Karaliene piecēlās, un lai gan šī prasība, liekas, aizskāra viņas lepnumu, viņa paņēma Andrē roku.
— Ko nozīmē šī neprātīgā apņemšanās, — viņa teica, — vai šodien jums nav brāļa un tēva, kā vakar? Vai šodien viņi ir nepanesamāki un kaitīgāki? Vai jūs domājat, ka esmu spējīga atstāt jūs grūtībās un vairs neesmu ģimenes māte, kas dod ģimeni tiem, kam tās nav?
Andrē sāka drebēt, it kā būtu vainīga, un noliekdamās karalienes priekšā, tcica:
— Madamc, jūsu labsirdība mani aizrauj, bet tā mani neatrunās. Esmu nolēmusi atstāt galmu, man ir vajadzīga vientulība, nelieciet man nodot savus pienākumus pret jums, jo cs jūtu, ka man trūkst aicinājuma.
— Tātad kopš vakardienas?
— Vai Jūsu Majestāte būtu ar mieru nelikt man runāt par šo lietu.
— Jūs esat brīva, — ar rūgtumu tcica karaliene, — vienīgi es uzticējos jums diezgan, lai jūs uzticētos arī man. Bet muļķīgi prasīt vārdus no tā, kas negrib runāt. Paturiet savus noslēpumus, jaunkundz; esiet laimīgāka citur nekā bijāt šeit. Atceraties tikai vienu — mana draudzība neatstāj ļaudis viņu kaprīzes dēļ un jūs būsit vienmēr mana draudzene. Tagad, Andrē, ejiet, jūs esat brīva.
Andrē palocījās un izgāja. Pie durvīm karaliene viņu pasauca.
— Kur jūs ejat, Andrē?
— Uz Sentdenī abateju, madame, — Tavernī jaunkundze atbildēja.
— Klosterī! o! labi, jaunkundz; jums varbūt nav ko sev pārmest; bet vai jūs nedomājat, ka nepateicības un aizmiršanas jau ir par daudz! jūs esat diezgan vainīga manā priekšā; ejiet, Tavernī jaunkundz, ejiet!
Sekoja tas, ka Andrē, neķā vairāk nepaskaidrojusi, kā cerēja karalienes labā sirds, nepazemojusies, ncatvilgusi, uzreiz izmantoja karalienes atļauju un pazuda.
Marija Antuanete varēja pamanīt un pamanīja, kā Tavernī jaunkundze tūliņ atstāja pili.
Tiešām — viņa devās uz tēva mājām, kur, kā bija gaidījusi, dārzā satika Filipu. Brālis sapņoja, bet māsa darbojās.
Ieraudzījis Andrē, ko dienestam šai stundā vajadzēja aizturēt pilī, pārsteigts, gandrīz vai izbijies Filips pagāja viņai pretī.
Izbijies, it sevišķi no viņas drūmās sejas izteiksmes, viņš, ko māsa vienmēr uzrunāja ar maigas draudzības smaidu, iesāka tāpat, kā bija darījusi karaliene: viņš izjautāja.
Andrē viņam paziņoja, ka atstājusi karalienes dienestu, ka viņas atvaļinājums pieņemts, un ka viņa iestāsies klosterī.
Filips spēcīgi sasita plaukstas, kā cilvēks, kas dabūjis negaidītu triecienu.
— Kā! — viņš teica, — tu arī, mās?
— Kā! cs arī? Ko tu gribi sacīt?
— Tā taču nolādēta burboņu pieskaršanās mūsu ģimenei? — viņš iesaucās. — Tu iedomājies, ka piespiesta atsacīties no pasaules! Tu! reliģiozā dvēsele; vismazāk pasaulīgā starp sievietēm un vismazāk spējīgā mūžīgi paklausīt askētisma likumiem! Redzēsim, ko tu pārmet karalienei?
— Karalienei nav ko pārmest, Filip, — jaunā sieviete dzedri atbildēja, — kāpēc tu, kas tik daudz cer uz galma labvēlību, kam, vairāk kā nevienam, ir pienākums cerēt, kāpēc tu nevarēji palikt? Kāpēc tu nepaliki pat trīs dienas? Es tur pavadīju trīs gadus!
— Karaliene reizēm ir kaprīza, Andrē.
— Jā, tas tā ir, Filip, tu varēji to paciest kā vīrietis. Man, sievietei, to nevajag, cs to negribu; ja viņai ir kaprīzes, nu! kalpotājiem arī.
— Tas, mās, — jaunais cilvēks piespiesti teica, — nestāsta man, kādi strīdi jums bija ar karalieni.
— Nekādu, zvēru tev! Vai tev, Filip, bija kad tu atstāji? O! viņa ir nepacietīga, šī sieviete.
— To viņai jāpiedod, Andrē. Glaimi viņu mazliet ir samaitājuši; sirds dziļumos viņa ir laba.
— To liecina tas, ko viņa darīja tevis labā, Filip.
— Ko viņa darīja?
— Tu jau aizmirsi? O! man ir labāka atmiņa. Un vienā dienā, ar vienu apņemšanos, es samaksāju 4avus un manus parādus, Filip.
— Man liekas — pārāk dārgi, Andrē; no pasaules neatsakās tavā vecumā un ar tavu skaistumu. Uzmanies, mīļā draudzene, tu atstāj to jauna, tu nožēlosi vecumā, un, kad būs par vēlu, tu atgriezīsies, sāpinādama draugus, no kuriem būs atšķīrusi kāda muļķība.
— Tu tā neprātoji, brašais virsniek, piesātinātais ar godu un slavu, kas maz rūpējies par slavu un naudu, jo kur simti citu salasīja titulus un zeltu, tu prati piedzīvot tikai parādus un sevi pazemot. Tu tā neprātoji, kad teici: viņa ir kaprīza, Andrē, viņa ir koķeta, viņa ir neuzticīga — es negribu viņai kalpot. Un izpildīdams šo teoriju, tu atteicies no sabiedrības, lai gan nepaliki par mūku, un no mums abiem, vistuvāk negrozāmiem solījumiem esi tu, kas tos jau devis, nevis es, kas tikai nāk tos nodot.
— Tev taisnība, mās, un ja nebūtu tēva…
— Mūsu tēvs! ak! Filip, nerunā tā, — ar rūgtumu atsāka Andrē, — vai tēvam nevajag būt savu bērnu atbalstam un pieņemt viņu atbalstu. Tikai pie šiem apstākļiem viņš ir tēvs. Ko dara mūsējais, cs tev prasu? Vai tev radās kādreiz doma uzticēt kādu noslēpumu monsicur Tavernī? Un tu domā, ka viņš būs spējīgs pasaukt tevi, lai uzticētu savu noslēpumu!
— Nē! — ar skumju izteiksmi turpināja Andrē, — nē, monsicur Tavernī ir radīts, lai dzīvotu viens šai pasaulē.
— Es tam piekrītu, Andrē, bet viņš nav radīts, lai nomirtu viens.
Šie vārdi, teikti ar maigu bardzību, atgādināja jaunajai sievietei, ka viņa savā sirdī ļāva pārāk plašu vietu naidam, rūgtumam un atriebības kārei pret pasauli.
— Es negribētu, — viņa atbildēja, — ka tu uzskatītu mani par bezjūtīgu meiteni; tu zini, vai esmu maiga māsa. Bet šai pasaulē ikviens gribēja nogalināt manī mīlu, kas atbildēja viņiem. Piedzimstot Dievs man deva, kā ikvienai radībai, dvēseli un miesu; ar dvēseli un miesu cilvēciskā radība var rīkoties, savas laimes dēļ šai un citā pasaulē. Cilvēks, ko cs nepazinu, paņēma manu dvēseli — Balzāmo. Cilvēks, ko es tik tikko pazinu un ko neuzskatīju par cilvēku, paņēma manu miesu — Zilbērs. Es atkārtoju, Filip, lai es būtu laba un dievbijīga meitene, man pietrūkst tikai tēva. Pāriesim pie tevis, pārbaudīsim, ko atnesa tev kalpošana zemes varenajiem, kurus tu mīlēji.
Filips nolaida galvu.
— Apžēlojies par mani, — viņš teica, — zemes varenajie man bija tikai radības, kas līdzīgas man. Es tos mīlēju: Dievs mums pavēlējis mīlēt vienam otru.
— O! Filip, — viņa tcica, — nekad virs šīs zemes nenotiek tā, ka mīlētāja sirds atbild tieši tai, kas mīl; tic, ko mēs izvēlamies, izvēlas citus.
Filips pacēla bālo pieri un ar izbrīnās izteiksmi sejā ilgi aplūkoja māsu.
— Kāpēc tu to saki? kam tu to mērķē? — viņš jautāja.
— Nekam, nekam, — augstsirdīgi atbildēja Andrē, kas atkāpās no domas ielaisties savstarpējā izstāstīšanā vai uzticībā. — Es esmu uztraukta, brāli. Man liekas, ka mans prāts jūk; nepiegriez maniem vārdiem nekādu vērību.
— Tomēr…
Andrē tuvojās Filipam un paņēma viņa roku.
— Pietiek runāt par to, mans ļoti mīļotais brāli. Es atnācu lūgt tevi, lai tu aizved mani uz klosteri. Es izvēlējos Sentdenī; cs tur negribu dot solījumu, esi mierīgs. Tas nāks vēlāk, ja būs nepieciešams. Tai vietā, lai meklētu klosterī to, ko tur grib rast lielākā tiesa sieviešu — aizmiršanos— es tur prasīšu atmiņu. Man liekas, ka es pārāk esmu aizmirsusi To Kungu. Viņš ir vienīgais karalis, vienīgais pavēlnieks, vienīgais mierinātājs, kā arī vienīgi patiesais sodītājs. Tuvinādamās viņam, šodien, kad es to saprotu, es izdarīšu daudz vairāk savai laimei, it kā viss bagātais, spēcīgais, varenais un patīkamais šai pasaulē būtu sazvērējies, lai darītu mani laimīgu. Vientulību, mans brāli, vientulību, šo mūžīgo skaistuma priekšnamu!.. Vientulībā Dievs runā ar cilvēku sirdīm; vientulībā cilvēks runā uz Dieva sirdi.