Ar mājienu Filips apturēja Andrē.
— Atceries, — viņš teica, — ka morāli es nepretojos šim izmisušam solim: tu mani neesi padarījusi par sava izmisuma cēloņu tiesnesi.
— Izmisums! — viņa tcica ar neaprobežotu niecinājumu, — tu saki — izmisums! Ak! Paldies Dievam, cs neaizeju izmisusi! Nožēlot ar izmisumu! Nē! nē! tūkstošreiz nē!
Un ar mežonīga lepnuma pilnu kustību viņa uzmeta plecos zīda mēteli, kas gulēja blakus viņas krēslam.
— Pat šīs nievas liecina par stāvokli, kas nevar ilgt, — Filips atsāka, — tu negribi vārdu „izmisums", Andrē, tad pieņem vārdu „īgnums".
— īgnums! — jaunā sieviete atbildēja, sardonisko smaidu nomainīdama pret lepnuma pilnu smaidu. — Nedomā brāli, ka Tavernī jaunkundze būtu tik nestipra, lai atmestu savu vietu pasaulē īgnuma dēļ. Aci, ko iekvēlina dusmas, drīz slapina raudas, un uguns ir nodzēsta. Man nav dusmu, Filip. Es ļoti gribētu, lai tu man ticētu, un tāpēc tev vajadzētu uzprasīt sev pašam, kad bija jāizsaka kāda kaite. Atbildi, Filip, vai rītu tu aiziesi uz Trapu, vai kļūsi par karteziāniešu mūku un kā sauksi iemeslu, kas tevi būs piespiedis pieņemt šo lēmumu?
— Šo iemeslu es saukšu par neizdziedināmām skumjām, māsa, — Filips tcica ar nelaimes pazemīgo diženumu.
— Jauki, Filip! Lūk, vārds, kas man piederas un ko es pieņemu. Lai, tātad tās ir nedziedināmās skumjas, kas dzen mani vientulībā.
— Labi! — Filips atbildēja, — un brālim un māsai nebūs dzīvē nevienādība. Būdami vienlīdzīgi laimīgi, nelaimīgi viņi būs vienmēr tai pašā pakāpē. Andrē, te iznāk viena ģimene.
Andrē domāja, ka Filips, saviļņojuma aizrauts viņai jautās vēl kaut ko, un varbūt viņas nelokāmā sirds būtu salūzusi brālīgās draudzības skavās.
Bet no pieredzes Filips zināja, ka lielās dvēseles iztiek pašas ar sevi: viņš netraucēja Andrē dvēseli tās norobežojumā, ko viņa bija izvēlējusies.
— Kādā stundā un kādā dienā tu domā aizbraukt? — viņš jautāja.
— Rītu; šodien pat, ja pietiktu laika.
— Vai tu pēdējo reizi nepastaigātos ar mani parkā?
— Nē, — viņa tcica.
Pēc rokas spiediena, kas pavadīja šo atraidījumu, viņš saprata, ka jaunā sieviete atraidīja vienīgi gadījumu, lai neļautos aizkustinājumam.
— Es būšu gatavs, kad tu mani brīdināsi, — viņa atbildēja.
Viņš noskūpstīja māsai roku, nepicbildis ne vārda, kas būtu varējis likt pārplūst viņas sirds rūgtumam.
Veikusi pirmos sagatavošanās darbus, Andrē aizgāja savā istabā, kur viņa saņēma Filipa vēstuli.
— Tu vari redzēt tēvu šovakar pulksten piecos. Atvadīšanās ir nepieciešama. Monsicur Tavernī kliegs par pamestību, par ļaunu apiešanos.
Viņa atbildēja:
— Pulksten piecos cs būšu pie monsieur Tavernī ceļa apģērbā. Pulkstens septiņos mēs varam būt Sentdenī. Tu atļausi man šo vakaru?
Atbildes vietā Filips kliedza pa logu, diezgan tuvu no Andrē dzīvokļa, lai Andrē varētu dzirdēt:
— Pulkstens piecos zirgus iejūgt karietē!
XXVII FINANČU MINISTRS
Mēs redzējām, ka pirms Andrē pieņemšanas karaliene lasīja Lamota kundzes vēstuli, un smaidīja.
Vēstulē bija vienīgi šie vārdi:
„…Un Jūsu Majestāte var būt pārliecināta, ka viņai tiks atvēlēts kredīts, un prece nodota ar uzticamu personu"
Tātad karaliene bija smaidījusi un sadedzinājusi Zannas vēstulīti.
Kad viņa bija mazliet sadrūmusi Tavernī jaunkundzes sabiedrībā, Mizerī kundze paziņoja, ka monsicur Kalons gaidīja viņas pieņemšanu.
Te būs vietā paskaidrot lasītājam par šo jauno personāžu. Vēsture ir pietiekami iepazīstinājusi ar viņu, bet romāns, kas nezīmē tik noteikti perspektīvu un lielos notikumus, dod fantāziju apmicrinošākus sīkumus.
Monsicur Kalons bija gudrs cilvēks, pat bezgalīgi gudrs, kas, piederēdams gadu simteņa otrās puses, asaru maz pieredzējušai, lai gan domātājai paaudzei, dabūja savu tiesu no Francijai uzklupušās nelaimes, apvienoja savas intereses ar kopējām interesēm, runāja tāpat kā Ludviķis XV: „Pēc mums kaut pasaules gals" — un meklēja visur mirdzumu, lai greznotu savu pēdīgo dienu.
Viņš saprata vajadzības, bija galma cilvēks. Visas prāta bagātības un skaistuma dēļ slavenās sievietes viņš godināja ar cildinājumiem, kādus bite velta ar smaržām un medu bagātiem augiem.
Visu paziņu kopējais rezumē bija sarunas ar septiņiem astoņiem vīriešiem un desmit vai divpadsmit sievietēm. Monsicur Kalons varēja lēst kopā ar Dalambēru, prātot ar Didro, zoboties ar Voltēru, sapņot ar Ruso. Beidzot viņš bija pietiekami stiprs, lai smietos Nekera kunga popularitātei acīs.
Gudrā un dziļdomīgā Nekera kunga paziņojums likās apgaismoja visu Franciju. Kalons, apskatījis to, padarīja smieklīgu pat to acīs, kas no viņa baidījās visvairāk, un karaliene un karalis, kam šis vārds lika drebēt, tikai trīcēdami noklausījās labsirdīgi, kā izsmēja eleganto valstsvīru, kas pēc daudziem skaitļiem apmierinājās ar teicienu:
— Kāpēc pierādīt, kad nekā nevar pierādīt.
Tiešām Neķers pierādīja tikai vienu — nav iespējams tādā stāvoklī pārvaldīt finances. Monsieur Kalons tās pieņēma ķā saviem pleciem pārāk vieglu nastu, un pirmajā brīdī var teikt, ka viņš saliecās zem nastas.
Ko gribēja monsieur Neķers? Reformas. Šīs daļējās reformas satrauca visu prātus. Maz cilvēku tur guva, un kas guva, guva ļoti maz; daudzi, turpretī, zaudēja un zaudēja daudz.
Kad Neķers gribēja īstenot taisnīgu nodokļu sadalīšanu, kad viņš gribēja samazināt muižnieku īpašumus un garīdzniecības ienākumus, Neķers rupji radīja ļoti grūto revolūciju. Viņš sašķēla tautu un vājināja to, kad vajadzēja koncentrēt visus spēkus, lai panāktu vispārējo atjaunotni.
Neķers uzrādīja šo mērķi un darīja neiespējamu to sasniegt. Runāt par ļaunprātības reformu tiem, kas negrib, lai šī ļaunprātība būtu reformēta, vai tas nenozīmē sacelt pret sevi ieinteresēto cilvēku pretestību? Vai vajag brīdināt ienaidnieku par stundu, kādā uzbruks?
To saprata Kalons, šai ziņā patiesāks tautas draugs, nekā ženēvietis Neķers, lielāks draugs, mēs teiksim, kas attiecas uz veiktajiem darbiem, jo, tā vietā, lai brīdinātu neatvairāmo ļaunumu, Kalons paātrināja uzbrukumu.
Viņa plāns bija pārdrošs, milzīgs, pareizs; divos gados vajadzēja novest bankrotā karali un muižniecību, kas būtu novēlojies par desmit gadiem; tad, bankrotu izdarījušam, teikt:
— Tagad, bagātie, maksājiet nabagiem, jo viņi ir izsalkuši un aprīs tos, kas viņus nebaros.
Kā karalis vispirms neredzēja plāna sekas, vai pat šo plānu? Kā viņš, kas niknumā drebēja, lasīdams ziņojumu, nedrebēja, uzminēdams savu ministru? Kāpēc viņš izšķīrās starp divām sistēmām un atzina par labāku ļaut vaļu avantūrai? Tas ir vienīgais patiesais rēķins, kas politiķim Ludviķim XVI ir jānokārto ar pēcnācējiem. Tas bija slavens princips, kuram pretojās vienmēr tas, kam nav pietiekami daudz varas nocirst ļaunumu, kad tas ir iesakņojies.