— Bet kur es aizdomājos, — pēkšņi viņa teica, — drīzāk izšķirsimies vai uzmeklēt kardinālu, vai atdod kaklarotu Bēmeram, kā man uzdeva karaliene.
Viņa piecēlās, arvien vēl turādama rokās dimantus, kas sakarsa un vizuļoja.
— Tie tātad atgriezīsies pie dzestrā zeltkaļa, kas tos nosvērs un noslīpēs ar suku. Tic varēja mirdzēt uz Marijas Antuanctes krūtīm… Bēmers vispirms iekliegsies, tad nomierināsies, apdomāsies, ka pelnījis un ietaupījis prcci. Ai! piemirsu! kādā formā lai lieku uzrakstīt zeltkaļa kvīti? Tas ir svarīgi; jā, šai redakcijā jāietver daudz diplomātijas. Vajag lai paraksts neiepin ne Bēmeru, ne karalieni, ne kardinālu, ne mani.
Tādu aktu cs viena nesacerēšu. Man vajadzīgs padoms.
Kardināls!.. O! nē. Ja kardināls mani mīlētu vairāk, ja viņš būtu bagātāks un dotu man dimantus…
Viņa apsēdās uz dīvāna, dimantus… aptinusi ap roku, karstu galvu, pilnu neskaidru domu, kuras reizēm šausmināja un kuras viņa dzina nost ar drudžainu enerģiju.
Pēkšņi viņas acis kļuva mierīgākas, stingrākas, vairāk apstādamās pie viena vienmuļīgo domu tēla, viņa nemanīja, ka minūtes pagāja, kā viesa viņā no šā brīža nesatricināmu pašapziņu. Tas bija līdzīgi peldētājiem, kas iespēruši kāju upes dūņās, pūlēdamies to atbrīvot, gremdējās vēl dziļāk. Stunda pagāja mēmā un dziļā noslēpumainā mērķa apcerē.
Pēc tam viņa lēnām piecēlās, nobālusi kā priesteriene iedvesmas brīdī, un piezvanīja istabmeitai.
Bija pulkstens divi no rīta.
— Sameklējiet man fiakru vai divričus, ja vairs nav karietes.
Kalpone atrada fiakru, kas stāvēja Vecā Tanplas ielā.
Lamota kundze iekāpa viena, un aizsūtīja savu istabeni.
Desmit minūtes vēlāk fiakrs apstājās pie pamfletista Reto Vileta durvīm.
XXII
BĒMERA KVĪTS UN KARALIENES VĒSTULE
Sekas no nakts apmeklējuma pie Reto Vilcta parādījās vienīgi otrajā rītā, un lūk, kādā veidā.
Pulkstens septiņos no rīta Lamota kundze aizsūtīja karalienei vēstuli, kas saturēja zeltkaļu kvīti. Šis svarīgais papīrs bija uzrakstīts tā:
„Mēs, apakšā parakstijušies, apliecinām, ka saņēmām savā īpašumā dimahta kaklarotu, sākumā pārdotu karalienei par sešpadsmit simttūkstošiem livru, bet dimanti nav labpatikuši Viņas Majestātēi, kas atmaksāja mūsu pūles un izdevumus, atstādama mums Iemaksātos divsimt piecdesmit tūkstošus livru.
Bēmcrs un Bosāndžs."
Karaliene, nomierinājusies par lietu, kas viņu mocīja tik ilgi, ieslēdza kvīti darba galdiņā un vairs nedomāja par to.
Bet savādā prbtrunā ar šo vēstuli divas dienas vēlāk zeltkaļi Bēmers un Bosāndžs pieņēma kardināla Roāna apmeklējumu, kas bija noraizējies par pumo maksājumu, kurš bija norunāts starp pārdevējiem un karalieni.
Monsieur Roāns atrada Bēmeru savā mājā, Augstskolas piekrastē. Kopš rīta zeltkaļu miteklī vajadzēja būt trauksmei, ja būtu notikusi novēlošanās vai atsacīšanās, jo šai dienā bija izdarāms pirmais maksājums.
Bet, gluži otrādi, Bēmcra namā staroja miers un monsicur Roāns bija laimīgs, redzēdams sulaiņiem patīkamas sejas, un dzīvokļa sunītim apaļu muguru un kustīgu asti. Bēmers saņēma slaveno klientu, apmierinātībā starodams.
— Tā! — pirmais tcica, — šodien bija maksājuma termiņš. Karaliene tātad ir maksājusi?
— Nē, monsicur, — Bēmcrs atbildēja. — Viņa Majestāte nevarēja dot naudu. Jūs zināt, ka karalis noraidīja Kalonam. Par to runā visi.
— Jā, par to ftinā visi, Bēmer, un tieši šis noraidījums mani atveda šurp.
— Bet, — zeltkalis turpināja, — Viņas Majestāte te ir krietna un ar labu gribu. Navarēdama maksāt, viņa nodrošināja parādu, un mēs neprasām vairāk*
— Ā! jo labāk, — iesaucās kardināls, — nodrošināja parādus, jūs sakāt? tas ir ļoti^abi; bet… kā?
— Ļoti vienkārši un smalki, — zeltkalis atbildēja, — gluži karaliski.
— Ar asprātīgās grāfienes starpniecību, varbūt?
— Nē, monsieur, nē. Lamota kundze nav rādījusies, un tas mums ļoti glaimoja, Bosāndžam un man.
— Nav rādījusies! Grāfiene nav rādījusies? Ticiet, ka šeit viņa kaut ko nozīmē, monsicur Bēmer. Katrs labs padoms nāk no grāfienes. Jūs saprotat, ka Viņas Majestāti cs neapvainoju.
— Lai spriež monsicur, vai Viņa Majestāte bija smalka un laba pret jums. Kad bija izplatījušās baumas par karaļa atteikšanos parakstīt rīkojumu piecsimt tūkstošu livru izmaksāšanai, mēs aizrakstījām Lamota kundzei.
— Kad?
— Vakar, monsicur.
— Ko viņa atbildēja?
— Jūsu Eminence nekā nezina? — Bēmcrs teica ar nenotveramu godbijības familiaritātes noskaņu.
— Nē, lūk, jau trīs dienas kā man nav bijis gods redzēt grāfienes kundzi, — kā īsts princis atbildēja princis.
— Labi, monsicur, Lamota kundze atbildēja ar šo vienīgo vārdu: «Uzgaidiet!"
— Mēs arī gaidījām, monsicur, un vakar vakarā ar dīvainu ziņnesi saņēmām vēstuli no karalienes.
— Vēstuli? Vai tā bija adresēta jums, Bēmer?
— Drīzāk jau tā bija īsta parādzīme.
— Tas nevar būt! — iesaucās kardināls.
— Es jums to parādītu, ja mēs abi ar kompanjonu nezvērētu viens otram to nevienam citam nerādīt.
— Kāpēc?
— Pati karaliene, monsicur, mums lika būt diskrētiem; jūs taču saprotat, Viņas Majestāte lūdz, lai mēs viņas lietu glabātu kā noslēpumu.
— Tas ir pavisam kas cits. Jūs, juvelieru kungi, esat laimīgi — jūs no karalienes saņemat vēstules.
— Par miljons trīs simti piecdesmit tūkstošiem livru, monsieur, — rūgti smīnēdams, piebilda juvelieris, — var saņemt arī…
— Par tādām vēstulēm, monsieur, pat desmit un simts miljonu ir pārāk maz, — skarbi atbildēja prelāts. — Tātad jūs saņēmāt garantiju?
— Labāku pat nevar vēlēties, monsicurl
— Karaliene atzina parādu?
— Skaidri un gaiši.
— Un viņa sola samaksāt…
— Pēc trim mēnešiem piecsimt tūkstošus livru, bet pēc četriem mēnešiem — pārējo.
— Bet… procentus?
— Nu, monsicur, ar viņas augstības vārdu pietiek, lai tos nodrošinātu. Viņas Majestāte savā labsirdībā ir piebildusi: „Lai par šo lietu zinu tikai es un jūs abi." Domāju, ka Jūsu Eminence saprot, ko nozīmē šis padoms:
„Un jums tas nebūs jānožēlo." Tālāk ir viņas paraksts. Kopš šā brīža, monsicur, tas ir mūsu goda jautājums.
— Mēs ar jums esam norēķinājušies, monsicur, Bēmer, — sajūsmā teica kardināls. — Domāju, ka šis mums nav pēdējais darījums.