Karaliene saņēma galvu rokās.
— Jāizšķiras, — viņa tcica.
„Ko darīs karaliene?" domāja Žanna.
— Redziet, grāfien, tā ir šausmīga mācība, man par sodu, ka slepus no karaļa spēru viduvējas nozīmes, viduvējas godkāres un maziskas koķetērijas soli. Man taču nav nekādas vajadzības pēc šīs kaklarotas, vai ne?
— Tas tiesa, madamc, bet ja karaliene pieskaņotos tikai savām vajadzībām un gaumei…
— Pirmām kārtām cs gribu pieskaņoties manam mieram, manas mājas laimei. Bija vajadzīgs tikai šis pirmais zaudējums, lai pierādītu, kādām nepatikšanām es pakļāvu sevi, cik bagāts nelaimēm bija ceļš, ko izvēlējos, lai no tā atsacītos. Rīkosimies atklāti, vaļsirdīgi, neliekuļoti!
— M ada mcl
— Un sākumā uz pienākuma altāra upurēsim mūsu tukšo godkārību, kā teiktu monsicur Dorā.
Pēc tam ar nopūtu:
— Ai! šī kaklarota ir dzīva nauda.
— Ar šo brīdi tā man ir tikai akmeņu kaudze. Akmeņus, kad ar tiem ir parotaļājušies, nosviež, aizmirst, kā dara bērni pēc „katla" partijas.
— Ko ar to grib sacīt karaliene?
— Karaliene grib teikt, dārgā grāfien, ka jūs paņemsit atpakaļ monsicur Roāna atvesto rotu kārbiņu… lai aiznestu zeltkaļiem Bēmeram un Bosāndžam.
— Atdot to viņiem?
— Noteikti.
— Bet, madamc, Jūsu Majestāte ir iedevusi divsimt piecdesmit tūkstošus rokasnaudas.
— Grāfien, cs vēl iegūstu divsimt piecdesmit tūkstošus, lūk, man arī sakrīt ar karaļa rēķiniem.
— Madamcl madamcl — grāfiene iesaucās, — un pazaudēt tā ceturtdaļu miljona! Jo var gadīties, ka juvelieriem rodas grūtības, lai atdotu naudu, kuru viņi būs izlietojuši.
— Es rēķinos ar to un atstāju viņiem rokasnaudu ar noteikumu, lai pirkums skaitītos pārtraukts. Kopš cs ieraudzīju šo mērķi, grāfien, es jūtos vieglāk. Ar kaklarotu tc ienāca rūpes, bēdas, bailes, aizdomas. Šie dimanti nebūtu pietiekami karsti, lai izžāvētu asaras, kuras es jūtu kā mākoņi gulstam pār mani. Grāfien, aiznesiet šo rotu kārbiņu tūliņ. Juvelieriem tur iznāk izdevīga lieta. Divsimt piecdesmit tūkstošu livru iemaksas, tā ir peļņa; tā ir peļņa, ko viņi iegūst no manis, turklāt viņiem būs vēl kaklarota. Es domāju, ka viņi nesūdzēsies, un neviens nekā nezinās.
Kardināls rīkojās tikai ar nolūku sagādāt man prieku. Jūs viņam teiksit, ka man ir prieks nepaturēt kaklarotu, un ja viņš ir gudrs cilvēks, viņš mani sapratīs; ja viņš ir krietns priesteris, viņš piekritīs man un atbalstīs manu upuri.
Un šos vārdus teikdama, karaliene pasniedza Žannai aizvērto rotu kārbiņu.
— Madamc, — viņa tcica, — kāpēc nemēģināt dabūt pagarinājumu?
— Prasīt… nē!
— Es teicu dabūt, madamc.
— Prasīt, nozīmē pazemoties, grāfien; dabūt, nozīmē būt pazemotam. Es saprastu, varbūt, ja pazemotos mīļotās personas dēļ, lai glābtu dzīvu radību, kaut suni. Bet lai dabūtu tiesību paturēt šos akmeņus, kuri dedzina kā kvēlojošas ogles, nebūdami spožāki un tik izturīgi, grāfien, lūk, to nekāds padoms nevarēs mani pierunāt pieņemt. Nc mūžam! Aiznesiet rotu kārbiņu, dārgā, aiznesiet!
— Bet, madamc, iedomājaties troksni, kādu sacels zeltkaļi, aiz pieklājības, vismaz, un lai jūs nožēlotu. Jūsu atraidījums būs tikpat kompromitējošs kā piekrišana. Visi zinās, ka dimanti bija jūsu īpašums.
— Neviens nekā nezinās. Zeltkaļiem es nekā neesmu parādā; es viņus nepieņemšu; par maniem divsimt piecdesmit tūkstošiem livru viņi klusēs. Un mani ienaidnieki, tai vietā, lai teiktu, ka pērku dimantus par pusotru miljonu, varēs tikai runāt, ka sviežu naudu tirdzniecībā. Tas nav tik nepatīkami. Aiznesiet, grāfien, aiznesiet, un pateicaties monsicur Roānam par viņa laipnību un labo gribu.
Un ar pavēlētājas kustību karaliene atdeva rotu kārbiņu Žannai, kas šo svaru savās rokās juta ar uztraukumu.
— Jūs nedrīkstat kavēties, — karaliene turpināja, — jo mazāk zelkaļiem būs rūpju, jo drošākas mēs būsim par noslēpumu. Brauciet drīzāk, un lai neviens neredz rotu kārbiņu. Apstājaties vispirms mājās, jo apmeklējums pie Bēmcra tādā stundā var modināt policijas aizdomas, kura droši vien nodarbojas ar to, ko dara pie manis. Pēc tam, kad jūsu atgriešanās būs maldinājusi spiegus, dodaties pie zeltkaļiem, un atnesiet man kvīti no viņiem.
— Jā, madamc, tiks izdarīts, kā jūs vēlaties.
Viņa spieda rotu kārbiņu zem mētelīša, rūpēdamās, lai nekas nenodotu tās saturu, un iekāpa karietē ar centību, kādu prasīja viņas darba dižā līdzdalībniece.
Vispirms, lai paklausītu, viņa lika sevi aizvest mājās, un aizsūtīja karieti monsicur Roānam, lai ne ar ko neatklātu noslēpumu ormanim, lai paņemtu mazāk elegantus svārkus, kas vairāk piemēroti nakts gaitām.
Istabmeita ātri viņu saģērba un ievēroja, ka grāfiene bija domīga un izklaidīga, lai gan parasti bija uzmanīga kā galma dāma.
Zanna tiešām nedomāja par tualeti, viņa ļāva apģērbt sevi, kavēdamās pie savādās domas, ko modinājis šis gadījums.
Viņa jautāja sev, vai kardināls nepieļaus lielu kļūdu, ļaudams karalienei atdot šo rotu, un vai izdarītā kļūda nevarēja mazināt laimi, par ko monsicur Roāns sapņoja un varēja sev glaimot, ka sasniegs, piedalīdamies karalienes sīkajos noslēpumos.
Rīkoties pēc Marijas Antuanetes pavēlēm, nesaskaņojot ar monsieur Roānu, vai tas nenozīmēja nepildīt pirmos savienības pienākumus? Ja arī bija izsmelti visi naudas līdzekļi, bet vai kardināls labprātāk nepārdotu sevi, nekā ļautu karalienei pieciest tā priekšmeta trūkumu, ko viņa kāroja?
— Es nevaru darīt citādi, — Zanna sev teica, — man jāapspriežas ar kardinālu.
— Četrpadsmit simttūkstoš livru! — viņa piebilda domās, — nekad viņam nebūs četrpadsmit simttūkstoš livru!
Pēc tam, pēkšņi pagriezdamās pret istabmeitu, viņa teica:
— Izejiet, Roze!
Istabmeita paklausīja un Lamota kundze turpināja monologu.
— Kāda nauda! Kāda bagātība! Kādu starotāju dzīvi, laimību, un mirdzumu, ko sagādā tāda nauda, izrāda mazā akmeņu čūska, kas spīguļo šai rotu kārbiņā.
Viņa atvēra rotu kārbiņu un apdedzināja acis ar strāvojošām liesmām. Viņa izņēma kaklarotu no satīna, valstīja pirkstos, un satvēra divās mazās rokās, runādama:
— Četrpadsmit simttūkstoš livru tam, kam tā pieder, jo šī kaklarota vērta īstus četrpadsmit simttūkstoš livru, un zeltkaļi samaksās šo ccnu vēl šodien.
Savāds liktenis, kas ļauj mazai Zannai Valuā, ubagotājai un nevienam nezināmai, pieskarties ar savu roku karalienes rokai, pirmajai pasaulē, un turēt savās rokās, uz vienu stundu vien, tas tiesa, četrpadsmit simttūkstoš livru. Tāda summa šai pasaulē nekad nestaigā viena, to vienmēr liek pavadīt bruņotiem sargiem vai galvojumiem, kas Francijā nevar būt mazāki kā kardināla vai karalienes galvojums.
Tā manos desmit pirkstos!.. Cik tā smaga un cik viegla!
Lai aiznestu zeltā, dārgākajā metālā, šis rotu kārbiņas līdzvērtību, vajadzīgi divi zirgi, lai aizvestu kases zīmes… un vai kases zīmes vienmēr ir āpmaksātas? vai nevajag parakstīt, pārbaudīt? Un turklāt zīme ir no papīra: uguns, gaiss, ūdens to iznīcina. Kases zīmei nav kursa visās zemēs; tā nodod savu izcelšanos, tā atklāj autora vārdu, īpašnieka vārdu. Kases zīme pēc zināma laika zaudē daļu vērtības, vai visu vērtību. Dimanti, turpretī, ir cieta matērija, kas pretojas visam, un ko pazīst katrs cilvēks, ciena, apbrīno un pērk Londonā, Berlīnē, Madridē, pat Brazīlijā. Visi saprot dimantus, it sevišķi gravētos un ūdens dimantus, kādi ir šie. Cik tic skaisti! Cik tic brīnišķīgi! Kāds kopskats un kāds izskatās katrs atsevišķi! Katrs no tiem savrup vērts varbūt vairāk, nekā paturot samērus, visi kopā.