Sēru parādības elpa stindzināja viņas locekļus, viņa aizbēga uz dzīvokli, ieslēdzās, trīsreiz apgriezdama atslēgu, un, nokrizdama ccļos uz gultas paklāja, ar mežonīgu enerģiju un svelmīgu asaru straumēm, iesaucās:
— Ak Dievs! ak Dievs! Tu esi taisnīgs, Tu esi jūtīgs, Tu neesi nežēlīgs, mans Dievs! Tu vari visu, Tu neļausi mirt šim jaunajam cilvēkam, kas nav darījis nekā ļauna un kas ir mīlēts šai pasaulē. Mans Dievs, mēs visi, nabaga cilvēki, mēs ticam tikai Tavas labdarības varai, lai gan katrā gadījumā trīcam Tavu dusmu varas priekšā. Bet es!., cs… kas Tevi lūdzas, esmu diezgan izjutusi virs šīs zemes, diezgan cietusi, nebūdama izdarījusi nekā ļauna. Tā! nekad es neesmu žēlojusies pat Tev; nekad neesmu šaubījusies par Tevi. Jā, šodien, kad Tevi lūdzu, ja šodien, kad piesaucu; ja šodien, kad prasu, kad vēlos kāda jauna cilvēka dzīvi… ja šodien Tu mani noraidīsi, o! mans Dievs! es teikšu, ka Tu esi ļaunprātīgi izmantojis pret mani savu varu, un ka esi tumša naida, nezināmas atriebības dievs; cs tev šu… O! es zaimoju, piedod! cs zaimoju!., un Tu mani nepazudini! Piedod! Piedod! Tu esi gudrības un žēlsirdības Dievs.
Andrē juta, ka viņas skatiens aptumšojās, muskuļi saliecās; bez dzīvības viņa atkrita ar izspūrušiem matiem, un kā līķis palika uz parketa.
Kad atmodās no saltā miega, un kad atcerējās parādības un sāpes, skumjā balsī viņa čukstēja:
— Mans Dievs! Tu esi bijis nežēlsirdīgs; Tu mani sodīji, es viņu mīlu!.. O! jā, cs viņu mīlu! Tas ir diezgan, vai ne? Tagad tu man viņu nogalināsi?
XIV MURGI
Dievs, bez šaubām, bija dzirdējis Andrē lūgšanu. Monsicur Šarnī nepadevās drudža lēkmei.
Otrā dienā, kamēr viņa kārīgi uzsūca visas ziņas, kas pienāca no ievainotā, tas pateicoties krietnā doktora Luī rūpēm, izbēga no nāves. Iekaisums atkāpās enerģijas un zāļu priekšā. Sākās izveseļošanās.
Šarnī izglābis, doktors Luī ar viņu nodarbojās uz pusi mazāk; lieta mitējās būt interesanta. Ārstam ir ļoti niecīga darīšana, ja slimnieks atveseļojas vai jūtas vesels.
Tikai pēc astoņām dienām, pa kuru laiku Andrē pilnīgi nomierinājās, Luī, kam uz sirds gulēja slimnieka visi krīzes laika izteikumi, uzskatīja par labāku pārvest Šarnī uz kādu attālu vietu. Viņš gribēja atraut murgus no to dzimtenes.
Bet Šarnī sacēlās jau pēc pirmajiem izdarītajiem mēģinājumiem. Viņš pacēla pret doktoru naidā dzirkstošās acis, tcica viņam, ka esot pie karaļa un ka nevienam nav tiesību padzīt cilvēku, kam Viņa Majestāte devis patvērumu.
Doktors, kas nemaz nebija iecietīgs pret rupjiem atspirdzējiem, gluži vienkārši lika ienākt četriem sulaiņiem un pavēlēja tiem aiznest ievainoto.
Bet Šarnī pieķērās pie gultas un cietsirdīgi sita vienam no cilvēkiem, draudēdams pārējiem kā Kārlis XII draudēja Bcndcram.
Doktors Luī pārbaudīja saprātu. Sākumā Sārnī bija diezgan loģisks, bet kad sulaiņi uzstāja, viņš tā piepūlējās, ka brūce atvērās. Viņam atgriezās murgu lēkme — daudz spēcīgāka nekā pirmā.
Tad viņš sāka kliegt, ka to gribot attālināt, lai atrautu parādības, kuras redzējis miegā, bet tas esot velti, parādības viņam smaidīšot vienmēr — tās viņu mīlot un viņu apmeklēšot par spīti doktoram: tā, kas viņu mīlot, esot tādas kārtas, ka nebaidīsies ne no viena norādījuma.
Pēc šiem vārdiem doktors drebēdams pasteidzās atlaist sulaiņus, apskatīja brūci un, nolēmis vispirms rūpēties par miesu, bet par prātu — vēlāk, sakārtoja apmierinošā stāvoklī apsēju, taču neapturēja
murgus, kas viņu sāka biedēt, jo šīs slimības ielaišana varēja pāriet trakumā.
Vienā dienā viss pasliktinājās tiktāl, ka doktors Luī domāja par spēcīgākas iedarbības zālēm. Slimnieks zudināja ne tikai sevi, viņš zudināja arī karalieni; runādams viņš kliedza, atcerēdamies — izdomāja; ļaunākais bija tas, ka savos skaidrības brīžos, un tādu bija daudz, Šarnī bija ārprātīgāks nekā ārprātā.
Augstākā mērā apjucis, nevarēdams balstīties uz karaļa autoritāti, jo uz tās balstījās arī slimnieks, Luī nolēma izstāstīt visu karalienei, un lai spertu šo soli, izmantoja brīdi, kad Šarnī gulēja, noguris no saviem sapņu stāstiem un parādības piesaukšanas.
Mariju Antuancti viņš sastapa domīgu un starojošu, jo tā domāja, ka doktors pateiks kaut ko labu par savu slimnieku.
Bet viņa bija ļoti pārsteigta. Uz pirmo jautājumu Luī stingri atbildēja, ka ievainotais ir ļoti slims.
— Kā! — iesaucās karaliene, — vakar viņam klājās ļoti labi.
— Nē, madamc, viņam klājās ļoti slikti.
— Tomēr cs biju aizsūtījusi Mizcrī kundzi un jūs atbildējāt ar labām ziņām.
— Es vīlos un gribēju pievilt jūs.
— Ko tas nozīmē? — atbildēja karaliene, ļoti bāla, — ja viņam ir slikti, kāpēc man to slēpt? Vai cs baidos, doktor, ko citu kā nelaimi, pārāk parastu, diemžēl.
— Madamc…
— Un ja viņam klājas labi, kāpēc sagādāt man nemieru, gluži dabīgu, jo runa ir par krietnu karaļa kalpu?.. Tātad, atbildiet vaļsirdīgi — ar jā vai nē. Kā ar slimību? Kā ar slimnieku? Vai draud viņam kādas briesmas?
— Viņam mazāk nekā citiem, madamc.
— Lūk, te sākas mīklas, doktor, — nepacietīgi tcica karaliene. — Izskaidrojiet!
— Tas ir grūti, madamc, — atbildēja doktors. — Pietiek jums zināt, ka grāfa Šarnī slimība ir gluži morāla. Ievainojums ir tikai blakuslieta ciešanās, aizruna murgiem.
— Morāla slimība! Monsicur Šarnī!
— Jā, madamcl Un par morālu cs saucu visu, ko neizmeklē ar lanceti. Atļaujiet nerunāt par to ilgāk ar Jūsu Majestāti.
— Jūs gribat teikt, ka grāfs… — uzstāja karaliene.
— Jūs to gribat? — teica doktors.
— Nu, bez šaubām, es gribu!
— Tā! Es gribu teikt, ka grāfs ir iemīlējies, lūk, ko gribu teikt. Jūsu Majestāte prasa paskaidrojumu, es izskaidroju.
Karaliene mazliet paraustīja plecus, kas nozīmēja: kas tas par brīnumu!
— Un jūs domājat, ka to ārstē kā ievainojumu, madamc? — atsāka doktors. — Nē, slimība saasinās, un pārejot no murgiem, monsicur Šarnī iekrita nāvīgā manomānijā. Tad…
— Tad, doktor…
— Jūs pazudināsit šo jauno cilvēku, madamc.
— Tiešam, doktor, jūs esat pārsteidzīgs ar jūsu paņēmieniem. Es pazudināšu šo jauno cilvēku! Vai cs esmu vainīga, ja viņš ir traks?
— Bez šaubām.
— Bet jūs mani kaitināt, doktor!
— Ja neesat vainīga pašreiz, — nelokāmi turpināja doktors, paraustīdams plecus, — tad būsit vēlāk.
— Dodiet padomus, jo tas ir jūsu pienākums, — mazliet aprimusi teica karaliene.
— Tas ir, lai cs dodu rīkojumu?
— Ja vēlaties.
— Lūk, te tas būs. Lai jaunais cilvēks tiktu izārstēts ar balzāmu vai dzelzi; lai sieviete, kuras vārdu viņš piesauc katru brīdi, viņu nogalina vai izārstē.
— Tās atkal ir jūsu galējības, — pārtrauca karaliene, palikdama nepacietīga. — Nonāvēt… izārstēt… Skaļi vārdi! Vai ar cietsirdību cilvēku nonāvē? Vai nožēlojamu muļķi izārstē ar smaidu?