— Skaista spekulācija.
— Lūk, te ir jūsu daļa, mīļo grāfien, es gribu teikt — mīļā draudzene.
Un no karalienes dotā divsimt piecdesmit tūkstoš livru vīstokļa, viņš
iebīdīja Žannas rokā divdesmit piecus tūkstošus livru.
— Jauki, monsicur, tas ir draudzīgi. Man visvairāk glaimo tas, ka esat domājis par mani.
— Tā būs vienmēr, — atbildēja kardināls, skūpstīdams viņas roku.
— Sagaidiet līdzīgu atbildi, — teica Žanna. — Monsicur, uz drīzu redzēšanos Versaļā.
Un viņa aizgāja, iepriekš kardinālam iedevusi karalienes noteikto termiņmaksu sarakstu, un pirmais maksājums pēc mēneša bija piecsimt tūkstoš livru.
XI MĒS ATKAL SASTOPAM DOKTORU LUĪ
Atcerēdamies, cik grūtā stāvoklī pametām monsicur Šarnī, mūsu lasītāji varbūt būs pateicīgi, ka aizvedīsim viņus uz Versaļas apartamentu mazo priekšnamu, kur drošais jūrnieks, ko neiebaidīja ne cilvēki, ne dabas spēki, bēga aiz bailēm, ka jutīsies slikti trīs sieviešu — karalienes, Andrē un Lamota kundzes priekšā.
Nonācis priekšnama vidū, monsicur Šarnī tiešām saprata, ka nav iespējams iet tālāk. Grīļodamies viņš izstiepa rokas. Sulaiņi jau bija pamanījuši, ka viņam trūkst spēka, un steidzās palīgā.
Tad jaunais virsnieks zaudēja samaņu un, pēc dažiem mirkļiem atjēdzies, nešaubīdamies, ka karaliene viņu redzēja, un pirmā baiļu saviļņojumā būtu varbūt piesteigusies klāt, ja Andrē viņu neapturētu vairāk aiz karstas greizsirdības nekā augstu pieklājības jūtu vadīta.
Starp citu karaliene bija darījusi labi, pēc Andrē padoma, atgriezdamās savā istabā, lai kādas jūtas arī diktēja šo padomu, jo, tiklīdz durvis bij aizvērušās, Olivjē izdzirda aiz tām durvju sarga saucienu:
— Karalis!
Tiešām karalis iznāca no saviem apartamentiem uz terases, gribēdams pirms padomes sēdes apskatīt medību ratus, kurus pirms kāda laika bija redzējis nolaistā stāvoklī.
Ieiedams priekšnamā, karalis, kam sekoja daži pils virsnieki, apstājās. Viņš ieraudzīja uz palodzes atbalstītu cilvēku, un tādā stāvoklī, kas izbiedēja divus miesasargus, kuri sniedza viņam palīdzību un kuri nebija paraduši redzēt noģībstam virsniekus bez kāda iemesla.
Tāpēc, turēdami monsieur Šarnī, viņi kliedza:
— Kungs! kungs! kas jums kaiš?
Bet balss neklausīja slimniekam, viņš nespēja atbildēt.
Karalis, pēc klusēšanas saprazdams slimības nopietnību, paātrināja soļus.
— Nu, jā, — viņš teica, — jā, tas zaudē samaņu.
Izdzirduši karaļa balsi, abi sargi apgriezās, un ar mehānisku kustību palaida monsicur Šarnī vaļā, kas, pēdējo spēka palieku atbalstīts, ievaidēdamies nokrita, vai pareizāk — nolaidās uz plātnēm.
— O! kungi, — iesaucās karalis, — ko jūs dariet?!
Viņi piesteidzās klāt, lēnām pacēla monsieur Šarnī, kas jau pilnīgi bija zaudējis samaņu, un noguldīja mīkstā krēslā.
— O! — pēkšņi iesaucās karalis, pazīdams jauno virsnieku, — bet tas ir monsicur Šarnī!
— Monsicur Šarnī? — atsaucās klātesošie.
— Jā, Sifrēna māsasdēls.
Šie vārdi atstāja maģisku iespaidu. Vienā mirklī monsicur Šarnī bija pārpludināts ar smaržūdeņiem, it kā būtu desmit sieviešu vidū. Tika pieaicināts kāds ārsts, kas ātri izmeklēja slimnieku.
Karalis, kurš bija kārlgs uz zinātni un interesējās par visām slimībām, negribēja aiziet; viņš bija klāt konsultācijas laikā.
Ārsta pirmās rūpes bija atpogāt jaunā cilvēka vesti un viņa kreklu, lai viņa krūtīm pieskartos gaiss. Bet, veikdams šo darbu, viņš atrada to, ko nemeklēja.
— Brūcc! — teica karalis, divkāršodams interesi un nu pienākdams tuvāk, lai redzētu paša acīm.
— Jā, jā, — čukstēja monsicur Šarnī, pūlēdamies piecelties, un aplaida apkārt nogurušās acis, — sena rēta, kas atvērusies. Tas nav nekas… nekas… Un viņa roka nemanāmi spieda ārsta pirkstus.
Ārsts saprot un viņam ir jāsaprot viss. Tas nebija ārsts, bet Versaļas vienkāršo ļaužu ķirurgs, viņš gribēja piešķirt sev nozīmi.
— O! sena… tā jums labpatīk teikt, monsicur; malas ir pārāk svaigas, asinis pārāk sārtas: šai brūcei nav vēl divdesmit četru stundu.
Šarnī, kam šī pretruna atdeva spēkus, nostājās uz kājām un teica:
— Es nedomāju, ka jūs man mācīsit, kad cs dabūju ievainojumu, kungs: es jums saku un atkārtoju, ka tā ir veca rēta.
Tad, šai brīdī, viņš pamanīja un pazina karali. Šarnī aizpogāja vesti, kā nokaunējies, ka viņa vājību redzējis tik slavens skatītājs.
— Karalis! — viņš iesaucās.
— Jā, monsicur Šarnī, jā, es pats, lai svētītas debesis, ka esmu atnācis šeit, lai jums atnestu nelielu atvieglojumu.
— Tāda skramba, sirc, — šļupstēja Šarnī, — vecs ievainojums, sirc, vairāk nekas.
— Vecs vai jauns, — tcica Ludviķis XVI, — ievainojums man ļāva redzēt jūsu asinis, drošsirdīgā muižnieka dārgās asinis.
— Kam divas stundas miega atgriezīs veselību, — piebilda Šarnī, un viņš gribēja piecelties vēlreiz; bet bija pārrēķinājis savus spēkus.
Smadzenes bija uztrauktas, kājas ļodzījās, viņš piecēlās tikai tādēļ, lai tūliņ atkristu krēslā.
— Iesim, — tcica karalis, — viņš ir ļoti slims.
— O! jā, — tcica ārsts ar viltīgu un diplomātisku izteiksmi, sajuzdams savas prasības sekmes, — bet tomēr viņu var glābt.
Karalis bija godīgs cilvēks. Viņš uzminēja, ka Šarnī kaut ko slēpa. Šis noslēpums viņam bija svēts. Katrs cits to būtu izrāvis no ārsta lūpām, kas to tik pieklājīgi piedāvāja, bet Ludviķis XVI atzina par labāku atstāt noslēpumu tā īpašniekam.
— Es negribu, — viņš teica, — ka monsicur Šarnī dodas briesmās, atgriezdamies mājās. Monsicur Šarnī apkops Versaļā; drīz pasauks viņa tēvoci, Sifrēna kungu, un kad būs pateikušies kungam par viņa rūpēm, un nozīmēs privātārstu, aizies sameklēt mana nama ārstu, doktoru Luī. Viņš ir, es domāju, dzīvoklī.
Kāds virsnieks steidzās izpildīt karaļa pavēles. Divi citi paņēma Šarnī un pārnesa uz galerijas galu, sardzes virsnieka istabā.
Tas viss norisa ātrāk, nekā saskatīšanās starp karalieni un Krona kungu.
Sifrēna kungs tika ataicināts, doktors Luī pasauca aizvietot virsštata ārstu.
Mēs pazīstam šo godīgo cilvēku, gudru un pieticīgu, lietišķu, inteliģentu, drošsirdīgo, bezgalīgā tā zinātnes lauka darbinieku, kur vairāk tiek godāts tas, kas icvāc ražu, bet kur ne mazāk godājams ir tas, kas dzen vagas.
Aiz ķirurga, kas jau bija noliecies pār savu klientu, steidzās apgabala tiesnesis Sifrēns, kam ziņu atnesa kurjers.
Slavenais jūrnieks nesaprata nekā no šā ģīboņa, no šā pēkšņā saguruma.
Kad Sifrēns bija paņēmis Šarnī roku un ielūkojies viņa blāvajās acīs, viņš teica:
— Savādi! savādi! Vai jūs ziniet, doktor, ka mans māsas dēls nekad nav slimojis.
— Tas neko neliecina, tiesneša kungs, — teica doktors.
— Versaļas gaiss tātad ir ļoti smags, jo, atkārtoju, es redzēju Olivjē jūrā desmit gadus, un vienmēr spēcīgu, taisnu kā mastu.
— Tas ir viņa ievainojums, — tcica kāds klātesošais virsnieks.