Tomēr, ja karalienei šī nauda ir vajadzīga, viņas nopelni būs lielāki, ja pagaidīsim. Un es galvoju — viņa gaidīs.
Ministri ļoti aplaudēja tādai karaļa patriotiskajai sajūsmai, ko dievišķais Horācijs šai brīdī nebūtu saucis Uxorius.
Vienīgi monsicur Kalons, kas zināja karalienes grūtības, iestājās par naudas piešķiršanu.
— Patiesi, — karalis tcica, — jūs esat vairāk ieinteresēts par mums nekā mēs paši. Nomierinieties, monsicur Kalon!
— Karaliene, augstība, mani apvainos, ka cs esmu ne visai centīgs, lai viņai pakalpotu.
— Es jūs aizstāvēšu.
— Karaliene, augstība, vienmēr prasa tikai nepieciešamības spiesta.
— Ja karalienei ir vajadzības, tās nav tik spiedīgas kā nabadzīgiem, un viņa tam piekritīs.
— Augstība…
— Punkts pieņemts, — karalis stingri teica.
Un viņš paņēma švīkājamo spalvu.
— Augstība, jūs strīpojat šo kredītu? — nospiests teica monsicur Kalons.
— Strīpoju, — majestātiski atbildēja Ludviķis XVI. — Un man šķiet, no šejienes es dzirdu karalienes augstsirdīgo balsi pateicamies man, ka tik labi izpratu viņas sirdi.
Monsicur Kalons kodīja lūpas. Ludviķis, būdams apmierināts par šo varonīgo personīgo upuri, atlikušo parakstīja ar aklu apzinību.
Un viņš uzzīmēja skaistu zebru, no visām pusēm ar nullēm, atkārtodams:
— Šovakar es ieguvu piecsimt tūkstoš livru: skaista diena karalim, Kalon. Jūs pateiksit šo jauko ziņu karalienei. Redzēsit, redzēsit.
— Ak, Dievs! augstība, — ministrs murmināja. — Es būšu nelaimīgs, atņemdams jums šo atzīšanās prieku. Katram pēc nopelniem.
— Lai notiek, — atbildēja karalis. — Pārtrauksim sēdi. Pietiek strādāt, kad darbs ir labs. Lūk, pati karaliene: vai iesim viņai pretī, monsicur Kalon?
— Augstība, lūdzu Jūsu Majestātes piedošanu, bet man ir jāparakstās.
Un viņš aizšmauca gaitenī, cik ātri vien spēdams.
Karalis drošsirdīgs un gluži priecīgs gāja pretī Marijai Antuanetei, kas dziedāja vestibilā, atbalstīdama roku uz grāfa Artuā rokas.
— Madamc, jums bija jauka pastaiga, vai ne? — viņš teica.
— Teicama, sire, un jūs izdarījāt lalju darbu?
— Spriediet pati, es vinnēju piecsimt tūkstoš livru.
„Kalons ir turējis vārdu," viņa domāja.
— Iedomājaties, — Ludviķis XVI piebilda, — Kalons bija paredzējis kredītu par pusmiljonu.
— O! — Marija Antuancte smaidīdama tcica.
— Un es… es to svītroju. Lūk, ar vienu spalvas vilcienu nopelnīti piecsimt tūkstoši livru.
— Kā, nosvītroti? — nobālēdama vaicāja karaliene.
— Noteikti, tas jums sagādās milzīgu labumu. Ar labvakaru, madamc, ar labvakaru.
— SirE! Sire!
— Esmu ļoti izsalcis. Es aizeju. Vai es neesmu kārtīgi nopelnījis vakariņas?
— Sire! Uzklausiet taču!
Bet Ludviķis XVI palēcās un aizbēga, starodams par savu asprātību un atstādams karalieni pārsteigtu, mēmu un bēdīgu.
— Brāli, uzmeklējiet man monsieur Kalonu, — beidzot viņa tcica grāfam Artuā, — te ir kaut kāda viltība.
Tiešām karalienei atnesa šādu ministra vēstuli:
„Jūsu Majestātei būs zināms — karalis noraidīja kredītu. Tas ir nesaprotami, madamc, un cs aizgāju no padomes slims un sāpju sagrauzts"
— Izlasiet! — viņa tcica, pasniegdama vēstuli grāfam Artuā.
— Un ir ļaudis, kas saka, ka mēs izšķiežam financcs, mās! — princis iesaucās. — Un tā dara… Pieņem manus līdzjūtības apliecinājumus, mīļā māsa. Tas ir man brīdinājums, jo cs gribēju rīt arī prasīt
— Lai tūliņ aiziet pēc Lamota kundzes, un tūliņ! — teica karaliene pēc ilgākām pārdomām.
XXI
MARIJA ANTU ANETE — KARALIENE, ŽANNA LAMOTA — SIEVIETE
Kurjers, ko aizsūtīja uz Parīzi pēc Lamota kundzes, atrada grāfieni vai, pareizāk sakot, neatrada pie kardināla Roāna.
Zanna bija aizgājusi apmeklēt Viņa Eminenci; viņa tur pusdienoja, vakariņoja un pārrunāja ar viņu šo kļūmīgo atmaksāšanu, kad ieradās kurjers, lai uzzinātu, vai grāfiene esot pie monsicur Roāna.
Šveicars, kā jau veikls cilvēks, atbildēja, ka Viņa Eminence ir izgājis un Lamota kundzes pilī neesot, bet nekas nav vieglāk, kā pateikt viņai, ko karaliene uzdevusi savam ziņnesim, jo iespējams, ka vakarā viņa ieradīšoties.
— Lai viņa dodas uz Versaļu, cik ātri vien var, — tcica kurjers un aizbrauca, nodevis to pašu ziņojumu visos dzīvokļos, kur varēja parādīties staigule grāfiene.
Bet tiklīdz ziņnesis bija aizbraucis, šveicars, bez liekas kavēšanās ^izpildīdams uzdevumu, aizsūtīja sievu pie monsieur Roāna brīdināt Lamota kundzi, kur abi sabiedrotie savā nodabā filozofēja par lielo naudas summu nepastāvību.
Pēc brīdinājuma grāfiene saprata, ka bija nekavējoties jābrauc. Viņa uzprasīja kardinālam divus labus zirgus. Viņš pats tos iejūdza četrvietīgos ratos bez vapeņa. Kamēr viņš pūlējās izskaidrot šo ziņu, grāfiene ripoja tik strauji, ka stundas laikā piebrauca pils priekšā.
Kāds viņu gaidīja un bez kavēšanās ieveda pie Marijas Antuanctes.
Karaliene bija iegājusi savā istabā. Nakts apkalpošana bija pabeigta: nevienas sievietes dzīvoklī, izņemot Mizerī kundzi, kas lasīja mazajā buduārā.
Marija Antuancte izšuva vai izlikās izšujam, nemierīgi klausīdamās āra trokšņos, kad pie viņas iesteidzās Žanna.
— Ai, — karaliene iesaucās, — tā esat jūs, cik labi! Jauna ziņa… grāfien.
— Vai laba, madame?
— Spriediet pali — karalis noraidīja piecsimt tūkstoš livru.
— Monsieur Kalonam?
— Visiem. Karalis vairs negrib dot man naudu. Tādas lietas notiek tikai ar mani.
— Ak, Dievs! — grāfiene murmināja.
— Tas ir neticami, vai ne, grāfien? Noraidīt, jau nosvītrot priekšrakstu. Galu galā nerunāsim par to, kas miris. Jūs drīz vien atgriezīsities Parīzē.
— Jā, madame.
— Un pateiksit kardinālam, jo viņš izrādīja tādu uzticību, lai darītu man prieku, ka pieņēmu viņa piecsimt tūkstošus livru līdz nākamajam trimestrim. Tas ir patmīlīgi no manas puses, grāfien! Bet vajag… cs izmantoju.
— Ai! madame, — grāfiene čukstēja, — mēs esam pazuduši, kardināla kungam vairs nav naudas.
Karaliene palēcās, it kā būtu ievainota vai apvainota.
— Nav… naudas… — viņa šļupstēja.
—* Madamc, no viņa tika piedzīts parāds, par kuru monsicur Roāns nemaz nedomāja. Tas bija goda parāds, viņš samaksāja.
— Piecsimt tūkstoš livru?
— Jā, madamc.
— Bet…
— Beidzamo naudu… Vairs nekādu naudas līdzekļu viņam nav?
Karaliene apklusa kā apdullusi no šis nelaimes.
— Es taču esmu nomodā, vai ne? — viņa tcica. — Ar mani taču notiek šī pārskatīšanās? Kā jūs zināt, grāfien, ka Roānam vairs nav naudas?
— Viņš man stāstīja par šo klizmu, madamc, pirms pusotras stundas. Un šī klizma jo vairāk ir nelabojama tāpēc, ka šie piecsimti tūkstoši livru bija beidzamā nauda.