neiepriecinātu pretinieka aci. Es smējos par šo spānieti, tomēr esmu mazliet tāds pats kā viņš; ja drudzis, ja šie murgi, kurus jūs man pārmetāt, gribēs parādīties, es tos aizdzīšu, galvoju, teikdams: „murgi un drudzis, jūs vairs neparādīsities."
— Man ir zināmi tādu fenomenu piemēri, — nopietni teica doktors. — Tomēr atļaujiet jūs apsveikt. Vai morāli jūs esat izveseļojies?
— O! jā.
— Tā! Drīz jus redzēsit sakarību, kāda ir starp cilvēka morāli un miesu. Tā ir jauka teorija, par kuru cs uzrakstīšu grāmatu, ja man būs laiks. Garā vesels, miesā vesels jūs būsit astoņās dienās.
— Dārgais doktor, pateicos!
— Un lai iesāktu, jūs taču aizbrauksit?
— Kad jūs vēlēsities. Tūliņ.
— Nogaidīsim šo vakaru. Rīkosimies lēnāk. Darboties ar galējībām, vienmēr nozīmē riskēt.
— Uzgaidīsim līdz vakaram, doktor.
— Un jūs tālu brauksit?
— Līdz pasaules galam, ja vajag.
— Pirmajai iziešanas reizei, tas ir pārāk tālu, — ar to pašu vienaldzību teica doktors. — Apmierināsimies vispirms ar Versaļu, ko?
— Lai notiek — ar Versaļu, ja jūs to gribat.
— Man liekas, — tcica doktors, — tas nav iemesls, lai jūs izraidītu no tēvijas, bet gan lai izārstētu jūsu ievainojumu.
Šī mākslotā aukstasinība padarīja Šarnī uzmanīgu.
— Tas tiesa, doktor, Versaļā man ir māja.
— Nu, jauki! Lūk, kā mēs izdarīsim: šovakar jūs aizvedīs uz turieni.
— Jūs neesat pareizi sapratis mani, doktor; cs vēlētos apceļot manus īpašumus!
— Ā! tā taču arī sakiet. Jūsu īpašums, pie joda! Bet jūsu īpašumi tak nav pasaules malā.
— Tic ir uz Pikardijas robežām, piecpadsmit vai astoņpadsmit jūdzes no šejienes.
— Nu, redziet nu.
Šarnī spieda doktora roku, it kā lai pateiktos par viņa smalkjūtību.
Vakarā četri sulaiņi, kurus viņš bija tik rupji izraidījis toreiz, pēc pirmā mēģinājuma, aiznesa Šarnī līdz karietei, kas viņu gaidīja pie komūnas vārtiņiem.
Karalis, pavadījis medībās visu dienu, bija paēdis vakariņas un gulēja. Šarnī, kas bija norūpējies, ka aizbrauca neatvadījies, pilnīgi nomierināja doktors, apsolīdamies atvainoties par aizbraukšanu, motivēdams par pārmaiņu nepieciešamību.
Šarnī, pirms iekāpt karietē, sagādāja sev sāpīgu apmierinājumu, raudzīdamies līdz pēdējam brīdim karalienes dzīvokļa logos. Neviens nevarēja viņu redzēt. Kāds sulainis, nesdams rokā lāpu, apgaismoja ceļu, atstādams viņa seju ēnā.
Uz pakāpieniem Šarnī satika tikai vairākus virsniekus, savus draugus, kas jau laikus bija brīdināti, lai aizbraukšana neatgādinātu bēgšanu.
Šo priecīgo biedru līdz karietei pavadīts, Šarnī varēja ļaut acīm maldīties ap logiem: karalienes logos mirdzēja gaisma. Viņas Majestāte, būdama mazliet nevesela, guļamistabā pieņēma sievietes.
Andrē logi, drūmi un tumši, aiz damasta aizkaru krokām slēpa gluži skumju, drebošu sievieti, kas nemanīta sekoja slimnieka un viņa pavadoņu kustībām.
Beidzot kariete aizbrauca, bet tik lēni, ka dzirdēja katru pakavu uz skanīgā bruģa.
— Jā, viņš nepieder man, — Andrē čukstēja, — viņš nepieder vairs nevienai, vismaz tā.
— Ja viņu pārņems vēlēšanās mirt, — tcica doktors, atgriezdamies savā istabā, — viņš nemirs vismaz pie manis un manās rokās. Lai nelabais ar dvēseles slimībām! Neesmu Antiohija un Stratonīcija mediķis, lai ārstētu šīs slimības.
Šarnī sasniedza māju dzīvs un vesels. Vakarā viņu apmeklēja doktors, un atrada viņu tik veselīgu, ka pasteidzās paziņot, tas būšot viņa pēdējais apmeklējums.
Slimnieks vakariņās ēda balto cāļa gaļu un karoti Orleānas ievārījuma.
Otrā dienā viņš pieņēma sava tēvoča monsicur Sifrēna un karaļa sūtņa Lafajeta apmeklējumu. Apmēram tas pats bija trešajā dienā, un tad ar viņu vairs nenodarbojās.
Viņš piecēlās un staigāja pa dārzu.
Pēc astoņām dienām viņš varēja mierīgi kāpt zirgam mugurā; viņa spēki bija atgriezušies. Tā kā viņa māja nebija pietiekami atstāta, viņš prasīja tēvoča un doktora Luī atļauju braukt uz saviem īpašumiem.
Luī atbildēja, ka uzticama persona, ka vietas maiņa esot ievainojuma ārstēšanas pēdējā pakāpe; ka Šarnī esot laba kariete, un ceļš no Pikardijas gluds kā spogulis, un būtu muļķīgi palikt Versaļā, kad varot tikpat labi un tikpat laimīgi ccļot.
Šarnī lika piekraut lielus ratus ar bagāžu; nodeva atvadu sveicienus karalim, kas viņu apveltīja ar labvēlību, lūdza monsicur Sifrēnu nodot viņa cieņas apliecinājumu karalienei, kas šovakar bija slima un nepieņēma. Tad, kāpdams karietē pie pašiem karaliskās pils vārtiem, viņš aizbrauca uz Vilērkotnctas pilsētiņu, no kurienes vajadzēja sasniegt Būrsonas pili, kura bija vienas jūdzes attālumā no šīs pilsētiņas un kuru savās pirmajās dzejās bija slavinājis Dimustjē.
XVI
DIVAS ASIŅOJOŠAS SIRDIS
Otrā rītā pēc tās dienas, kad Andrē bija pārsteigusi karalieni bēgot no Šarnī, kas bija nometies viņas priekšā ceļos, Tavernī jaunkundze kā parasti iegāja karalienes istabā mazās tualetes stundā, pirms dievkalpojuma.
Karaliene vēl nebija pieņēmusi apmeklējumus. Viņa vienīgi nupat bija izlasījusi Lamota kundzes vēstulīti, un viņas garastāvoklis bija priecīgs.
Andrē, bālāka nekā iepriekšējā dienā, bija nopietna un vēsi atturīga, kas piesaista vērību un piespiež visvarenākos rēķināties ar visvājākajiem.
Vienkārša, barga, ja var tā teikt, savā tērpā Andrē atgādināja nelaimes vēstnesi.
Karaliene bija izklaidīga; tāpēc viņa neievēroja Andrē lēno un nopietno gaitu, sasarkušās acis, roku un deniņu blāvo baltumu.
Viņa pagrieza galvu tieši tik daudz, cik vajadzēja, lai liktu dzirdēt savu draudzīgo sveicienu.
— Labdien, mazā!
Andrē gaidīja, kad karaliene dos viņai izdevību runāt. Viņa gaidīja, būdama pārliecināta, ka viņas klusuciešana, viņas nekustība beidzot piesaistīs Marijas Antuanetes acis.
Tā tas arī notika. Saņemdama kā atbildi tikai svinīgu reveransu, karaliene pagriezās, un iešķībi pamanīja sāpju un bardzības nomākto seju.
— Ak, Dievs! kas tad ir noticis, Andrē? — viņa teica pilnīgi pagriezdamās, — vai tev notikusi kāda nelaime?
— Liela nelaime, madame, — atbildēja jaunā sieveiet.
— Kāda tad?
— Es atstāšu Jūsu Majestāti.
— Atstāsi mani! Tu aizej?
— Jā, madame.
— Kur tu ej, kāds iemesls tevi steidzina?
— Madame, es neesmu laimīga savās jūtās…
Karaliene pacēla galvu.
— Ģimenes, — nosarkdama piebilda Andrē.
Karaliene nosarka savukārt, un abu skatienu zibenis satikās, iedzirkstē- damies kā zobena cirtiens.
Karaliene atguvās pirmā.
— Es labi nesaprotu jūs, — viņa teica, — vakar jūs bijāt laimīga, man šķiet?
— Nē, madame, — stingri atbildēja Andrē, — vakar bija vēl viena manas dzīves nelaimīgākā diena.
— Ai! — teica karaliene, kļūdama domīga.
Un viņa piebilda:
— Paskaidrojiet?
— Man nevajadzētu nogurdināt Jūsu Majestāti ar viņas necienīgiem sīkumiem. Man nav apmierinājuma ģimenē; es nekā nevaru sagaidīt no mantas un īpašumiem, un es lūdzu Jūsu Majestātei atvaļinājumu, lai nodarbotos ar savu labklājību.