Kustīga kā Parīzes grizete, viņa metās cēlajam cietumsargam pretī, lai glaimotu, un aizkaitinātā, aizsmakušā, aprautā balsī iesaucās:
— Monsicur, man ir garlaicīgi, ņemiet vērā!
Kaliostro viņu uzlūkoja, viegli šūpodams galvu.
— Jums ir garlaicīgi, — viņš tcica, aizvērdams durvis, — cik žēl, mans dārgais bērns! Tā ir nejauka slimība.
— Man šeit nepatīk. Es mirstu.
— Patiesi!
— Jā, es esmu uz izmisuma robežas.
— Nu, lūk, kā! — teica grāfs, mierinādams viņu it kā mierinātu šuneli,— ja jūs nejūtaties labi manā mājā, nedusmojaties uz mani. Saglabājiet savu naidu pret policijas leitnanta kungu, tas ir jūsu ienaidnieks.
— Jūs mani kaitināt ar savu vienaldzību, monsicur, — teica Olīva. — Man labāk patīk naids, nekā tāds maigums. Jūs vienmēr pūlaties mani nomierināt, un tas mani dara traku aiz niknuma.
— Atzīstaties, jaunkundz, ka jūs esat netaisna, — Kaliostro atbildēja, apsēzdamies tālu no viņas, ar cienības vai vienaldzības izteiksmi, kas viņam tik ļoti padevās Olīvas klātbūtnē.
— Jums viegli runāt, — viņa teica, — jūs ejat, nākat, dzīvojat; jūsu dzīvi veido liels daudzums baudu, kuras jūs pats izvēlaties; es veģetēju telpā, kurā esat mani norobežojis; es nedzīvoju, es trīcu dusmās.
Monsicur, cs brīdinu, ka jūsu klātbūtne man neder, jo tā, protams, neaizkavēs mani nomirt šeit!
— Nomirt? — smaidīdams grāfs pārjautāja. — Ko nu jūs runājat.
— Es saku, ka jūs pret mani izturaties ļoti slikti, jūs aizmirstat, ka es kādu mīlu dziļi un kaislīgi!
— Monsicur Bosīru?
— Jā, Bosīru. Es mīlu viņu. Man šķiet, es nekad to no jums neslēpu. Jūs taču nebijāt iedomājies, ka aizmirsīšu manu dārgo Bosīru?
— - Es tā itin nemaz nedomāju un pūlējos vaiga sviedros, lai dabūtu ziņas, un tās arī atnesu.
— Ai! — tcica Olīva.
— Monsicur Bosīrs, — Kaliostro turpināja, — ir jauks zēns.
— Nudien! — Olīva tcica, kas nesaprata, ko ar to grib teikt grāfs.
— Jauns un skaists.
— Vai ne?
— Karstasinīgs.
— Uguns… Drusciņ parupjš, no mana viedokļa. Bet… kas mīl, tas arī sāpina.
— Jūs runājat zelta vārdus. Jums ir tikpat daudz sirds kā prāta, un prāta — cik skaistuma. To zinādams, interesēdamies par katru mīlu virs zemes, — tā ir tāda mana dīvainība, — es domāju jūs savienot ar monsicur Bosīru.
— Tā jūs nedomājāt pirms mēneša, — piespiesti smaidīdama teica Olīva.
— Klausieties, mana dārgais bērns, katrs laipns cilvēks, redzēdams skaistu personu, pūlas tai patikt, ja ir brīvs, kāds esmu cs. Tomēr jūs taču atzīsit, ka neapgrūtināju jūs ar savas mīlas izrādīšanu.
— Tas tiesa, — tādā pat tonī atbildēja Olīva, — lielākais ceturtdaļu stundas.
— Tas bija gluži dabīgi, ka es neuzmācos, redzēdams, cik jūs ļoti mīlat monsicur Bosīru.
— O! ncizsmejiet mani.
— Nē, goda vārds! Jūs tik ļoti pretojāties.
— O! vai nē? — iesaucās Olīva, kurai ļoti glaimoja tas, ka tiek runāts par viņas nepieejamību. — Jā, atzīstaties, ka cs esmu pretojusies.
— Tas bija jūsu mīlas dēļ, — flegmātiski teica Kaliostro.
— Bet no jūsu puses, — atteica Olīva, — arī nebija nekādas neatlaidības.
— Es neesmu tik vecs, neglīts, nc arī muļķis, lai izturētu atraidījumus vai iespējamās neveiksmes, jaunkundz. Jūs vienmēr dotu priekšroku Bosīra kungam, es to jutu un tāpēc atteicos.
— O, nē! — tcica koķete, — nē! Jauka palīdzība, ko jūs man piedāvājāt, tiesība paņemt zem rokas, apmeklējumi, godīga lakstošanās ap mani, vai tās nav cerību paliekas?
Un teikdama šos vārdus, neuzticīgā ar savām ilgi slinkojošām acīm dedzināja apmeklētāju, kas bija iekļuvis lamatās.
— Man jāatzīst, — Kaliostro atbildēja, — jūsu asredzībai nekas nevar tikt noslēpts.
Un viņš izlikās, it kā nolaistu plakstus, lai netiktu aprīts no liesmām, kuras izstaroja Olīvas acis.
— Atgriezīsimies pie Bosīra, — viņa tcica, grāfa nckustības aizkaitināta,- ko viņš dara, kur viņš ir, mans dārgais draugs?
Tad Kaliostro, kautri viņu uzlūkodams, sacīja:
— Es tcicu, ka gribēju jūs savienot ar viņu, — viņš turpināja.
— Nē, jūs to neteicāt, — nievājoši viņa čukstēja, — bet ja jūs to sakāt, tad tā ir. Turpiniet! Kāpēc jūs viņu neatvedāt, tas būtu labdarīgi. Viņš savās jūtās ir brīvs.
— Tāmdēļ, — atbildēja Kaliostro, nebrīnīdamies par šo ironiju, — ka monsicur Bosīrs, tāpat kā jūs, ir ļoti viltīgs, un arī ir sapinies ar policiju.
— Arī! — nobālēdama iesaucās Olīva, jo šoreiz viņa saklausīja patiesību.
— Arī! — pieklājīgi atkārtoja Kaliostro.
— Ko viņš ir izdarījis? — jaunā sieviete stostījās.
Par jauku pārgalvību, bezgala asprātīgu viltību, tā es saucu šo nerātnību. Bet rupjie ļaudis, piemēram, monsicur Krons, jūs zināt, cik viņš ir jokus nesaprotošs, šis monsicur Krons to sauc par zādzību.
— Par zādzību! — pārbijusics iesaucās Olīva, — ak, Dievs!
— Tā bija neatkārtojama zādzība, tiešām; tā pierāda, cik šim nabaga Bosīram ir laba gaume.
— Kungs… kungs… viņš ir apcietināts?
— Nē, bet viņu tur aizdomās.
— Jūs zvērat, ka viņš nav apcietināts un ka viņam nedraud briesmas?
— Es varu zvērēt, ka viņš nav apcietināts; bet kas attiecas uz otru punktu, tad nevaru galvot. Jūs taču saprotat, dārgais bērns, ja kādu tur aizdomās, tam seko, vai vismaz meklē. Un ja viņš parādīsies savā izskatā, savā augumā, ar visām labi pazīstamajām īpašībām, monsicur Bosīra kungam tūliņ uz pēdām būs spiegi. Iedomājaties, kas par ķērienu būs monsicur Kronām. Viņš jūs ķers pie monsicur Bosīra un monsicur Bosīru — pie jums.
— O! jā, jā, viņam jāslēpjas! Nabaga zēns! Arī cs slēpšos. Palīdziet man aizbēgt no Francijas, monsicur. Izdariet man šo pakalpojumu; jo šeit redzat, ieslēgta, cs slāpstu un nevarēšu pretoties kārei izdarīt kādu neprātību.
— Ko jūs saucat par neprātību, mana dārgā jaunkundze?
— Bet… parādīties ļaudīs, iziet svaigā gaisā.
— Nepārspīlējiet, mana labā draudzene; jūs jau esat gluži bāla, un beidzot saslimsit. Tad monsicur Bosīrs jūs vairs nemīlēs. Nē, staigājiet svaigā gaisā, cik patīk! Ieprieciniet sevi, apskatīdama garāmgājēju sejas.
— Nu! — iesaucās Olīva, — lūk, jūs esat saskaities, un gribat atstāt arī mani. Varbūt cs jūs apgrūtinu.
— Mani? Jūs esat jukusi! Kāpēc lai jūs mani apgrūtinātu? — viņš teica ar ledainu nopietnību.
— Tāmdēļ, ka… vīrietis, kam patīk kāda sieviete, tāds ievērojams augstmanis, tik skaists vīrietis kā jūs drīkst dusmoties, pat just riebumu, ja tāda trakule kā es viņu atgrūž. O! neatstājiet mani, nepazudiniet mani, neienīstiet mani, monsieur!
Un jaunā sieviete, tikpat pārbijusics, cik koķetēdama, aplika roku Kaliostro ap kaklu.