Lasītājs redzēs, ka šī viltīgā dvēsele izlauza līkumaino ccļu, kas viņai beidzās ar kaunu, citiem — ar izmisumu.
— Palikt Parīzē, — galīgi izlēma grāfiene, — rīkoties droši un piedalīties abu aktieru spēlē; ļaut viņiem spēlēt tikai man izdevīgu lomu. No labākajiem mirkļiem vislabvēlīgāko izvēlēties bēgšanai, — lai tas būtu karalienes uzdevumā vai krišana nežēlastībā, ko izmantotu vienā rāvienā.
Aizkavēt kardinālu, lai nekad viņš nesazinātos ar Mariju Antuancti.
Lūk, sevišķas grūtības, jo monsicur Roāns ir iemīlējies, viņš ir princis, kam tiesības ieiet pie Viņas Majestātes vairākas reizes gadā, un karaliene, koķete, kārīga pēc godinājumiem, pateicīga, starp citu, no kardināla neizvairīsies, ja viņu meklēs.
Līdzekļus, kā atšķirt abas augstās personas, sagādās gadījums. Gadījums noteikti palīdzēs.
Nekas nebūs labāks, kā uzbudināt lepno karalieni, kura vienmēr lepojas ar savu tikumu. Nekādu šaubu, ka kardināla kāds pārāk karstais solis
- aizvainos smalko un jūtīgo sievieti. Karalienei līdzīgie raksturi mīl pagodinājumus, bet atgrūž uzbrukumus un bīstas no tiem.
Jā, laimīgs gadījums noteikti būs. Ieteikdama monsieur Roānam izskaidroties nepiespiesti, Marijā Antuanetē viņš radīs riebumu un antipātijas, kas attālinās uz visiem laikiem ne tikai princi no princeses, bet vīrieti no sievietes, tēviņu no mātītes. Tādā ceļā Zanna gūs ieročus pret kardinālu, kam paralizēs visas kustības atklāt uzbrukumu.
Labi. Bet vēlreiz, ja kardinālu padara pretīgu karalienei, tad iedarbojas tikai pret kardinālu: karalienes tikumiem tas ļauj starot, tas ir, atbrīvo šo princesi, un dod mēlei to brīvību, kas atvieglo apsūdzību un piešķir autoritātes svētīgumu.
Bet ir vajadzīgs pierādījums pret monsieur Roānu un karalieni; abpusēji griezīgs zobens, kas ievaino pa labi un kreisi, kas ievaino izvelkot no maķsts, kas ievaino pat maksti pārcirzdams.
Vajadzīga apsūdzība, kas liek nobālēt karalienei, nosarkt kardinālam, kura iegūst uzticību un nomazgā visas aizdomas no Žannas, no abu galveno vainīgo uzticības personas. Vajadzīga kombinācija, kura īstā laikā un vietā Žannai ļautu teikt: «Neapsūdziet mani, vai es apsūdzēšu jūs, nepazudiniet mani, vai es pazudināšanu jūs! Atstājiet man bagātību, es jums atstāšu godu!"
„Tas ir jāizdomā," domāja neuzticīgā grāfiene, „un es izdomāšu. Mans laiks tiks atalgots sākot no šīs dienas…"
Tiešām, Lamota kundze iegrima spilvenos, paskatījās ārā pa maigas saules piesildīto logu, un Dieva klātbūtnē, ar Dieva lāpu viņa ieslīga pārdomās.
XXIII
IESLODZĪTĀ
Kamēr grāfiene uztraucās, kamēr viņa sapņoja, Sentkloda ielā, iepretī mājai, kurā dzīvoja Žanna, risinājās gluži cits skats.
Kā lasītāji atceras, monsieur Kaliostro senajā Balzāmo pilī nometināja bēgli Olīvu, ko vajāja monsieur Krona policija.
Olīvas jaunkundze, būdama ļoti nobijusies, ar prieku pieņēma šo izdevību aizbēgt reizē no policijas un Bosīra. Tā viņa dzīvoja no visiem atšķirta, drebēdama noslēpumainajā miteklī, kura sienās bija norisinājušās tik daudzas drausmīgas drāmas, ai! drausmīgākas nekā Nikolā Leģē jaunkundzes traģikomiskais piedzīvojums.
Kaliostro viņu apveltīja at rūpību un iztapību: jaunai sievietei likās patīkami būt tāda augstmaņa mīlulei, kas nekā neprasīja, bet, šķiet, cerēja uz daudz ko.
Tikai, uz ko viņš cerēja? Lūk, to sev velti jautāja vientule.
Olīvas jaunkundzei Kaliostro, cilvēks, kas savaldīja Bosīru un triumfēja pār policijas aģentiem, bija Dieva sūtīts glābējs. Tas arī bija valdzinošs mīļākais, jo viņš izturējās ar cienību. Jo Olīvas patmīļa neļāva viņai domāt, ka Kaliostro būtu kaut kādi citi nolūki un ka viņš negrib jaunavu padarīt par savu mīļāko.
Sievietēm, kuras ir zaudējušas likumību, visnotaļ tikumīgi ir ticēt, ka vīrieši tās var mīlēt ar cieņas pilnu mīlestību. Ir novītusi, neauglīga, mirusi tā sirds, kura vairs necer uz mīlu un cicņu, kāda pavada mīlestību.
Olīva sāka celt gaisa pilis savā Senkloda ielas miteklī, neprātīgas pilis, kurās nabaga Bosīram, jāatzīst, ļoti reti tika ierādīta vieta.
Katru rītu, apgādāta ar visām ērtībām, kādām Kaliostro bija iekārtojis savas tualetes istabas, viņa tēloja augstu dāmu un atkārtoja Celimēnas lomas nianses. Viņa dzīvoja tikai tās stundas, kad Kaliostro divreiz nedēļā atnāca apjautāties, vai viņas dzīve pārāk smaga.
Tad sķaistajā salonā, īstas un inteliģentas greznības vidū, mazā apreibinātā radība sev atzinās, ka pagātnē viss bija bijis vilšanās, maldi, ka pretēji morālistu apgalvojumam: — tikums rada laimi, — tikai laime neizbēgami radīja tikumu.
Diemžēl, šai laimē pietrūka viena nepieciešamā elementa, lai tā būtu pastāvīga.
Olīva bija laimīga, bet viņa arī garlaikojās.
Grāmatas, gleznas un mūzika ncizklaidēja viņu pietiekami. Grāmatas nebija pietiekami frivolas, vai arī tika izlasītas ļoti ātri, ja tās tādas arī bija. Glezna ir vienmēr viena un tā pati, ja vienreiz ir redzēta, — tā domā Olīva, nevis mēs, — un mūzikas instrumenti neprašas rokās nevis dzied, bet tikai kliedz.
Jāsaka — Olīva drīz vien sāka nežēlīgi garlaikoties par savu laimi, un bieži ar asarām nožēloja jaukās, možās priekšpusdienas, kas tika pavadītas pie loga Dofina ielā, kad, hipnotizēdama ar skatieniem ielu, viņa lika pacelt galvu katram garāmgājējam.
Un cik patīkamas bija pastaigas Senžermēna kvartālā, kad koķetā kurpē, kas pacēla uz divcollu papēžiem kairi izliekto pēdu, katrs skaistās staigātājas solis bija triumfs, un izsauca tās apbrīnotājiem klusu kliedzienu, kad viņa gandrīz vai paklupa, vai arī kaislē pilnus izsaucienus, kad pēc pēdas zem svārkiem parādījās kājiņa.
Lūk, par ko domāja ieslēgtā Nikolā. Tas tiesa, ka policijas leitnanta kunga aģenti bija bīstami ļaudis, tiesa, ka cietums, kur sievietes nobeidzās kaunpilnā gūstā, nebija salīdzināms ar Sentkloda ielas efemēro un krāšņo ieslodzījumu. Taču sievietei ir tiesības uz kaprīzēm — kāda gan jēga būt sievietei, ja dažreiz nevar pakurnēt par labklājību un to kaut domās apmainīt pret citu, kaut arī bēdīgāku likteni.
Un turklāt tam, kas garlaikojas, viss drīz vien rādās tumšās krāsās. Nožēlojusi savu brīvību, Nikola sāka nožēlot Bosīru.
Jātzīst, ka nekas nav mainījies sieviešu dabā kopš tā laika, kad Jūdejas meitas kāzu priekšvakarā gāja kalnos apraudāt savu jaunību.
Nu mēs esam tikuši līdz bēdu un uzbudinājuma dienai, kad Olīva, atrauta no sabiedrības jau divas nedēļas, bija iegrimusi garlaicības purvā.
Pilnīgi nogurusi, nedrīkstēdama rādīties pie logiem, ne ārā iziet, viņa sāka zaudēt apetīti, bet garīgais bads viņu mocīja biežāk, jo retāks kļuva fiziskais bads.
Tādā satraukuma brīdī viņa piedzīvoja šai dienā negaidītu Kaliostro apmeklējumu.
Viņš ienāca — kā parasti — pa pils mazajiem vārtiņiem, un piedauzīja pie Olīvas dzīvokļa slēģiem no nesen pagalmā iekārtotā dārziņa.
Četri sitieni pēc noteiktiem starpbrīžiem bija viņu norunātais signāls, lai jaunā sieviete atvilktu aizbīdņus, ko viņa uzskatīja par pienācīgu prasīt kā drošību starp viņu un ar atslēgām apgādāto apmeklētāju.
Olīva domāja, ka piesardzība ir noderīga, lai saglabātu tikumību, ko dažos gadījumos viņa juta kā lieku nastu.
Pēc Kaliostro dotā signāla viņa attaisīja aizbīdņus ar tādu ašumu, kas liecināja par viņas slāpēm pēc sarunas biedra.