— Tiklīdz Jūsu Eminence mūs pagodinās ar savu uzticību, mēs esam jūsu rīcībā.
— Taču jums ir jāatzīst, ka tc nopelns ir arī jaukajai grāfienei.
— Mēs esam pateicīgi grāfienei Lamotai, monsicur, un mēs abi — gan es, gan Bosāndžs esam sarunājuši viņai izteikt savu atzinību, tiklīdz par kaklarotu viss būs samaksāts skaidrā naudā.
— Nu, ko jūs! Nu, ko jūs! Jūs neesat pareizi mani sapratuši, — iesaucās kardināls.
Un viņš atgriezās savā karietē, kuru goddevīgi pavadīja visi mājas iemītnieki.
Tagad ir pienācis laiks pacelt noslēpumaino plīvuri. Lasītāji droši vien jau ir sapratuši, kas nolika patiesībā. Redzot, ka Žanna Lamota uzaicināja palīgā pamfletistu Reto Vilctu, visiem kļuva skaidrs, kādu viltību pret savu labdari viņa grib pasākt. Juvelieri vairs neuztraucās, karalieni nemocīja sirdsapziņa, kardinālu — aizdomas. Ļaunprātes rīcībā bija trīs mēneši: šajā laikā drausmīgās intrigas augļiem vajadzēja pilnīgi nobriest, lai noziedzīgā roka tos varētu noraut.
Žanna atgriezās pie monsicur Roāna, un viņš painteresējās, ko darījusi karaliene, lai nomierinātu juvelierus.
Grāfiene Lamota atbildēja, ka Viņas Majestāte atklāti izskaidrojusies ar juvelieriem un pieprasījusi neizpaust noslēpumu: karalienei savi darījumi un rīcība ir jāslēpj pat tad, ja maksā viņa pati, bet vēl jo vairāk — kad viņa lūdz kredītu.
Kardināls piekrita, ka tā arī ir, bet tūdaļ vēl pajautāja, vai Viņas Majestāte vēl atceras, ka viņš visu darījis, augstāku jūtu virzīts.
Žanna tik krāšņi aprakstīja karalienes atzinību, ka tūdaļ pat kardinālu pārņēma neaprakstāma sajūsma — turklāt ne tik daudz kā pavalstnieku, cik kā pielūdzēju, un viņa laipnībai tas glaimoja vairāk nekā viņa uzticība karalienei.
Ar šo sarunu iegūdama visu, ko viņa vēlējās, Žanna nolēma mierīgi atgriezties mājās, sarunāt ar kādu dārglietu tirgotāju pārdot briljantus par simt tūkstoš ekijiem un aizbraukt uz Angliju vai Krieviju — brīvām valstīm, kur par šo naudu Var grezni dzīvot piecus sešus gadus. Pēc tam viņa sāktu bez grūtībām pārdot pa daļām un pēc iespējas dārgāk kaklarotas pārpalikumu.
Taču viss nerisinājās tā, kā viņa bija vēlējusies. Tiklīdz grāfiene diviem ekspertiem parādīja pirmos briljantus, abi Argusi bija tik pārsteigti un kļuva tik aizdomīgi, ka Žanna nobijās. Viens piedāvāja smieklīgi mazu cenu, bet otrs par dārgakmeņiem sajūsminājās, visu laiku piebilzdams, ka līdzīgus nekur neesot redzējis, ja nu vienīgi Bēmcra kaklarotā.
Žanna kļuva domīga. Vēl mazliet un viņa sevi nodos. Grāfiene saprata, ka neuzmanība šādā situācijā var drīz vien beigties ar krahu, bet krahs nozīmētu kauna stabu un mūža ieslodzījumu.
Noslēpusi briljantus vistālākajā no savām slēptuvēm, viņa nolēma iegādāties ieročus, pirmkārt, lai aizsargātos, turklāt pēc iespējas drošāk, un otrkārt, uzbrukuma ieročus, turklāt pēc iespējas asākus, lai vienā mirklī tiktu galā ar tiem, kas pret viņu uzsāks karu.
Bija ārkārtīgi bīstami lavierēt starp kardināla vēlmēm, jo viņam gribējās par visu zināt līdz pēdējam sīkumam, un karalienes atklātību, kura vienmēr leposies, ka ir atteikusies no kaklarotas. Pietika ar to, ka nejaušas tikšanās reizē karaliene ar kardinālu pārmij dažus vārdus, lai viss atklātos. Žanna sevi mierināja ar domu: kardināls mīl karalieni un tāpēc viņam acis ir it kā aizsietas — kā jau ikvienam, kas iemīlējies, un tāpēc viņš iekritīs jebkurās lamatās, kuras mīlestības aizsegā viņam izliks grāfienes viltība.
Taču lamatas vajadzēja izlikt pēc iespējas veiklāk, lai tajās ievilinātu abus upurus. Bija jāizdara tā, lai karaliene neuzdrošinātos sūdzēties pat tādā gadījumā, ja tiks atklāta zādzība, bet kardināls, atklādams krāpšanu, nobītos par savu reputāciju. Žannai vajadzēja dot veiklu triecienu abiem pretiniekiem, turklāt tautas simpātijas jau iepriekš bija viņu abu pusē.
Žanna neatkāpās. Viņa piederēja pie tām neiebiedējamām personībām, kas visas neķītrības noved līdz varonībai, bet visu labu — līdz stulbumam. Tagad viņu bija pārņēmusi tikai viena doma: nepieļaut, ka tiekas karaliene un kardināls.
Kamēr starp viņiem atrodas viņa, Žanna, vēl nekas nav zaudēts, bet ja viņi pārmīs dažus vārdus grāfienei aiz muguras, nākotnē sabruks visa Žannas labklājība, kas balstījās uz viņas agrāko drošo stāvokli.
— Viņi vairs netiksies, — viņa izlēma. — Netiksies nekad!
Taču grāfiene saprata, ka pēc kāda laika kardināls gribēs sastapt karalieni un viņš centīsies to izdarīt. „Ncgaidīsim," nodomāja intrigante, „kamēr viņš mēģinās karalieni sastapt. Iedvesīsim viņam, ka tas jāizdara pēc iespējas drīzāk. Lai viņš vēlas ar Viņas Majestāti tikties, lai lūdz audienci, turklāt tā, lai ar to sevi sakompromitētu. Pieņemsim, ka viņš būs sakompromitēts. Bet karaliene?" Šī doma lika grāfienei iegrimt drūmās pārdomās. Ja kauna traips gulsies tikai uz kardinālu, tad karaliene pratis sevi aizstāvēt: viņai ir skanīga balss, un viņa sekmīgi tiks galā ar intrigantu atmaskošanu! Ko darīt? Jāpanāk, lai karaliene neuzdrošinātos atvērt muti — tad viņa nevienu nevarēs apsūdzēt. Bet lai aizslēgtu šīs drošsirdīgās un dižciltīgās lūpas, ir jāpiedraud ar apsūdzību pašai karalienei.
Tas kurš zina, ka viņas kalps spēj pašu apsūdzēt tiesas priekšā par zagšanu, nekad neapsūdzēs savu kalpu negodīgu rīcību. Ja kardināls Roāns būs sakompromitēts karalienes acīs, tad var šaubīties, ka arī karaliene gandrīz vai droši būs sakompromitēta viņa acīs.
Kaut tik nejaušs gadījums ncsaved kopā šos abus cilvēkus, kuriem ir tik svarīgi, lai patiesība nāktu gaismā. Sākumā Žanna nobijās no tās nastas, kas draudoši šūpojās virs viņas galvas, turklāt viņas pašas dēļ. Kas tā par dzīvi mūžīgās bailēs!
Jā, bet kā gan izglābties no šīm mocībām? Bēgt! Doties izsūtījumā, karalienes kaklarotas briljantus aizvest uz tālām zemēm.
Bēgt! Tas nav grūti izdarāms. Karieti var pasūtīt desmit stundas pirms aizbraukšanas — tieši tik daudz laika vajag Marijai Antuanetei, lai izgulētos; tik garš laika sprīdis paiet no kardināla vakariņām draugu pulkā līdz brīdim, kad viņš pamostas no rīta. Ja Žannai priekšā plestos tāls ccļš, ja viņai būtu zirgi, tad vairāk neko nevajadzētu. Aptuveni desmit stundas un Žanna būtu brīva, izglābta, sveika un vesela.
Bet kāds tas būtu skandāls! Kāds kauns! Nopirkt brīvību ar bēgšanu, drošību par izsūtījumu. Un Žanna jau vairs nebūtu augstdzimusi dāma, bet gan zagle, aizmuguriski nosodīta. Un taisnā tiesa, lai gan nebūtu nolasījusi spriedumu, tomēr būtu viņu atmaskojusi, un lai arī bende nebūtu viņai iededzinājusi kauna zīmi, jo viņa būtu pārāk tālu projām, bet sabiedriskā doma viņu nosodītu un zākātu.
Nē, viņa nebēgs. Vislielākā drosme un lielākā viltība ir gluži kā dvīņi, kā divas kalnu virsotnes. Viena bez otras nepastāv, viena ir otras vērta. Kur ir viena, tur ir arī otra.
Žanna nolēma rīkoties pārgalvīgi. Viņa tā izlēma it sevišķi tad, kad ieraudzīja iespēju radīt starp kardinālu un karalieni baiļu kopību tai dienai, ķad viens vai otrs pamanīs, ka izdarīta zādzība viņu tuvumā.
Žanna sev prasīja, cik divos gados ienesīs karalienes labvēlība un mīla uz kardinālu. Šo divu labklājības gadu ienākumus viņa novērtēja par pieciem vai sešiem simtiem tūkstošu livru, pie kam riebums, nežēlastība, pamestība aizstās labvēlību, panākumus un aizrautību.
— Es iegūstu pēc mana plāna īstenošanas septiņus vai astoņus simtus tūkstošu livru, — grāfiene sev tcica.