Viņa nepabeidza. Zanna jau bija ievedusi monsieur Roānu un atsveicinājusies, slepus spiezdama protežētās protektora roku.
Princis palika viens trīs soļus no karalienes, kuru sveicināja ar nepieciešamo godbijību.
Karaliene bija aizkustināta, redzēdama šo takta pilno atturību; viņa izstiepa roku kardinālam, kas vēl nebija pacēlis acis uz viņu.
— Monsieur, — viņa tcica, — man stāstīja par vienu jūsu soli, kas iznīcina daudzas kļūdas.
— Atļaujiet, — princis teica, saviļņojumā drebēdams, kas nebija liekuļots, — atļaujiet, madamc, apgalvot, ka vainas, par kurām runā Jūsu Majestāte, būtu mīkstinātas ar vienu izskaidrošanās vārdu mūsu starpā.
— Es neliedzu jums attaisnoties, — karaliene cienīgi atbildēja, — bet tas, ko jūs man teiksit, metīs ēnu uz manu mīlu un cieņu, kāda man ir pret manu zemi un ģimeni. Jūs varat attaisnoties, tikai ievainodami mani, kardināla kungs. Bet klausieties, nepieskarsimies nenodzisušai liesmai, varbūt tā vēl apdedzinās jūsu vai manus pirkstus; redzēt jūs jaunā gaismā, kas parādīja jūs kā pakalpīgu, godbijīgu, uzticīgu…
— Uzticīgu līdz nāvei, — kardināls pārtrauca.
— Jauki. Bet, — Marija Antuancte smaidīdama teica, — līdz šim runa ir tikai par izpostīšanu. Jūs būsit uzticīgs arī postā, kardināla kungs? Tas ir ļoti jauki, diezgan jauki. Bet par laimi es to nokārtošu. Jūs dzīvosit un nebūsit izpostīts, vismaz, ja neizpostīsit sevi.
— Madame…
— Tā ir jūsu darīšana. Tomēr kā draudzene, jo mēs taču tagad esam draugi, došu jums padomu: esiet taupīgs, tas ir mācītāja tikums; karalis jūs labāk mīlēs taupīgu, nekā izšķērdīgu.
— Es kļūšu skops, lai patiktu Jūsu Majestātei.
— Karalis, — karaliene atsāka ar smalku niansi, — nemīl arī skopuļus.
— Es kļūšu tāds, kādu gribēs Jūsu Majestāte, — kardināls pārtrauca ar vāji apslēptu kaislību.
— Es taču teicu, — karaliene strauji atcirta, — ka ar manu soli jūs netiksit izpostīts. Jūs atbildējāt par mani, pateicos jums, bet man ir ar ko kārtot saistības; tātad nerūpējaties vairāk par lietām, kas, sākot no pirmā maksājuma, attieksies tikai uz mani.
— Lai lieta būtu pabeigta, madame, — tcica kardināls, palocīdamies, — ■ man atliek piedāvāt kaklarotu Jūsu Majestātei.
Reizē viņš izvilka no kabatas retu kārbiņu, kuru pasniedza karalienei.
Viņa pat nepaskatījās, kas liecināja par viņas lielo vēlēšanos to redzēt un, aiz prieka drebēdama, nolika uz šujamā galdiņa, bet pa rokai.
Pēc tam kardināls bilda dažus pieklājības vārdus, kuri tika ļoti labi uzņemti, tad atgriezās pie tā, ko karaliene bija teikusi par salabšanu.
Bet tā kā viņa bija nosolījusies neapskatīt dimantus tā klātbūtnē un tā kā dega nepacietībā tos redzēt, tad viņa klausījās izklaidīgi.
Tāpat aiz izklaidības viņa ļāva tam ņemt roku, ko viņš aizgrābts noskūpstīja. Tad viņš atsveicinājās, domādams, ka apgrūtina, kas karalieni ļoti iepriecināja. Vienkāršs draugs nekad neapgrūtina, vienaldzīgais — vēl mazāk.
Tā norisinājās šī satikšanās, kas aizvēra brūces kardināla sirdī. No karalienes viņš aizgāja sajūsmināts, gatavs pierādīt Lamota kundzei neaprobežotu pateicību par sarunu, ko viņa tik laimīgi bija aizvadījusi līdz panākamam.
Žanna viņu gaidīja karietē, simtu soļus uz priekšu no barjeras; viņa saņēma dedzīgus draudzības apliecinājumus.
— Labi! — viņa teica pēc pirmā pateicības izvirduma, — vai Jūs būsit Rišeljē vai Mazarēns? Vai karaliene jums deva godkāres vai mīlestības pamudinājumus? Vai jūs esat ielaidies politikā vai intrigā?
— Nesmejaties, dārgā grāfien, — tcica princis, — esmu traks aiz laimes.
— Jau!
— Palīdziet man, un trijās nedēļās man būs ministrija.
— Ka tevi! Trijās nedēļās: cik ilgi! Termiņš pirmajam maksājumam nolikts pēc piecpadsmit dienām.
— O! cik laimes sanāk reizē: karalienei ir nauda, viņa maksās; man būs tikai uzņēmības nopelns. Te ļoti maz goda, grāfien, ļoti maz! Dievs mans liecinieks, ka es labprāt būtu samaksājis šo salabšanu ar piecsimt tūkstoš livrām.
— Esat mierīgs, — smaidīdama pārtrauca grāfiene, — jums būs arī šis nopelns. Vai no tā jūs cerat daudz?
— Atzīstos, ka dodu tam priekšroku; karaliene, kļuvusi par manu parādnieci…
— Monsicur, kaut kas man saka, ka jūs baudīsit šo apmierinājumu. Vai jūs esat tam sagatavojušies?
— Es pārdevu pēdējos īpašumus un ieķīlāju nākamā gada ienākumus un peļņu.
— Tātad jums ir piecsimt tūkstoš livru?
— Man tie ir; vienīgi, izdarījis šo maksājumu, es nezināšu ko darīt.
— Šis maksājums, — Žanna iesaucās, — mums dod trīs mēnešu mieru. Trijos mēnešos, cik notikumu, labais Dievs!
— Tas tiesa, bet karalis man ieteica netaisīt vairs parādus.
— Divu mēnešu uzturēšanās ministrijā iztīrīs visus jūsu rēķinus.
— O! grāfien…
— Nepretojieties! Ja jūs to neizdarīsit, izdarīs jūsu brālēni.
'— Jums vienmēr taisnība. Kur jūs iesit?
— Uzmeklēt karalieni, uzzināt, kādu iespaidu atstājusi jūsu klātbūtne.
— Ļoti labi. Es atgriežos Parīzē.
— Kāpēc? Jūs atnāktu šodien uz spēlēm. Tā ir gudra rīcība. Dzelzi jākaļ, kamēr tā ir karsta.
— Par nelaimi man vajag ierasties uz satikšanos, uz kuru uzaicinājumu šorīt saņēmu pirms aizbraukšanas.
— Satikšanās?
— Diezgan svarīga, spriežot pēc vēstules satura, ko man nodeva. Lūk…
— Vīrieša rokraksts! — grāfiene teica.
Un viņa lasīja:
„Monsieur, kāds grib ar jums sarunāties par ievērojamas summas sameklēšanu. Šī persona šovakar ieradīsies pie jums Parīzē, lai saņemtu pagodinājumu izlūgties audienci."
— Anonīma… Ubagotājs.
— Nē, grāfien, bez iemesla nenodod sevi manu ļaužu rungām par manis izsmiešanu.
— Jūs tā domājat?
— Es nezinu kāpēc, bet man liekas, pazīstu šo rokrakstu.
— Tad ejiet, monsicurl Starp citu, nekad neriskē daudz ar ļaudīm, kas apsola naudu. Ļaunākais būtu, ja tie nemaksātu. Ardievu, monsieur.
— Grāfien, uz laimīgu atkalredzi.
— īstā laikā, monsieur, vēl divi jautājumi.
— Kādi?
— Ja gadījumā neparedzēti viņš dod lielu summu?
— Un tad! grāfien?
— Kādu pazaudētu lietu, atradumu, mantu!
— Es saprotu, šķelme, dalīt uz pusēm, jūs gribat teikt?
— Tiešām, monsieur…
— Jūs man nesat laimi, grāfien. Kāpēc lai es nerēķinātos ar jums. Tas būs darīts. Tagad par otro!
— Lūk, — nesāciet tērēt piecsimt tūkstoš livru!
— O! nebaidaties.
Un viņi šķīrās. Kardināls atgriezās Parīzē debešķīgās laimes atmosfērā.
Tiešām, pirms divām stundām viņa stāvoklis bija pilnīgi mainījies.
Ja viņš bija tikai iemīlējies, karaliene viņam deva vairāk, nekā viņš drīkstēja ccrēt; ja viņš bija godkārīgs, viņa ļāva tam cerēt vēl vairāk.
Karalis, sievas izveicīgi vadīts, kļuva par laimes riku, kuru no šā laika nekas nevarēs apturēt. Princis Luijs juta, ka ir pilns ar idejām. Viņā bija tik daudz politiskā ģēnija, kā nevienam citam sāncensim, viņš saprata uzlabošanas jautājumu, viņš apvienoja garīdzniecību ar tautu, lai radītu solīdu vairākumu, kas ilgi valda ar spēku un taisnīgumu.