Nolikt reformu kustības priekšgalā karalieni, ko viņš dievināja, un arvien pieaugošo vēsumu pret viņu pārvērst ne ar ko nesalīdzināmā popularitātē: tāds bija prclāta sapnis, un viens laipns Marijas Antuanetcs vārds varēja pārvērst šo sapni īstenībā.
Tad neprāts atsacījās no vieglām uzvarām, sabiedrības cilvēks kļuva par filozofu, bezdarbis — par nenogurdināmu strādnieku. Lieliem raksturiem tā ir nieka lieta — uzdzīves bālumu apmainīt pret nogurumu zinību dēļ. Roāna kungs būtu gājis tālāk, tā iejūga aizrauts, ko sauc par mīlestības godkāri.
Kopš atgriešanās Parīzē viņš rāva sevi darbā, uzreiz sadedzināja mīlestības vēstuļu kastīti, pasauca pārvaldnieku, lai norīkotu reformas, sekretāram lika piegriezt spalvas, lai rakstītu memuārus par Anglijas politiku, kuru teicami pārzināja, un pēc vienas stundas darba sāka valdīt pār sevi, kad pēkšņi zvans kabinetā brīdināja, ka viņu gaida svarīgs apmeklējums.
Parādījās durvju sargs.
— Kas tur ir? — prelāts jautāja.
— Persona, kas šorīt rakstīja, monsieur.
— Bez paraksta?
— Jā, monsieur.
— Bet šai personai ir vārds. Uzprasiet to viņai.
Brīdi vēlāk durvju sargs atgriezās.
Princis nodrebēja.
— Lai ienāk.
— Augstais Dievs! — kardināls pēc mirkļa iesaucās, — ko cs redzu?
— Vai ne, monsicur, — Kaliostro teica ar smaidu, — es nemaz neesmu mainījies?
— Vai tas ir iespējams… — čukstēja Roāna kungs. — Zozefs Balzāmo ir dzīvs, par kuru domāja, ka viņš miris ugunsgrēkā. Zozefs Balzāmo…
Grāfs Fēniks, ir dzīvs, jā, monsieur, un dzīvs vairāk nekā jebkad.
— Bet, monsicur, ar kādu vārdu tad jūs dzīvojat… un kāpēc nepaturējāt veco?
— Noteikti, monsicur, tāpēc, ka tas ir vecs un atgādina vispirms man, pēc tam citiem, daudz apbēdinošu atmiņu. Es runāju tikai par jums, monsieur, sakiet, vai jūs nebūtu atraidījis pie durvīm Žozefu Balzāmo?
— Es! Nu nē, monsieur, nē.
Un kardināls, būdams apstulbis nepiedāvāja Kaliostro pat sēdekli.
— Tad, — viņš atsāka, — Jūsu Eminencei ir vairāk atmiņas un krietnuma nekā visiem pārējiem cilvēkiem kopā.
— Monsicur, kādreiz jūs man izdarījāt tādu pakalpojumu…
— Vai nav tiesa, monsicur, — Balzāmo to pārtrauca, — vecums mani nav mainījis un esmu jauks manu dzīvības pilienu ietekmes paraugs.
— Es to atzīstu, monsicur, bet jūs stāvai pāri cilvēcei, jūs, kas augstsirdīgi izdalāt zeltu un veselību visiem.
— Veselību, — taisnība, monsicur, bet zeltu… nē, o! nē…
— Jūs vairs neizgatavojat zeltu?
— Nē, monsieur.
— Un kāpēc?
— Tāpēc, ka pazaudēju pēdējo nepieciešamā ingredienta daļiņu, ko mans skolotājs, gudrais Altota, man iedeva pēc iebraukšanas no Ēģiptes. Vienīgā recepte, kas nekad nebija mana.
— Viņš to paturēja.
— Nē… tas ir paturēja, vai aiznesa kapā — kā vēlaties.
— Viņš ir miris.
— Es viņu pazaudēju.
— Kā jūs nepagarinājāt šā cilvēka, nepieciešamās receptes nepieciešamā glabātāja, dzīvi, kad pats saglābājatics jauns gadu simteņiem, kā jūs sakāt?
— Tāpēc, ka varu visu pret slimību, pret ievainojumu, bet nekā pret nejaušību, kas nogalina neaicināta.
— Un nejaušība noslēdza Altota dienas!
— Jums vajadzēja to zināt, jo jūs zinājāt par manu nāvi.
— Ugunsgrēku Sentkloda ielā, kurā jūs pazudāt.
— Tas nogalināja vienīgi Altotu, vai pareizāk, es domāju, kas, dzīves noguris, gribēja mirt.
— Tas ir savādi.
— Nē, tas ir dabīgi. Es arī savukārt simtām reižu domāju beigt dzīvot.
— Jā, bet tomēr jūs pretojāties.
— Tāpēc, ka izvēlējos jaunību, kad skaistā veselība, kaislības, miesas baudas man sagādā vēl kaut cik izklaides; turpretī Altota bija izvēlējies vecumu.
— Altotam vajadzēja darīt tāpat kā jums.
— Nē, viņš bija dziļāks un pārāks cilvēks; no visām šīs pasaules lietām viņš gribēja tikai zinātni. Un jaunība ar pavēlētājām asinīm, kaislībām, baudām būtu viņu novērsusi no mūžīgās apceres, monsieur, ir svarīgi būt vienmēr brīvam no drudža; lai dziļi domātu, vajag varēt iegrimt nesatricināmā miegainībā.
Vecis domā labāk nekā jauns cilvēks, un kad bēdas viņu pārņem, viņam vairs nav zāļu. Altota mira par upuri savai atdevei zinātnei. Es dzīvoju kā sabiedrības cilvēks, es zudinu laiku un nedaru galīgi nekā. Es esmu stāds… es neuzdrīkstos teikt puķe; es nedzīvoju, cs elpoju.
— O! — murmināja kardināls, — līdz ar atdzīvināto cilvēku atdzimst mana izbrīna. Jūs mani atgriežat, monsicur, tais laikos, kad jūsu vārdu maģija, kad jūsu darbu brīnumi divkāršoja manas spējas un pacēla manās acī radības vērtību. Jūs man atsaucat atmiņā divus jaunības sapņus. Ir jau desmit gadu, jūs zināt, kad jūs man parādījāties.
— Es to zinu, mēs abi esam gājuši uz leju. Monsicur, es vairs neesmu gudrais, bet zinātnieks. Jūs neesat vairs jaunais cilvēks, bet skaistais princis. Jūs atceraties, monsicur, to dienu manā kabinetā, kas šodien atjaunots ar tapetēm, kad es jums apsolīju kādas sievietes mīlu, par kuras gaišajiem matiem runāja mana gaišreģe?
Kardināls nobālēja, tad pēkšņi nosarka. Šausmas un prieks pēc kārtas apturēja viņa sirdspukstus.
— Es atceros, — viņš teica, — bet neskaidri…
— Redzēsim, — smaidīdams tcica Kaliostro, — redzēsim, vai es varu vēl būt burvis. Uzgaidiet, lai es koncentrējos pie šīs domas.
Viņš pārdomāja.
— Šis jūsu mīlas sapņu blondais bērns, — pēc klusēšanas viņš teica, — kur tas ir? Ko viņa dara? Ak, nudien! es viņu redzu: jā… un pat jūs viņu redzējāt šodien. Vēl vairāk: jūs izgājāt no viņas mājas.
Kardināls uzlika ledaino roku uz trīcošās sirds.
— Monsicur, — viņš tcica tik klusi, ka Kaliostro tik tikko sadzirdēja,- Dieva dēļ…
— Jūs vēlaties, lai runātu par kaut ko citu, — laipni tcica pareģis. — O! esmu jūsu rīcībā, monsieur. Pavēliet, lūdzu!
Un viņš vaļīgi izstiepās uz dīvāna, ko kardināls bija piemirsis viņam norādīt kopš šīs interesantās sarunas sākuma.
XIX PARĀDNIEKS UN KREDITORS
Kardināls noskatījās sava viesa rīcībā gandrīz vai ar trulu izteiksmi.
— Tā! — tas teica, — tagad, kad esam atjaunojuši pazīšanos, monsicur, runāsim, ja vēlaties.
— Jā, — prelāts atsāka, pamazām atgūdamics, — ja runāsim par šo naudas lietu, ko… ko…
— Par kuru es norādīju vēstulē, vai ne? Jūsu Eminence steidzās uzzināt…
— O! tā bija aizbildināšanās, vai nc, vismaz man tā šķiet.
— Nē, monsicur, pavisam nē. Tā bija atklātība, un ļoti nopietna, es galvoju. Šī iekasēšana ir tā vērta, lai to izpildītu, jo runa ir par piecsimt tūkstoš livrām, un pieci simti tūkstošu livru ir summa.
— Summa, ko jūs tik laipni man aizdevāt, — kardināls iesaucās, ļaudams sejā parādīties vieglam bālumam.