— Lai notiek, cs jums to jautāju. Tiešām, tas ir brīnums.
— Tā! Madame cs negribēju atstāt Šarnī kungu galerijā, apsardzē, kā gribētu jūs, tāpēc ka Šarnī kungs nav parasts drudža slimnieks.
Karaliene pārsteigta sakustējās.
— Ko jūs ar to gribat teikt?
— Ka Šarnī kungs, kad viņam ir drudzis, tūliņ murgo.
— O! — teica karaliene, rokas sakrustodama.
— Un, — turpināja Luī, tuvinādamies karalienei, — kad nabaga jaunais cilvēks murgo, viņš sarunā daudz ārkārtīgi vārīgu lietu, lai tās varētu dzirdēt karaļa micsassardze vai kura katra cita persona.
— Doktor!
— Ai, madamcl Nevajadzēja mani izjautāt, ja negribējāt, ka es atbildu.
— Turpiniet, dārgais doktor!
Un karaliene paņēma krietnā zinātnieka roku.
— Šis jaunais cilvēks ir bezdievis, varbūt, un murgos viņš zaimo.
— Nē, nē. Tieši otrādi, viņš ir dziļi reliģiozs.
— Viņa domās varbūt būs eksaltācija?
— Eksaltācija, īstais vārds.
Karaliene piešķīra sejai noteiktu izteiksmi un, atgūdama lepno aukstasinību, kura vienmēr pavada prinču darbus, kas pieraduši pie citu cieņas un pašcieņas un kura nepieciešama šīs zemes varenajiem, lai valdītu un nenodotu sevi, viņa tcica:
— Šarnī kungu man ieteica. Viņš ir mūsu varoņa, Sifrēna kunga māsasdēls. Viņš ir izdarījis man pakalpojumus; es gribu būt pret viņu tāda, kāda būtu radiniece, draudzene. Sakiet tātad man patiesību: man to vajag un cs gribu to dzirdēt!
— Bet es nevaru jums to teikt, — atbildēja Luī, — un ja Jūsu Majestāte tik ļoti vēlas zināt, es zinu tikai vienu līdzekli — lai Jūsu Majestāte noklausās pati. Tādā veidā, ja kāda lieta ir teikta no jaunā cilvēka nepareizi, karaliene nevēlēsies uzbāzīgo, kas ļautu atklāties noslēpumam, nc arī neapdomīgo, kas to noslēptu.
— Es mīlu jūsu draudzību, — iesaucās karaliene, — un ar šo brīdi ticu, ka murgos Šarnī kungs runā savādas lietas…
— Tādas lietas, ka Jūsu Majestātei nepieciešams tās dzirdēt, lai novērtētu, — teica krietnais doktors.
Un viņš maigi paņēma karalienes uztraukto roku.
— Bet vispirms, uzmanieties, — iesaucās karaliene, — es nevaru paspert ne soli, lai aiz manis nebūtu kāds labdarīgs spiegs!
— Šovakar būšu tikai es. Mums jāpāriet mans gaitenis, kam ir durvis abos galos. Tās, pa kurām mēs neiesim, es aiztaisīšu cict, un neviens nebūs mūsu tuvumā, madame.
— Es paļaujos uz manu dārgo doktoru, — tcica karaliene.
Un paņemdama Luī rokas, viņa izslīdēja no istabas, ziņkārē drebēdama.
Doktors pildīja solījumu. Neviens karalis, soļodams cīņā vai iepazīdamies ar iekaroto pilsētu, neviena karaliene, pavadīta dēkā, netika vienkāršāk iepazīstināta ar gvardes kapteiņa vai galma liclvirsnieka starpniecību.
Doktors aiztaisīja pirmās durvis, tuvojās otrajām, kurām pielika ausi.
— Tā! — tcica karaliene, — jūsu slimnieks tātad guļ tur?
— Nē, madamc, viņš ir otrajā istabā. 0! ja viņš būtu bijis šeit, jūs būtu dzirdējusi gaiteņa galā. Klausieties jau no šim durvīm!
Tiešām — bija dzirdami kaut kādi vaidi, nesakarīga murmināšana.
— Viņš vaid, viņš cicš, doktor.
— Nē, nē, viņš nesten itin nemaz. Viņš runā skaidri un labi. Skatieties, cs atvēršu šīs durvis!
— Bet es pie viņa negribu ieiet, — iesaucās karaliene, mezdamās atpakaļ.
— Tā nemaz cs jums nepiedāvāju, — tcica doktors. — Es vienīgi iesaku jums ienākt pirmajā istabā, un tur, pilnīgi droša, ka nebūsit manīta un redzēta, jūs dzirdēsit visu, ko pie sevis domās ievainotais.
— Šie noslēpumi, šīs sagatavošanās manī iedveš bailes, — čukstēja karaliene.
— Kas notiks, kad būsit dzirdējusi, — atbildēja doktors.
Un viņš viens pats iegāja pie Šarnī.
Ģērbies uniformas biksēs, kurām krietnais doktors bija atraisījis sprādzes, spēcīgajā un smalkajā kājā uzmaucis zīda zeķes ar opāla un perlamutra spirālēm, rokas izstiepis kā līķis, un gluži stīvas nobružātās batista piedurknēs, Šarnī pūlējās pacelt svina smago galvu no spilvena.
Karsti sviedri kā pērles plūda pār pieri, un pielipināja pie deniņiem atrisušās matu cirtas.
Satriekts, nospiests un nekustīgs viņš vairs bija tikai doma, sajūta, reflekss; viņa miesa dzīvoja tikai no liesmas, kas pati atdzīvinājās un uzbudinājās viņa smadzenēs, kā sveces degļa galiņš smalkā naktslukturī.
Tas nav tukšs salīdzinājums, ko mēs izvēlējāmies, jo šī liesma, vienīgais veids, kādā Šarnī dzīvoja, fantastiskā veidā apgaismoja dažus sīkumus, kurus atmiņa vien nespētu izteikt garajās poēmās.
Šarnī pašreiz sev stāstīja par satikšanos kādā fiakrā ar vācu dāmu, ko sastapa ceļā no Parīzes uz Versaļu.
— Vāciete! Vāciete! — viņš nemitīgi atkārtoja.
— Jā. Vāciete, mēs to zinām, — tcica doktors, — ceļā no Versaļas.
— Francijas karaliene, — pēkšņi viņš iesaucās.
— Ai! — tcica Luī, lūkodamies karalienes istabā. — Tikai tas. Ko jūs sakiet, madamc?
— Tas ir šausmīgi, — čukstēja Šarnī, — mīlēt ēņģeli, sievieti, mīlēt ārprātīgi, atdot viņai dzīvību, un kad pienāc tuvāk, pretī redzēt tikai karalieni samtā un zeltā, metālu vai audumu, nevis sirdi.
— O! — teica doktors, piespiesti smiedamies.
Šarnī nepievērsa uzmanību šiem traucējumiem.
— Es mīlēšu, — viņš tcica, — precētu sievieti. Es viņu mīlēšu ar mežonīgu mīlu, kas liek aizmirst visu. Tā!., cs teikšu šai sievietei: mums atliek dažas skaistas dienas virs zemes: tās, kuras mūs gaida ārpus mīlas, vai tās būs vērts dzīvot! Nāc, mana mīļotā, tik ilgi, kamēr tu mīlēsi un kamēr es mīlēšu, tā būs izredzēto dzīve. Pēc tam, nu! pēc tam būs nāve, tas ir dzīve, kāda mums ir pašreiz. Gūsim tātad mīlas priekšrocības.
— Nav slikti prātots no drudža slimnieka, — čukstēja doktors, — lai gan tāda morāle nebūtu stingra.
— Bet viņas bērni!.. — pēkšņi nikni iesaucās Šarnī, — viņa neatstās savus abus bērnus.
— Lūk, šķērslis, hie nodus, — tcica Luī ar cēlu izsmiekla un labsirdības sajaukumu, slaucīdams sviedrus no Šarnī pieres.
— O! — atsāka jaunais cilvēks, būdams nejūtīgs pret visu, — bērnus aiznesīs ceļa mēteļa stērbelēs…
— Klausies, Šarnī, ja tu aiznes māti, savās rokās vieglāku kā sarkankrūtīša spalvu; ja tu viņu pacel, juzdams tikai mīlas trīsas nastas vietā, vai tu ncaizncslsi tāpat arī Marijas bērnus… Ai!..
Viņš šausmās iekliedzās.
— Karaļa bērni ir tik smagi, ka tukšumu jūt puspasaules.
Luī atstāja slimnieku un atnāca pie karalienes.
Viņš ieraudzīja to stāvam atturīgu un trīcošu; viņš paņēma tās roku: arī viņai bija drebuļi.
— Jums taisnība, — viņa teica. — Tas ir vairāk nekā murgi, tās ir tiešas briesmas, kādās nokļūs jaunais cilvēks, ja viņu kāds dzirdēs.
— Klausieties! klausieties! — turpināja doktors.
— Nē, nc vārda vairāk!
— Viņš nomierinās. Skatieties, viņš lūdzas.