— Kā viņa ievainojums! — iesaucās admirālis. — Olivjē nekad savā mūžā nav tbijis ievainots.
— O! piedodiet, — atbildēja virsnieks, rādīdams ar asinīm aptraipīto batistu.
Sifrēna kungs ieraudzīja asinis.
— Labi, labi, — ar familjāru rupjību teica doktors, kas taustīja slimnieka pulsu, — nestrīdēsimies taču par slimības izcelšanos? Mums ir slimība, samierināsimies ar to un izārstēsim, ja tas ir iespējams.
Tiesnesis mīlēja runas bez atkārtojumiem; viņš nebija pieradinājis savu komandu ķirurgus runāt mīksti.
— Vai tas ir ļoti bīstami, doktor? — viņš jautāja ar lielāku saviļņojumu nekā gribēja rādīt.
— Apmēram kā bārdas naža griezums zodā.
— Labi. Pateicieties karalim, kungi! Olivjē, es atnākšu tevi apraudzīt.
Olivjē kustināja acis un pirkstus, it kā lai pateiktos vienlaikus tēvocim,
kas viņu atstāja, un doktoram, kas viņu atbrīvoja.
Tad, laimīgs, ka ticis gultā, laimīgs, ka redzēja sevi atstātu pie inteliģenta un laipna cilvēka, viņš izlikās, it kā būtu aizmidzis.
Doktors aizsūtīja visus projām.
Fakts ir tas, ka Olivjē iemiga ne bez pateicības debesīm par to, kas bija noticis, vai pareizāk par to, ka viņam nebija atgadījies nekas ļauns tik nopietnos apstākļos.
Viņu pārņēma drudzis, tas brīnišķīgais cilvēces atjaunotājs, drudzis, kas zied cilvēka asinīs, un, kalpodama Dieva nodomiem, tas ir cilvēcei, liek uzdīgt veselībai slimniekā, vai atgriež slimo veselo vidū.
Kad Olivjē, ar drudža slimnieka dedzību, bija labi pārdomājis skatu ar Filipu, skatu ar karalieni, skatu ar karali, viņš iekļuva šausmīgā aplī, ko niknās asinis uzmeta kā tīkliņu saprātam… viņš murgoja.
Trīs stundas vēlāk to varētu dzirdēt galerijā, kur pastaigājās daži miesassargi; doktors to ievērodams, pasauca sulaini un pavēlēja paņemt Olivjē rokās. Olivjē dažas reizes žēli iekliedzās.
— Aptin segu ap viņa galvu.
— Un kā lai cs to izdaru? — jautāja sulainis. — Viņš ir pārāk smags un stipri aizstāvas. Es palūgšu palīgā kādu miesassarga kungu.
— Jūs esat slapja vista, ja jums ir bailes no slimnieka, — teica vecais doktors.
— Kungs…
— Un ja jums viņš liekas pārāk smags, tas nozīmē, ka jūs neesat tik stiprs, kā es domāju. Tātad cs jūs aizsūtīšu uz Overnu.
Draudi atstāja iespaidu. Šarnī, kas kliedza, raudāja, murgoja un plātījās, overnieti miesassargu acu priekšā aiznesa kā spilvenu.
Tie izprašņāja Luī un viņu ielenca.
— Kungi, — tcica doktors, kliegdams stiprāk nekā Šarnī, lai segtu viņa kliedzienus, — jūs taču saprotat, ka cs neiešu staigāt jūdzi katru stundu, lai apmeklētu slimnieku, ko man uzticēja karalis. Jūsu galerija jau ir pasaules galā.
— Kurp tad jūs viņu vedat, doktor?
— Pie sevis, sliņķis būdams. Man te ir, jūs zināt, divas istabas; es viņu apguldīšu vienā no tām, un parīt, ja neviens nemaisīsies ap viņu, es jums došu norēķinu.
— Bet, doktor, — teica virsnieks, — cs apgalvoju, ka šeit slimniekam ir ļoti labi; mēs visi mīlam monsicur Sifrēnu, un…
— Jā, jā, es pazīstu šīs biedra rūpes par otru biedru. Ievainotam slāpst, pret viņu izturās labi; viņam dod dzert, un viņš nomirst. Pie velna miesassargu labās rūpes! Tā man ir nogalinājuši desmit slimnieku.
Doktors vēl runāja, kad Olivjē vairs nevarēja būt dzirdams.
— Nu, tā! — turpināja cienījamais ārsts, — tas labi darīts, tas ir vareni izdomāts. Tikai tur ir viena nelaime — ja karalis gribētu redzēt slimnieku… Un ja viņš redz… viņš dzirdēs… Ka tevi jods! Nav ko kavēties. Es brīdināšu karalieni, viņa dos man padomu.
Labais doktors, pieņēmis lēmumu tik aši, kā cilvēks, kam pēdējā stunda ir klāt, aplaistīja ar svaigu ūdeni ievainotā seju un novietoja viņu gultā tādā veidā, lai viņš nenosistos kustēdamies vai krizdams. Doktors noslēdza slēģus, aiztaisīja istabas durvis, pagriezdams atslēgu divas reizes, un, ielicis to kabatā, devās pie karalienes, iepriekš pārliecinājies, ka klausīdamies no ārpuses, neviens Olivjē kliedzienus nevarēja nc dzirdēt, nc saprast.
Saprotams bez vārdiem, ka lielākas piesardzības dēļ, overnietis bija ieslēgts kopā ar slimnieku.
Tieši pie šīm durvīm viņš sastapa Mizcrī kundzi, ko bija atsūtījusi karaliene, lai uzzinātu par ievainotā stāvokli.
Viņa uzstāja, lai tiktu iekšā.
— Nāciet, nāciet, kundze, — viņš tcica, — es izeju.
— Bet, doktor, karaliene gaida!
— Es eju pie karalienes, kundze.
— Bet karaliene vēlas…
— Karaliene zinās visu, ko viņa vēlas zināt, to jums saku es, kundze. Ejam.
Un viņš gāja tik ātri, ka piespieda Marijas Antuanetcs dāmu gandrīz vai skriet, lai pie karalienes nonāktu reizē ar viņu.
XII
AEGRISOMNIA *
Karaliene gaidīja Mizcrī kundzes atbildi, viņa negaidīja doktoru. Tas ienāca ar ierasto familiaritāti.
— Madamc, — viņš skaļi tcica, — slimniekam, par kuru interesējas karalis un Jūsu Majestāte, klājas tik labi kā jau drudža slimniekam.
Karaliene pazina doktoru, viņa zināja tā nepatiku pret ļaudīm, kas, kā viņš mēdza teikt, bļauj nelabā balsī, tiklīdz sajūt niecīgākās sāpes.
Slimnieka sapņi
Viņa iedomājās, ka Šarnī kungs bija pārspīlējis savu stāvokli. Stipras sievietes ir noskaņotas domāt, ka stipri vīrieši ir vāji.
— Ievainotais, — viņa teica, — ir ievainots tikai pa jokam.
— Ai! ai! — teica doktors.
— Kāda skramba…
— Bet, nē, nē, madamc, galu galā skramba vai ievainojums, cs zinu tikai to, ka viņam ir drudzis.
— Nabaga zēns! Vai diezgan spēcīgs drudzis?
— Briesmīgs drudzis.
— Skat! — izbailēs tcica karaliene, — cs nedomāju, ka tā… tūliņ… drudzis.
Doktors mirkli uzlūkoja karalieni.
— Ir drudzis un drudzis, — viņš atbildēja.
— Dārgais Luī, klausieties, nebaidiet mani! Jūs parasti esat tāds mierinātājs, patiesi nesaprotu, kas jums šovakar ir.
— Nekā ārkārtīga.
— Ā! atvainojiet, jūs grozāties, un skatāties pa kreisi un labi, jums ir tāda cilvēka izteiksme, kas gribētu uzticēt man lielu noslēpumu.
— Ai! Kas saka nē?
— Nu, labi: noslēpumu sakarā ar drudzi.
— Nu, jā.
— Ar Šarnī kunga drudzi.
— Nu, jā.
— Un jūs mani meklējāt šā noslēpuma dēļ?
— Nu, jā.
— Drīzāk pie lietas. Jūs zināt — cs esmu ziņkārīga. Klausieties, sāksim no sākuma.
— Un tā…
— Jā, dārgais doktor.
— Labi, madamc…
— Tā! Es gaidu, doktor.
— Nē, tas esmu cs, kas gaida.
— Ko?
— Lai jūs prašņātu, madamc. Es nestāstu labi, bet ja man jautā, cs atbildu kā grāmata.
— Nu, labi! Es jums jautāju, kā norisinās Šarnī kunga drudzis.
— Nē, tas ir slikti iesākts. Prasiet man vispirms, kā tas noticis, ka Šarnī kungs ir manā mājā, vienā no manām mazajām istabām, bet nevis galerijā vai micsassardzcs virsnieka apsardzē.