— A! ja arī jūs neticat, — teica doktors, — man atliek tikai izteikt Jūsu Majestātei manu pazemīgo cieņu.
— Bet, redzat, vispirms, vai tur runa ir par mani?
— Es nekā nezinu, un nekā negribu zināt; cs vienīgi atkārtoju, ka monsicur Šarnī ir gudrs muļķis, ka prāts var darīt reizē neprātīgu un nogalināt, ārprāts var darīt saprātīgu un izārstēt. Tā, kad jūs gribēsit atbrīvot pili no kliedzieniem, murgiem un skandāla, jūs pieņemsit lēmumu.
— Kādu?
— Ak tā, kādu? Es dodu tikai rīkojumus, cs neko neieteicu. Esmu pārliecināts, ka esmu dzirdējis to, ko esmu dzirdējis, redzējis, ko manas acis ir redzējušas!
— Labi, iedomājaties, ka cs saprotu jūs. Kas no tā iznāks?
— Divi labumi: viens, labākais gan jums, kā arī mums visiem, — slimnieks, ķerts sirdī ar nekļūdīgo stilctu, ko sauc par prātu, redzēs beidzamies iesākušos agoniju, otrs… tā! otrs… Ā! madamc, atvainojiet, es maldījos, redzēdams divas izejas no labirinta. Ir tikai viena Marijai Antuanetci, Francijas karalienei.
— Es jūs saprotu: jūs esat runājis vaļsirdīgi, doktor. Vajag, lai sieviete, kuras dēļ monsicur Šarnī zaudējis prātu, atgriež viņam prātu ar labu vai ar ļaunu.
— Ļoti labi! Tā ir!
— Vajag, lai viņa iedrošinātos iznīcināt šos viņa sapņus, tas ir čūsku grauzēju, kas dzīvo saritinājusies viņa dvēseles pašos dziļumos.
— Jā, Jūsu Majestāte.
— Brīdiniet kādu: piemēram, Tavernī jaunkundzi.
— Tavernī jaunkundzi? — vaicāja doktors.
— Jā, jūs nokārtosit visu, lai ievainotais mūs saņemtu pieklājīgi.
— Tas tiks darīts, madamc.
— Bez jebkādas saudzības?
— Tas ir vajadzīgs.
— Bet, — čukstēja karaliene, — bēdīgi, ka jūs nezināt, vai tā panāksit cilvēkam dzīvību vai nāvi.
— Tā cs daru vienmēr, kad tuvojos nepazīstamai slimībai. Vai cs uzbrukšu tai ar zālēm, kas nogalina slimību vai slimnieku?
— Jūs, liekas, esat pārliecināts, ka nogalināsit slimnieku, vai ne? — trīcēdama tcica karaliene.
— Ai! — drūmā noskaņā atbildēja doktors, — kaut arī nomirtu viens cilvēks karalienei par godu, jo cik gan nemirst katru dienu kāda karaļa kaprīzes dēļ? Pietiek, madamc, pietiek!
Karaliene nopūtās un sekoja vecajam doktoram, nevarēdama atrast Andrē.
Bija pulkstens vienpadsmit no rīta. Šarnī pilnīgi saģērbies, pēc šausmīgās nakts satraukuma gulēja krēslā. Rūpīgi aizvērtie istabas slēģi ļāva ieplūst tikai vājam gaismas atspīdumam. Viss saudzēja slimniekā nervozo jūtelību, ciešanu pirmo cēloni.
Nc mazākā trokšņa, pieskāriena vai skatiena. Doktors Luī izveicīgi atvairīja visus slimības padziļinātājus apstākļus, un tomēr, nolēmis dot ārkārtīgo triccicnu, neatkāpās pat krīzes priekšā, kas varētu nonāvēt slimnieku. Tiesa gan — tā varēja arī izglābt.
Tērpusies rītatērpā, sasukājusies ar izlaidīgu eleganci, karaliene strauji iegāja gaitenī, kas veda uz Šarnī istabu. Doktors bija ieteicis nevilcināties, bet ierasties tūliņ, ar apņēmību, lai atstātu varenu iespaidu.
Viņa tik asi pagrieza pirmo priekšistabas durvju gravēto rokturi, ka persona, kas bija noliekusies pie Šarnī istabas durvīm, kāda sieviete, mētelī ietinusies, paguva tikai izslietics taisni un nostāties. Bet apjukušā sejas izteiksme un drebošās rokas liecināja par uztrukumu.
— Andrē! — pārsteigta iesaucās karaliene. — Jūs šeit?
— Es, — atbildēja Andrē, būdama bāla un uztraukta, — cs! jā, Jūsu Majestāte. Es! Bet Jūsu Majestāte, vai nav viņa pati?
— 0,o! nu gan sagadīšanās, — murmināja doktors.
— Es jūs meklēju visur, — tcica karaliene, — kur jūs bijāt?
Šais karalienes vārdos bija uzsvars, kur nedzirdēja viņas parasto labsirdību. Tas bija kā nopratināšanas priekšvēstnesis — kā aizdomu simptoms.
Andrē bija bailes, it sevišķi viņa bijās no tā, lai viņas neapdomātais solis neļautu uzminēt jūtas, kas bija tik šausmīgas viņai pašai. Lai cik lepna viņa arī bija, viņa tomēr nolēma melot otrreiz. — Šeit, jūs redzat.
— Bez šaubām, bet kā tad šeit?
— Madamc, — viņa atbildēja, — man tcica, ka Jūsu Majestāte likusi mani meklēt; cs esmu atnākusi.
Karalienes neuzticība vēl nebija galā, viņa uzstāja.
— Kā jūs uzminējāt, kurp cs iešu?
— Tas bija viegli, madamc-, jūs bijāt ar doktoru Luī kungu un jūs redzēja izejam cauri mazajiem apartamentiem; no tā laika jums bija tikai viens mērķis — šis paviljons.
— Pareizi uzminēts, — vēl šaubīdamās atsāka karaliene, bet bez bardzības, — pareizi uzminēts.
Andrē izdarīja pēdējo spiedienu.
— Madamc, — smaidīdama viņa tcica, — ja Jūsu Majestātei bija nodoms slēpties, nevajadzēja rādīties uz vaļējās galerijas, kā viņa nupat to darīja, lai atnāktu šurp. Kad karaliene pāriet pāri terasei, Tavernī jaunkundze viņu redz no sava dzīvokļa loga, un tad nav grūti sekot vai aizsteigties priekšā tam, ko esi redzējis no tālienes.
— Viņai ir taisnība, — teica karaliene, — viņai ir simtreiz taisnība. Man ir slikta ieraža, nezinu no kādiem laikiem; cs domāju maz, un neticu, ka citi arī domā.
Karaliene juta, ka viņai varbūt būs jāpiekāpjas, jo viņai bija vajadzīgs kāds, kam uzticēties.
Starp citu, viņas dvēselei nepiemita koķetērija un neuzticība, kā, piemēram, vulgāro sieviešu dvēselēm. Viņa ticēja savām draudzenēm, zinādama, ka ir spējīga mīlēt. Sievietes, kas neuzticas sev, vēl vairāk neuzticas citiem. Koķetes piemeklē vislielākā nelaime — viņas nekad netic, ka viņu mīļākie tās mīl.
Marija Antuancte drīz vien aizmirsa iespaidu, kādu uz viņu atstāja Tavernī jaunkundze Šarnī durvju priekšā. Viņa paņēma Andrē roku, lika viņai pagriezt durvju atslēgu un, ar ārkārtīgu straujumu iziedama caur pirmajām durvīm, ieradās slimnieka istabā, kamēr doktors ar Andrē palika ārpusē.
Tiklīdz tā redzēja pazūdam karalieni, viņa pacēla pret debesīm naida un sāpju pilnu skatienu, kura izteiksme atgādināja ārprātīgu lāstu.
Krietnais doktors paņēma viņas roku un ar lieliem soļiem staigāja pa gaiteni, runādams:
— Vai jūs ticat, ka viņai izdosies?
— Izdosies? kas izdosies? ak, Dievs! — tcica Andrē.
— Pierunāt šo muļķi aizbraukt citur. Viņš šeit nomirs, ja tikai drudzis turpināsies.
— Tātad viņš izveseļosies citur? — iesaucās Andrē.
Doktors viņu uzlūkoja pārsteigts un nobažījies.
— Es ceru, ka jā, — viņš tcica.
— O! lai tad nu viņai izdodas! — atbildēja nabaga meitene.
XV
IZVESEĻOŠANĀS
i
Karaliene pa to laiku gāja tieši pie Šarnī krēsla.
No tupeļu trokšņa, kuras čīkstēja uz parketa, viņš pacēla galvu.
— Karaliene! — pūlēdamies piecelties, viņš čukstēja.
— Karaliene, jā, monsicur, — pasteidzās teikt Marija Antuancte, — karaliene, kas zina, ka jūs rīkojaties pa kaklu pa galvu, karaliene, ko jūs apvainojat savos sapņos, karaliene, ko jūs apvainojat nomodā, karaliene, kas rūpējas par savu godu un jūsu. drošību! Lūk, kāpēc viņa nāk pie jums, monsicur, un gluži citādi jums vajadzēja viņu uzņemt.