Tiešām Šarnī piecēlās un sakrustoja rokas: platās, izbrīnītās acis viņš vērsa nenoteiktā un neprātīgā bezgalībā.
— Marij, — viņš tcica trīcošā un maigā balsī, — Marij, es jūtu, ka jūs mīlat mani. O! cs to neteikšu nevienam. Jūsu kāja, Marij, pietuvinājās manējai fiakrā, un es jūtu, ka mirstu. Jūsu roka nolaidās virs manējās… tur… tur.., cs to neteikšu nevienam, tas ir manas dzīves noslēpums. Lai plūst man asinis no rētas, Marij, noslēpums neaizies tām līdzi!
Mans ienaidnieks iemērca zobenu manās asinīs; bet ja viņš zina kaut ko no mana noslēpuma, no jūsējā viņš nezina nekā. Tātad nebaidieties, Marij; pat nesakiet, ka mīlat mani: tas velti; ja jūs nosarkstat, jums nekas nav jāsaka man.
— O! o! — tcica doktors. — Tas vairs nav tikai drudzis; skatatics, cik viņš mierīgs… tas ir…
— Tas ir? — bažīgi teica karaliene.
— Tā ir ekstāze, madamc: ekstāze līdzinās atmiņai. Tā tiešām ir dvēseles atmiņa, kad madamc atceras debesis.
— Esmu dzirdējusi diezgan, — čukstēja karaliene tik satraukta, ka mēģināja bēgt.
Doktors viņu spēcīgi apturēja aiz rokas.
— Madame, madame, — viņš teica, — ko jūs domājat?
— Nekā, doktor, nekā.
— Bet ja karalis grib redzēt savu mīluli?
— Ai! jā. O! tā būtu nelaime.
— Ko lai cs saku?
— Doktor, man nav nevienas domas, cs pat nevaru runāt; šis šausmīgais skats mani ir satriecis.
— Un jūs dabūjāt drudzi no tā, — klusi tcica doktors, — tc ir vismaz simts pulsa sitienu.
Karaliene neatbildēja, atbrīvoja roku un pazuda.
XIII
TIEK PIERĀDĪTS, KA UZŠĶĒRST SIRDI IR DAUDZ GRŪTĀK NEKA PĀRGRIEZT
VĒNU
Doktors palika domīgi stāvam, nolūkojoties karalienes aiziešanā.
Tad pats sev, galvu kratīdams, viņš čukstēja:
„Šai pilī ir noslēpumi, kas neietilpst zinātnes kompetencē. Pret vieniem es bruņojos ar lanceti un pārduru vēnas, lai izārstētu; pret citiem bruņojos ar pārmetumiem un pārduru sirdis: bet vai izārstēšu?"
Kad lēkme pārgāja, viņš aiztaisīja Šarnī acis, kas bija palikušas vaļā un apjukušas, apslacināja deniņus ar ūdeni un etiķi, un izdarīja viņam to apkopšanu, kas pārvērš slimnieka tveicīgo atmosfēru atspirdzinātājā paradīzē.
Tad, redzēdams, ka miers atgriežas ievainotā vaibstos, manīdams, ka šņuksti lēnām pāriet nopūtās, un no lūpām izplūst neskaidri balsieni niknu runu vietā, viņš tcica:
— Jā, jā, bija nc tikai simpātija, bet arī iedarbība: šie murgi uznāca it kā lai aizsteigtos priekšā apmeklējumam. Jā, cilvēka atomi novietojas tāpat kā stādu valstībā auglīgie putekļi; jā, domām ir netveramas saskares, sirdīm — noslēpumainas attiecības.
Pēkšņi viņš nodrebēja, un pa pusei pagriezās, klausīdamies reizē ar ausīm un acīm.
— Rau, kas tad tur vēl? — viņš čukstēja.
Tiešām, viņš izdzirda it kā čukstus un svārku čaukstoņu gaiteņa galā.
— Tā nevar būt karaliene, — viņš murmināja, — viņa neatgriezīsies pēc negrozāmā lēmuma. Redzēsim.
Viņš lēnām atvēra citas durvis, kas izgāja tāpat gaiteni, un izbāzis galvu bez trokšņa, desmit soļus no sevis redzēja kādu sievieti garos svārkos ar nekustīgām krokām, izmisumā līdzīgu aukstai un nekustīgai statujai.
Bija nakts, mazā lampiņa, nolikta gaitenī, nevarēja to apgaismot no viena gala līdz otram; bet pa vienu logu iespiedās mēness stars, kas krita viņai virsū un darīja viņu redzamu līdz tam brīdim, kad mākonis aizpeldēja priekšā mēnesim.
Klusām doktors atgriezās, pārgāja pāri telpai, kas šķīra vienas durvis no otrām, tad bez trokšņa, bet strauji, atvēra tās, aiz kurām bija paslēpusies sieviete.
Viņa iekliedzās, izstiepa rokas un sastapa doktora Luī rokas.
— Kas tur ir? — viņš jautāja balsī, kurā skanēja vairāk līdzcietības nekā draudu; jo viņš pēc ēn^is nckustības uzminēja, ka tā klausījās vairāk ar sirdi nekā ar ausīm. \
— Es, doktor, es, — atbildēja kāda maiga un sērīga balss.
Lai gan šī balss nebija sveša doktoram, tā modināja viņā tikai neskaidras un tālas atmiņas.
— Es, Andrē Tavernī, doktor.
— Ai, mans Dievs, kas noticis? — iesaucās doktors, — vai viņai palika slikti?
— Viņa! — iesaucās Andrē, — Viņa! Kas tā ir viņa?
Doktors saprata, ka rīkojies neapdomīgi.
— Piedodiet, bet nesen cs redzēju aizejam kādu sievieti. Varbūt tā bijāt jūs?
— Ak! jā, — tcica Andrē, — tc bija atnākusi kāda sieviete pirms manis, vai ne?
Andrē izrunāja šos vārdus ar tik karstu ziņkārību, ka doktoram nepalika nekādu šaubu par jūtām, kādas tos diktēja.
— Dārgais bērns, — tcica doktors, — man šķiet, ka mēs runājam nesakarīgas valodas. Par ko jūs man stāstāt? Ko jūs gribat no manis? Paskaidrojiet?
— Doktor, — atsāka Andrē tik skumjā balsī, ka tā spiedās līdz sirds dziļumiem tam, ko viņa izjautāja, — labais doktor, nepūlaties krāpt mani, jūs taču esat pieradis teikt man patiesību; atzīstaties, ka nupat šeit ir bijusi kāda sieviete, atzīstatictics, it kā cs būtu redzējusi!
— Ai! kas jums saka, ka nebija neviena?
— Jā, bet sieviete, sieviete, doktor?
— Bez šaubām sieviete; ja tikai jūs nedomājat uzturēt tēzi, ka sieviete ir sieviete tikai līdz četrdesmit gadu vecumam.
— Tai, kas bija atnākusi, bija četrdesmit gadu, doktor, — iesaucās Andrē, pirmoreiz atvilkdama elpu, — ai!
— Kad cs saku četrdesmit gadu, es viņai vēl atlaižu piecus vai krietnus sešus gadus; bet ar draudzenēm jābūt laipnam, un Mizerī kundze ir mana draudzene, un pat labākā draudzene.
— Mizerī kundze?
— Bez šaubām.
— Tad tā bija viņa?
— Un kāda joda pēc es jums neteiktu, ja būtu bijusi cita?
— O! Tas…
— Tiešām, visas sievietes ir vienādas — neizskaidrojamas; es ticēju tomēr, ka pazīstu jūs, it sevišķi jūs. Nu! nē, cs nepazīstu jūs labāk kā citas. Tā ir sasodīta būšana.
— Labais un dārgais doktor!
— Diezgan! Ķersimies pie lielas.
Andrē bažīgi nolūkojās viņā.
— Vai viņa jutās sliktāk? — viņš jautāja.
— Kas?
— Nudien! Karaliene.
— Karaliene?
— Jā, karaliene, kuras dēļ Mizcrī kundze nupat bija atnākusi pēc manis; karalienei ir žņaudzēji, krampji. Bēdīga slimība, dārgā jaunkundz, neārstējama. Sakiet ziņu, ja nākat no viņas, un atgriezīsimies pie tās.
Un doktors Luī sakustējās, kas norādīja uz viņa nodomu atstāt vietu, kur viņš stāvēja.
Bet Andrē viņu apturēja, uzelpodama vieglāk.
— Nē, dārgais doktor, — viņa teica. — Es nenāku no karalienes. Es pat nezināju, ka viņa ir slima. Nabaga karaliene, ja cs būtu zinājusi… Klausieties, piedodiet, doktor, bet es vairs nezinu, ko runāju!
— Es to redzu.
— Es nc tikai vairs nezinu, ko saku, bet arī — ko daru.
— O! ko jūs darāt, cs zinu. Jūs jūtaties slikti.