Bet ja karaļa acis būtu sedzis biezs apsējs; ja karaliene, tik gaišredzīga un gudra savos novērojumos, būtu izrādījusies tikpat akla, kā viņas vīrs pret ministra izturēšanos, vēsture, vajadzētu pareizāk sacīt — romāns, sniegs dažus nepieciešamos sīkumus.
Monsieur Kalons iegāja pie karalienes.
Viņš bija skaists, liela auguma un ar cēlām manierēm; viņš prata smīdināt karalienes un raudināt mīļākās. Būdams pārliecināts, ka Marija Antuancte viņu aicina kādas spiedīgas vajadzības dēļ, viņš ieradās ar smaidu uz lūpām. Daudzi citi būtu nākuši ar sarauktām sejām, lai vēlāk divkāršotu savas piekrišanas nopelnu!
Karaliene tāpat bija laipna, viņa ministram lika apsēsties un sākumā runāja par tūkstoš nesvarīgām lietām.
— Vai mums ir nauda, — pēc tam viņa teica, — dārgais monsieur Kalon?
— Nauda? — monsieur Kalons, — bet katrā ziņā, madame, kas mums ir, tas ir vienmēr.
— Lūk, tas ir brīnišķīgi, — atsāka karaliene, — es nepazinu nevienu, kas atbildētu tā par naudas jautājumiem, kā jūs: kā finansists jūs esat neaizstājams.
— Cik liela summa vajadzīga Jūsu Majestātei? — Kalons atbildēja.
— Izskaidrojiet man vispirms, lūdzu, kā jūs varējāt atrast naudu tur, kur monsieur Neķers runāja, ka viņam tās nav?
— Nekera kungam bija taisnība, naudas skapī vairs nebija, un tas tik pareizi, ka dienā, kad kļuvu par ministru, 1783.gada 5.novembrī, tādas lietas neaizmirstas, madamc, meklēdams sabiedrības mantu, kasē atradu tikai divus maisus ar divpadsmit simtiem livru. Nebija neviena dināra mazāk.
Karaliene sāka smieties.
— Nu! — viņa teica.
— Nu! madame, ja monsicur Neķers, tai vietā, lai runātu: nav vairs, nav naudas, būtu sācis aizņemties, kā to daru es, simt miljonus pirmajā gadā, un simt divdesmit piecus — otrajā; ja viņš būtu pārliecināts, kā esmu es, par jaunu astoņdesmit miljonu aizņēmumu trešajam, monsieur Neķers būtu bijis īsts finansists. Visi var teikt: kasē vairs nav naudas, bet katrs nevar atbildēt: „Tā ir."
— Par to es jums teicu; ar to cs jūs apsveicu. Bet kā nomaksās? Lūk, grūtības.
— O! madamc, — Kalons atbildēja ar smaidu, kura dziļumu un šausmīgo nozīmību nevarēja izdibināt neviena cilvēka acs, — cs jums galvoju, ka samaksās.
— Es paļaujos uz jums, — teica karaliene, — bet turpināsim par finansēm; ar jums tā ir interesanta zinātne; ērkšķis pie citiem, augļu koks pie jums.
Kalons palocījās.
— Vai jums ir kaut kādas jaunas idejas, — karaliene vaicāja, — sakiet par tām man pirmajai, lūdzu.
— Man ir ideja, madame, kas Francijas kabatās sagādās divdesmit miljonus, un septiņus astoņus miljonus jūsējās, atvainojiet, Viņas Majestātes kasē.
— Šie miljoni būs gaidīti šeit un tur. No kurienes tic ienāks?
— Jūsu Majestātei ir zināms, ka zelta naudai nav vienāda vērtība visās Eiropas valstīs?
— Es zinu. Spānijā zelts ir dārgāks nekā Francijā.
— Jūsu Majestātei taisnība, un bauda ir runāt ar viņu par finansēm. Jau piecus vai sešus gadus zelts Spānijā ir dārgāks nekā Francijā. Tā iznāk, ka eksportētāji gūst uz zelta marku, ko izved no Francijas Spānijā, apmēram četrpadsmit unču sudraba vērtības.
— Tas ir daudz, — karaliene tcica.
— Tā gada laikā, — turpināja ministrs, — ja kapitālisti zinātu to, ko es zinu, pie mums nebūtu neviena luidora zelta.
— Jūs to aizkavēsit?
— Nekavējoties, madamc: es pacelšu zelta vērtību līdz piecpadsmit markām četrām uncēm, piecpadsmitā — peļņai. Jūsu majestāte saprot, ka naudas skapī nepaliks pat luidora, kad uzzinās, ka šī peļņa dota zelta
īpašniekiem. Tātad notiks naudas pārkalšana, un zelta markā, kas šodien satur trīsdesmit luidorus, mēs atradīsim trīsdesmit divus.
— Peļņa acu priekšā, peļņa nākotnē, — karaliene iesaucās, — tā ir jauka ideja, kas radīs furoru.
— Es domāju, madamc, un esmu laimīgs, ka ideja tik pilnīgi ieguva jūsu atzīšanu.
— Izdomājiet vienmēr tādas idejas, un esmu pārliecināta, ka jūs samaksāsit visus mūsu parādus.
— Atļaujiet, madamc, — ministrs tcica, — atgriezties pie tā, ko jūs vēlējāties no manis.
— Vai tas būtu iespējams, monsicur, dabūt šai brīdī…
— Kādu summu?
— O! varbūt pārāk lielu.
Kalons pasmaidīja tā, ka iedrošināja karalieni.
— Pieci simti tūkstošu livru, — viņa tcica.
— Ak, madamc, — viņš iesaucās, — kā mani sabaidīja jūsu Majestāte; es domāju, ka runa ir par kādu īstu summu.
— Tātad jūs varat?
— Protams.
— Tikai lai karalis…
— Ai, madamc, lūk, tas nav iespējams; visi mani rēķini katru mēnesi tiek nodoti karalim; bet vēl nav piemēra, ka karalis tos būtu lasījis, un es lepojos ar to.
— Kad cs varu cerēt uz šo summu?
— Kādā dienā Jūsu Majestātei tā ir vajadzīga?
— Tikai nākamā mēneša piektajā datumā.
— Lēses būs atvēlētas otrajam; nauda būs trešajā, madamc.
— Pateicos, monsicur Kalon.
— Mana lielākā laime ir patikt Jūsu Majestātei. Es lūdzu viņu nekad nekautrēties. Tas darīs prieku viņas finanču galvenā kontroliera patmīlai.
Viņš bija piecēlies un patīkami sveicināja. Karaliene deva roku skūpstam.
— Vēl vienu vārdu, — viņa teica.
— Klausos, madame.
— Šī nauda man sagādā sirdsapziņas pārmetumus.
— Sirdsapziņas pārmetumus… — viņš bilda.
— Jā. Tā ir, lai apmierinātu kaprīzi.
— Jo labāk, jo labāk… No summas tad būs vismaz puse īstas peļņas mūsu rūpniecībai, tirdzniecībai vai mūsu izpriecām.
— Tiešām, tas taisnība, —" karaliene murmināja, — un jūs protat jauki mani mierināt, monsicur.
— Gods Dievam! madamc, ja mums būtu tikai Jūsu Majestātes sirdsapziņas pārmetumi, mēs aizietu tieši Paradīzē.
— Redziet, monsicur Kalon, tas būtu pārāk nežēlīgi no manis likt nabaga tautai samaksāt par manām kaprīzēm.
— Nu, labi! — teica ministrs, uzsvērdams ar savu liktenīgo smaidu katru vārdu, — nemocīsim taču vairs sirdsapziņu, madame, jo, zvēru, tā nebūs nabaga tauta, kas par to samaksās.
— Kāpēc? — pārsteigta jautāja karaliene.
— Tāpēc, ka nabaga tautai vairs nav nekā, —. nesatricināmi atbildēja ministrs, — un tur, kur nav nekā, karalis zaudē savas tiesības.
Viņš palocījās un izgāja.
XVIII
ATGŪTĀS ILŪZIJAS. PAZAUDĒTAIS NOSLĒPUMS
Tiklīdz monsieur Kalons pārgāja pāri galerijai, lai atgrieztos savā istabā, tā pie karalienes buduāra durvīm skrāpējās steidzīgas rokas.
Parādījās Zanna.
— Madamc, — viņa teica, — viņš ir šeit.
— Kardināls? — karaliene jautāja, mazliet izbrīnījusies par vārdiņu viņš, kas, sievietes izsacīts, nozīmē tik daudz.