Un tiešām, Andrē bija atlaidusi doktora roku; viņas vēsā roka nokrita gar sāniem; viņa saliecās — zilgana un auksta.
Doktors viņu pacēla, uzmundrināja un sadūšināja.
Tad Andrē pēdējiem spēkiem saņēmās. Šī stiprā dvēsele, kas nekad nebija ļāvusies nošļukt nc fizisko, nc morālo sāpju dēļ, saspringa kā tērauda atspere.
— Doktor, — viņa teica, — jūs zināt, cs esmu nervoza un tumsa man iedveš šausmīgas bailes? Tumsā cs esmu pazudusi, no tā ccļas tas savādais stāvoklis, kādā es atrodos.
— Un kāpēc, pie joda! jūs lienat tumsā? Jo neviens jūs nesūtīja šurp, neviens neveda.
— Es neteicu nekas, doktor, cs tcicu neviens.
— Ai! ai! asprātības, mana dārgā slimniece. Mēs neesam īstajā vietā, lai tās sacītu. Iesim citur, it sevišķi, ja uz ilgāku laiku.
— Desmit minūtes, doktor, tas ir viss, ko es no jums prasu.
— Desmit minūtes, labi, bet nestāvēsim; manas kājas noteikti pretojas tādam dialoga veidam. Apsēdīsimies.
— Kur?
— Uz soliņa gaitenī, ja jūs gribat.
— Un tur neviens, jūs domājat, doktor, mūs nedzirdēs? — izbailēs jautāja Andrē.
— Neviens.
— Pat ne ievainotais, kas ir tur? — viņa turpināja tādā pat tonī, rādīdama doktoram ar mīkstu iczilu atspīdumu apgaismoto istabu, kurā ienira viņas skatiens.
— Nē! — tcica doktors, — pat ne šis nabaga zēns, un cs piebilstu, ja arī kāds mūs dzirdēs, katrā ziņā tas nebūs viņš.
Andrē sažņaudza rokas.
— Ak, Dievs! Tātad viņam ir ļoti slikti? — viņa tcica.
— Fakts ir tas, ka viņš nejūtas labi. Bet runāsim par to, kas jūs atveda šurp; ātrāk, mans bērns, ātrāk; jūs zināt, mani gaida karaliene.
— Tā! doktor, — nopūzdamās teica Andrē. — Mēs runājām par to, man šķiet.
— Kā! Par Šarnī kungu?
— Runa ir par viņu, doktor, es nācu prasīt jums par viņu.
Klusums, ar kādu doktors Luī uzņēma šos vārdus, kurus tomēr
vajadzēja sagaidīt, bija ledains. Tiešām, šai brīdī doktors salīdzināja Andrē un karalienes soli; viņš redzēja abas sievietes, kuras dzina vienas un tās pašas jūtas, un pēc pazīmēm viņam likās, ka šīs jūtas bija spēcīga mīla.
Andrē, kas nezināja par karalienes apciemojumu, un nevarēja lasīt doktora sirdī skumjo labvēlību un līdzcietīgo žēlumu, uzskatīja doktora klusēšanu par nosodījumu, varbūt mazliet bargi formulētu, un kā parasti, zem šī spiediena viņa piecēlās — mēma kā bijusi.
— Man liekas, doktor, jūs varat atvainot par šo soli, — viņa teica, — jo monsieur Šarnī ir slims no divkaujā dabūtā ievainojuma, un viņu ievainoja mans brālis.
— Jūsu brālis! — iesaucās doktors Luī, — monsicur Šarnī ir ievainojis Filips Tavernī.
— Bez šaubām.
— O! bet cs nezināju par šo apstākli.
— Un tagad, kad jūs zināt, jūs saprotat, ka man jāapprasās, kā viņš jūtas?
— O! jā, mans bērns, — teica krietnais doktors sajūsmināts, ka dabūjis izdevību būt piekāpīgs. — Es nezināju, cs nevarēju uzminēt īsto iemeslu.
— Klausieties, doktor, — teica Andrē, atbalstīdamās ar abām rokām uz sava līdzrunātāja rokas un lūkodamās viņam sejā, — klausieties, sakiet visu, ko domājat!
— Bet es jau teicu. Kāpēc lai cs paturētu kaut ko pie sevis?
— Muižnieku divkauja ir banāla lieta, tas ir ikdienas notikums.
— Šai divkaujai nozīmību varētu piešķirt viena lieta, — gadījums, ja jaunie ļaudis būtu kāvušies sievietes dēļ.
— Sievietes dēļ, doktor?
— Jā. Piemēram jūsu dēļ.
— Manis dēļ! — Andrē dziļi nopūtās. — Nē, doktor, monsicur Šarnī nav kāvies manis dēļ.
Doktors izlikās, it kā apmierinātos ar atbildi, bet tā vai citādi viņš gribēja noskaidrot nopūtu cēloni.
— Tad, — viņš teica, — cs saprotu, jūs sūtīja brālis, lai dabūtu noteiktas ziņas par ievainotā veselību.
— Jā, mans brālis! Jā, doktor, — iesaucās Andrē.
Doktors savukārt palūkojās viņai sejā.
— O! kas tev ir uz sirds, nelokāmā dvēsele, cs uzzināšu gan, — viņš pie sevis nomurmināja.
Tad skaļi teica:
— Nu, tad es teikšu jums visu patiesību, kā pienākas tādai personai, kas ir ieinteresēta zināt. Paziņojiet brālim, un lai viņš rīkojas sakarā ar to… Jūs taču saprotat.
— Nē, doktor, jo nezinu, ko gribat teikt ar šiem vārdiem: „Lai viņš rīkojas sakarā ar to."
— Lūk… Divkauja, pat tagad, nav patīkama karalim. Karalis neliek ievērot cdiktus, tas tiesa; bet kad divkauja izraisa skandālu, Viņa Majestāte izsūta trimdā vai ieliek cietumā.
— Vai tā ir tiesa, doktor?
— Un ja nelaimīgi mirst kāds cilvēks, o! tad karalis ir cietsirdīgs. Tā! ieteiciet jūsu dārgajam brālim uz kādu laiku paslēpties.
— Doktor, — iesaucās Andrē, — doktor, monsicur Šarnī tātad jūtas ļoti slikti?
— Klausieties, dārgā jaunkundze, cs apsolīju jums patiesību, lūk: jūs redzat to nabaga zēnu, kas guļ, vai pareizāk — gārdz šai istabā?
— Doktor, jā, — aizžņaugtā balsī atbildēja Andrē — un?..
— Tā! ja rīt šai stundā viņš nebūs glābts, ja drudzis, kas viņu moka, nemitēsies, rītu, šai stundā, monsicur Šarnī būs miris.
Andrē juta, ka viņa iekliegsies, viņa aizspieda kaklu, nagus iecirta miesā, lai fiziskās sāpes mazliet remdinātu skumjas, kas plosīja sirdi.
Viņas vaibstos Luī nevarēja redzēt baismīgo nelaimi, kādu radīja šī cīņa.
Andrē izturējās kā sparticte.
— Mans brālis nebēgs, — viņa teica, — viņš cīnījās ar monsicur Šarnī kā godavīrs; ja viņam bija nelaime to ievainot, tas notika aizstāvoties; ja viņš to ir nogalinājis, Dievs tiesās viņu.
„Viņa nebija nākusi pati no sevis," doktors sev tcica, „tātad tas ir karalienes dēļ. Redzēsim, vai Viņas Majestāte ir spērusi tādu vieglprātīgu soli."
— Kā uzņēma karaliene šo divkauju? — viņš jautāja.
— Karaliene? Es nezinu, — atbildēja Andrē. — Kāda daļa karalienei?
— Bet monsicur Tavernī viņai ir patīkams, man šķiet?
— Nu, Tavernī ir vesels; cerēsim, ka Viņas Majestāte pati aizstāvēs manu brāli, ja viņu apsūdzēs.
Luī, sakauts no abām pusēm savā divkāršā hipotēzē, atmeta nodomu.
— Es neesmu fiziologs, — viņš teica, — cs esmu vienīgi ķirurgs. Kāpēc, pie joda! kad es zinu tik labi muskuļu un nervu mehānismu, vēl maisos sieviešu kaislību un kaprīžu spēlē?
— Jaunkundze, jūs uzzinājāt, ko vēlējāties zināt. Lieciet bēgt vai palikt monsicur Tavernī, tā ir jūsu darīšana. Kas attiecas uz mani, tad mans pienākums pūlēties glābt ievainoto… šonakt, lai nāve, kas mierīgi turpina savu darbu, nenolaupa viņu divdesmit četrās stundās. Sveiki!
Un viņš lēni, bet noteikti aizvēra durvis aiz sevis.
Andrē pārlaida krampjaino roku pār pieri, redzēja sevi vienu, gluži vienu ar šausmīgo realitāti. Viņai likās, ka nāve, par kuru tik nejūtīgi runāja doktors, jau pārlaidās pār šo istabu, un baltā līķa tērpā gāja tumšajā gaitenī.