Tagad savukārt Kaliostro šķiet, vilcinājās.
Tiešām, kardināla bālā seja, uztūkušās acis, drebošās rokas likās aizkustināja viņā dzīvu līdzjūtību.
Kardināls ar visu savu lepnumu saprata Kaliostro labo domu. Mirkli viņš cerēja, ka tai sekos labs iznākums.
Bet pēkšņi grāfa acis kļuva cietas, pār sarauktajām uzacīm pārlaidās mākonis, un viņš izstiepa roku un pasniedza vekseli kardinālam.
Monsicur Roāns, būdams gluži satriekts, nezaudēja nevienu mirkli: viņš devās pie skapja, uz kuru bija norādījis Kaliostro, un izvilka kases zīmju saišķi; tad ar pirkstu norādīja vairākus sudraba maisus, un atrāva atvilkni, kas bija pilna ar zeltu.
— Grāfa kungs, — viņš teica, — te ir jūsu piecsimt tūkstoši livru. Pašreiz es palieku jums parādā tikai divi simti piecdesmit tūkstošus livru par procentiem. Es pieņemu, ka jūs noraidīsit augļu augļus, kas veidotu vēl ievērojamāku summu. Es likšu norēķināties pārvaldniekam, un došu jums šā maksājuma nodrošinājumu, lūgdams laiku.
— Monsicur, — Kaliostro atbildēja, — es aizdevu piecsimt tūkstoš livru monsicur Roānam. Monsicur Roāns man ir parādā piecsimt tūkstoš livru, un neko citu. Ja cs būtu gribējis dabūt procentus, es to būtu uzrādījis kvītī. Kā Žozcfa Balzāmo pilnvarniekam vai mantiniekam, kā vēlaties, jo Zozefs Balzāmo ir miris, man jāpieņem tikai parakstā apliecinātā summa. Jūs man maksājat, cs saņemu un pateicos, lūgdams pieņemt manu visdziļāko cieņu. Tātad cs paņemu kases zīmes, monsieur, un tā kā man ļoti vajadzīga visa šī summa šodien pat, es atsūtīšu paņemt zeltu un sudrabu, ko lūdzu turēt gatavu.
Un pēc šiem vārdiem, uz kuriem kardināls nezināja ko atbildēt, Kaliostro ielika banknošu saišķi kabatā, godbijīgi sveicināja princi, kam rokās atstāja vekseli, un izgāja.
— Tā ir tikai mana nelaime, — monsieur Roāns nopūtās pēc Kaliostro aiziešanas, — jo karaliene ir spējīga maksāt, ja pie viņas negaidīti neieradīsies kāds Žozefs Balzāmo, lai atprasītu parādu piecsimt tūkstoš livru.
XX
ĢIMENES RĒĶINI
Tas bija divas dienas pirms karalienes noteiktā pirmā maksājuma. Monsicur Kalons vēl nebija pildījis solījumu. Viņa rēķinus karalis nebija parakstījis.
Ministram bija daudz darbu darāms. Viņš mazliet piemirsa karalieni. Viņa, no savas puses, nedomāja, ka būtu tās cienīgi atsvaidzināt finanču kontroliera atmiņu. Dabūjusi solījumu, viņa gaidīja.
Tomēr viņa sāka bažīties un ievākt ziņas, meklējot līdzekļus, kā satikt monsieur Kalonu, lai nckompromitētu sevi, kad pienāca ministra vēstule.
„Šovakar," tajā bija teikts, „licta, kuru Jūsu Majestāte pagodinājās man uzdot, tiks parakstīta padomē, un naudu karaliene saņems rīt no rīta"
Uz Marijas Antuanetes lūpām atgriezās jautrība. Viņa nedomāja vairs ne par ko, pat par grūto rītdienu.
Pastaigās viņu redzēja meklējam slepenākās alejas, it kā lai atšķirtu savas domas no katras pasaulīgās un materiālās pieskares.
Viņa vēl pastaigājās ar Lambālas kundzi un grāfu Artuā, kas tai pievienojās, kad karalis pēc pusdienām aizgāja uz padomi.
Karalim bija slikts garastāvoklis. Ziņas no Krievijas neko labu nevēstīja. Kāds kuģis bija gājis bojā Lionas līcī. Dažas provinces atteicās maksāt nodokļus. Skaistā pusložu karte, paša karaļa noslīpēta un nolakota, aiz karstuma bija sasprēgājusi, un pāršķēlās pušu, trīsdesmitā platuma un piecdesmit piektā garuma grāda krustojumā. Viņa Majestāte dusmojās uz visu pasauli — pat uz monsicur Kalonu.
Velti tas smaidīdams piedāvāja savu skaisto, iesmaržoto portfeli. Kluss un saīdzis karalis sāka kricelēt uz baltā papīra gabaliņa strīpojumus, kas nozīmēja: vētra, — tāpat kā kareivji un zirgi: jauks laiks.
Karaļa mānija bija zīmēt padomes sēžu laikā. Ludviķis XVI nemīlēja skatīties cilvēkiem sejā, viņš bija kautrīgs; spalva roka viņam piešķīra drosmi un stāju. Kamēr viņš tā nodarbojās, runātājs varēja attīstīt savus pierādījumus; karalis paceldams apslēptu skatienu, uztvēra šur un tur drusciņu ar sava skatiena uguni, tieši tik daudz, cik vajadzēja, lai neaizmirstu cilvēku, kas patreiz runāja.
Ja viņš runāja pats, un viņš runāja labi, viņa zīmējums atņēma runai pretenzijas izteiksmi, viņam nebija jāžestikulē. Viņš varēja pārtraukt vai iekaist pēc patikas, vilciens uz papīra vajadzības brīdī atviegloja runas izgreznojumu.
Tātad karalis kā parasti paņēma spalvu un ministri sāka projektu un diplomātisko notu lasīšanu.
Karalis neizdvesa ne vārda. Viņš palaida garām ārzemju korespondenci, it kā nesaprastu nevienu vārdu no šā darba.
Bet tad padome pārgāja pie mēneša norēķinu detaļām. Karalis pacēla galvu. Monsicur Kalons uzsāka ziņojumu par projektēto aizņēmumu nākamajam gadam.
Karalis sāka nikni švīkāt.
— Tikai aizņemties, — viņš teica, — nemaz nezina, kā atdos; tā tomēr ir problēma, monsicur Kalon.
— Augstība, aizņēmums ir kā izrakts kanāls avotam: ūdens pazūd no vienas vietas, lai pārpildītu citu. Vēl vairāk, tas parādās divkāršojies ar apkšzemes ūdens uzsūkšanu. Un, pirmkārt, tai vietā, lai runātu, kā samaksāsim, vajadzētu teikt: kā un no kā aizņemsimies? Jo problēma, par kuru runāja Jūsu Majestāte, nav vis: ar ko atdosim, bet gan: vai atradīsies kreditori?
Karaļa švīkājumi kļuva kā necaurredzamākā tumsa; bet viņš nebilda ne vārda: sejas izteiksme runāja pati par sevi.
Kad monsieur Kalons bija izklāstījis savu plānu un ieguvis kolēģu piekrišanu, karalis paņēma projektu un parakstīja to, lai gan nopūzdamies.
— Tagad, kad mums ir nauda, — monsieur Kalons tcica smiedamies, — iztērēsim.
Karalis uzlūkoja savu ministru, saviebdams seju, un no švīkājuma izveidoja milzīgu tintes traipu.
Monsicur Kalons nodeva viņam izdevumu sarakstu, sastādītu no pensijām, gratifikācijām, pamudinājumiem, dāvanām un algām.
Darbs bija īss, sīki sadalīts. Karalis apgrieza lapas un skatījās kopsummu.
— Miljons piecsimt tūkstoši livru tādam niekam! Kā tas iznāk?
Un viņš ļāva spalvai palikt uz vietas.
— Lasiet, augstība, lasiet un esat laipns ievērot, ka no piecpadsmit simttūkstošiem viens vienīgs punkts sasniedz piecsimt tūkstoš livru.
— Kāds punkts, ministra kungs?
— Izdotais avanss Viņas Majestātei karalienei, augstība.
— Karaliene! — Ludviķis XVI iesaucās. — Pieci simti tūkstošu livru karalienei! E! monsicur, tas nevar būt.
— Piedodiet, augstība, bet skaits ir noteikts.
— Pieci simti tūkstošu livru karalienei! — karalis atkārtoja. — Tur jābūt kļūdai. Pēdējā nedēļā… nē, divās nedēļās, cs liku izmaksāt Viņas Majestātei par trimestri.
— Augstība, ja karalienei vajadzēja naudu — un tas ir zināms, ka karaliene to izlieto — tas nav nekas ārkārtīgs…
— Nē, nē! — karalis iesaucās, kas juta vajadzību palaist runas par savu taupību un izpelnīties karalienei aplausus, ,kad viņa ies uz operu, — karaliene negrib šo summu, monsicur Kalon. Karaliene man teica, ka kuģis der labāk nekā dārglietas. Karaliene domā, ka bagātajiem ir jāizdod nauda Francijai, ja Francija aizņemas, lai barotu savus nabagus.