica, — ko karaliene domā darīt ar šo aizdevumu?
— Jūs man to prasāt tāpēc, ka domājat — karalienei nav naudas?
— Gluži pareizi.
— Tā! Viņa domā maksāt jums, it kā maksātu Bēmeram, tikai ar to starpību, ka visa Parīze zinātu, ja viņa būtu pirkusi pie Bēmcra, kas nav iespējams pēc slavenā teiciena par kuģi, un ja viņa pavēlētu klusēt karalim, visa Francija rādītu skābu seju. Karaliene tomēr grib dabūt atsevišķi dimantus, un atsevišķi — par tiem maksāt. Jūs sagādājāt viņai izdevību, jūs esat viņai kluss kasieris, maksātspējīgs kasieris, gadījumā, kad viņa būs grūtībās. Viņa ir laimīga un viņa maksā, vairāk neprasiet.
— Viņa maksā. Kā?
— Karaliene ir sieviete, kas saprot visu, viņa labi zina, ka jums ir parādi, monsicur-, un bez tam viņa ir lepna. Viņa nav tāda draudzene, kas saņem dāvanas… Kad cs viņai tcicu, ka jūs iemaksājāt uz priekšu divsimt piecdesmit tūkstošus livru…
— Jūs viņai to teicāt?
— Kāpēc gan nc?
— Tas tūliņ padara viņai lietu neiespējamu.
— Tas nozīmēja sagādāt līdzekli, iemeslu to pieņemt. Nekā par velti, lūk, karalienes devīze.
— Ak, Dievs!
Žanna mierīgi parakņājās kabatā un izvilka Viņas Majestātes portfeli.
— Kas tas ir? — prasīja monsicur Roāns.
— Portfelis, kur ielikti divsimt piecdesmit tūkstoši livru.
— Jā.
— Un karaliene tos sūta jums ar lielu paldies.
— O!
— Tāda summa tur ir. Es pārskaitīju.
— Par to nav runa.
— Bet ko jūs aplūkojat?
— Es aplūkoju portfeli, ko neesmu redzējis pie jums.
— Tas jums patīk. Tomēr tas nav skaists, ne arī grezns.
— Tas man patīk, nezinu kāpēc.
— Jums ir laba gaume.
— Jūs izsmejat mani? Kāpēc jūs sakāt, ka man ir laba gaume?
— Bez šaubām, jo jums ir tāda pat gaume kā karalienei.
— Šis portfelis…
— Bija karalienei, monsicur…
— Vai jūs piešķirat tam lielu nozīmi?
— O! ļoti lielu!
Monsicur Roāns nopūtās.
— Tas ir saprotams, — viņš teica.
— Tomēr, ja tas jums darītu prieku, — teica grāfiene ar smaidu, kas pazudina svētos.
— Jūs nemaldāties, grāfien; bet cs negribu to atņemt jums.
— Ņemiet.
— Grāfien! — priekā aizrāvies, iesaucās kardināls, — jūs esat visdārgākā, visasprātīgākā draudzene, vis…
— Jā, jā._
— Un musu starpā…
— Uz dzīvību un nāvi! — to saka vienmēr. Nē, man ir tikai viens nopelns — es jūsu lietas esmu kārtojusi diezgan laimīgi un ļoti centīgi.
— Ja jums būtu tikai tā laime, mana draudzene, cs teiktu, ka esmu tikpat laimīgs kā jūs, jo es, dārgā, strādāju jūsu dēļ, kamēr jūs gājāt uz Versaļu.
Žanna pārsteigta uzlūkoja kardinālu.
— Jā, tādu nieku, — viņš tcica. — Bija atnācis kāds cilvēks, kāds baņķieris, lai piedāvātu akcijas, cs nezinu — kaut kāda purva nosusināšanai vai izmantošanai.
— Ai!
— Tā bija droša peļņa: cs pieņēmu.
— Un labi darījāt.
— O! jūs redzēsit, ka domās cs jūs vienmēr lieku pirmajā vietā.
— Otrajā, tas ir vairāk nekā man pienākas. Bet tālāk.
— Baņķieris man iedeva divsimt akciju, ceturtdaļu, pēdējās, es tās ņēmu jums.
— O! monsicur.
— Atļaujiet taču. Divas stundas pēc tam viņš atgriezās. Vienīgi akciju novietošana šai dienā izsauca kursa paaugstinājumu par simt procentiem. Viņš man iedeva simttūkstoš livru.