— Nabaga maziņā! — tas tcica, uzspiezdams Olīvas pierei šķīstu skūpstu, — kā viņa baidās. Nedomājiet par mani tik slikti, manu meitiņ! Jums draudēja briesmas, es jums pakalpoju; man bija nodomi attiecībā uz jums, bet cs atteicos, tas arī ir viss. Man nav par ko dusmoties, tāpat kā jums nav jāpateicas. Es rīkojos sevis dēļ, jūs rīkojāties sevis dēļ, mēs esam vienlīdzīgi.
— O! monsicur, cik jūs esat labsirdīgs, cik augstsirdīgs cilvēks!
Un Olīva uzlika abas rokas uz Kaliostro plccicm.
Bet tas, uzlūkodams viņu ar parasto mieru, teica:
— Nu, redzat, Olīva, tagad jūs piedāvājat man savu mīlu, es…
— Nu! — viņa teica, gluži nosarkusi.
— Jūs piedāvājat savu skaistumu, bet cs noraidu, jo mīlu spēj iedvest tikai patiesas, tīras un no katra savtīguma brīvas jūtas. Jūs domājat, ka man ir savs aprēķins un nokļuvāt manā verdzībā. Jūs gribējāt mani atalgot par pakalpojumiem; bet cs domāju, ka te darbojas vairāk pateicība nekā jūtas, vairāk bailes nekā mīla: labāķ atstāsim visu tā, kā ir. Tā es izpildīšu jūsu vēlēšanos. Es nāku pretī jūsu smalkjūtībai.
Olīva nolaida gar sāniem savas skaistās rokas un nokaunināta, pazemota atsprāga no Kaliostro. Negaidītā grāfa augstsirdība viņu bija galīgi samulsinājusi.
— Tā, — teica grāfs, — Tā, dārgā Olīva, tas ir norunāts: jūs paturēsit mani kā draugu, un uzticēsities man. Jūs izmantosit manu māju, manu maku un ietekmi, un…
— Un atzīšos, — teica Olīva, — ka pasaulē ir daudz krietnāki cilvēki par tiem, kurus es līdz šim pazinu.
Un viņa teica šos vārdus tik apburoši un tik cienīgi, ka ielauzās kādreizējā Balzāmo dzelzs dvēselē.
„Katra sieviete ir laba," viņš domāja, „ja pieskaras viņas sirds jūtīgākajai stigai."
Un tuvodamies Nikolai, viņš tcica:
— Sākot ar šovakaru jūs apdzīvosit pils augšējo stāvu. Tas ir trīsistabu dzīvoklis, izvietots kā novērotava pār bulvāri un Senkloda ielu. Logi iziet uz Menilmontānu un Belvilu. Tur jūs var ieraudzīt kaimiņi. Tie ir miermīlīgi cilvēki, nebīstieties. Krietni ļaudis bez sakariem, bez aizdomām pret jums. Neslēpjaties no viņiem, tomēr īpaši neizrādieties, un it sevišķi nekad nerādāties garāmgājējiem, jo Sentkloda ielu dažreiz apmeklē monsicur Krona aģenti. Tur vismaz jums būs saule.
Olīva priccigi sasita rokas.
— Vai jūs gribat, lai es aizvedu jūs turp? — Kaliostro jautāja.
— Šovakar?
— Nu, bez šaubām, šovakar. Vai tas jūs mulsina?
Olīva dziļdomīgi un ilgi uzlūkoja Kaliostro. Neskaidra cerība zagās viņas sirdī, vai pareizāk — viņas tukšajā un samaitātajā galviņā.
— Ejam, — viņa teica.
Grāfs priekšnamā paņēma lukturi, pats atvēra vairākas durvis, un rāpdamies pa kāpnēm, Olīvas pavadīts, nokļuva trešajā stāvā, tai dzīvoklī, ko bija viņai ierādījis. Viņa atrada dzīvokli pilnīgi iekārtotu, ar puķēm izrotātu, gluži apdzīvojamu. •
— Varētu domāt, ka mani šeit gaidīja, — viņa iesaucās.
— Nevis jūs, bet mani, — teica grāfs, — jo es mīlu skatu no šā flīģeļa, un bieži te guļu. Olīvas skatiens pieņēma rudu un zibsnīgu krāsu, kāda dažreiz plēsonīgi spulgo kaķu acu zīlītēs. Uz lūpām viņai radās kāds vārds, Kaliostro to apsteidza:
— Šeit jums nekā netrūks; jūsu istabmeita ieradīsies pēc stundas ceturkšņa. Ar labvakaru, jaunkundze!
Un viņš pazuda, iepriekš dziļi palocījies, ko pavadīja patīkams smaids. Nabaga cietumniece, būdama bez spēka, sagrauta, atkrita sēdus uz pilnīgi saklātas gultas, kas gaidīja elegantā nišā.
— Es galīgi nesaprotu, kas notiek ar mani, — viņa čukstēja, ar acīm sekodama cilvēkam, kuru viņa patiesi nespēja saprast.
XXIV
NOVĒROTAVA
Kad bija aizgājusi istabmeita, ko viņai atsūtīja Kaliostro, Olīva apgūlās. Viņa gulēja maz, dažādās domas, kas radās pēc sarunas ar grāfu, sagādāja tikai skaudrus sapņus un miegainu nemieru. Bagātība un miers, kas nomaina nabadzību un briesmu sajūtas, nekad nesola ilgu laimi.
Olīva žēloja Bosīru un apbrīnoja grāfu, ko nesaprata, lai gan vairs nedomāja, ka viņš ir kautrīgs, un neturēja aizdomās, ka viņš ir nejūtīgs. Ja viņas miegu iztraucētu kāds silfs, Olīva ļoti nobītos, jo parketa visniecīgākā čīkstēšana lika viņai nodrebēt, kā īstai romāna varonei, kas guļ Ziemeļu tornī.
Līdz ar ausmu aizbēga bailes, kurām piemita zināms skaistums… Mēs, nebaidīdamies radīt aizdomas monsicur Bosīram, varam neslēpt, ka
Nikolā neiedomājās pilnīgas drošības stundu bez neliela koķeta īgnuma. Šādas jūtu nianses spēj fiksēt tikai Vato ota, aprakstīt tikai Marivo vai Krebijona (dēla) spalva.
Vēl dienā viņa atļāvās pagulēt, kaisli baudīdama, kā spožajā istabā iesūcās uzlecošās saules purpura stari, un skatīdamās, kā putni laidelējās uz loga mazās terases, kur viņu spārni ar burvīgu čaboņu skāra rožu krūmu lapas un Spānijas jasmīnu ziedus.
Un vēlu, ļoti vēlu viņa piecēlās, kad divas vai trīs maiga miega stundas bija uzgūlušās plakstiņiem, kad ielas trokšņu un samtainā snaudas stinguma iemidzināta, viņa jutās pietiekami stipra, lai pakustētos un izrautos no dīkā pamiruma.
Tad viņa apstaigāja jaunā dzīvokļa visus kaktus, kur pat nesaprotamais silfs, tāds nepraša, nevarēja atrast lūku, lai apietu, spārnus vicinādams, apkārt gultai, un tomēr tai laikā, pateicoties grāfam Gabalī, silfi nebija zaudējuši savu nevainīgo reputāciju.
Olīvu pārsteidza viņas mitekļa greznums līdzās negaidītai vienkāršībai. Šī sievietes istabas iakārta sākumā bija piederējusi kādam vīrietim. Tur bija viss, kas liek mīlēt dzīvi; it sevišķi gaisma un svaigs gaiss, kas pat cietumus pārvērstu dārzos, ja kādreiz tajos iespiestos tāda gaisma un gaiss.
Mēs noteikti aprakstītu to bērnišķīgo, tas ir, pilnīgo prieku, ar kādu Olīva izskrēja uz terases un apgūlās uz plātnēm starp puķēm un sūnām, kā zalktis, kas izlien no ligzdas, ja vien nevajadzētu katru reizi aprakstīt viņas pārsteigumu, kad katrs nākamais solis viņai atklāja jaunu krāšņumu.
Vispirms apgūlusies, kā mēs teicām, lai nebūtu redzama no ārpuses, viņa caur balkona margām aplūkoja bulvāri, koku galotnes, Popcnkūra kvartāla namus un skursteņus, kas izverda dūmu okeānu, kura nelīdzenie viļņi plūda pa labi no viņas.
Saules applūdināta, klausīdamās pa bulvāri ļoti reti ripojošo kariešu troksnī, viņa tā gulēja ļoti laimīga divas stundas. Viņa brokastīs dzēra šokolādi, ko pagatavoja istabene, un izlasīja avīzi, pirms iedomājās palūkoties uz ielu.
Tas bija bīstams prieks.
Monsieur Krona okšķeri — suņi cilvēku izskatā, — kas medī, degunu pacēluši gaisā, varēja viņu ieraudzīt. Kāda drausmīga atmošanās pēc tik saldiem sapņiem!
Bet līmeniskais stāvoklis nevarēja ilgt bezgalīgi, lai cik labs tas arī bija. Nikolā pacēlās uz elkoņa.
Un tad viņa ieraudzīja Menilmontānas lazdas, milzīgos kapsētas kokus, visādu krāsu namu mirādes, kas pacēlās otrā pusē pakalnam no Šaronas līdz Šomona uzkalniņiem, dārzu puduros, vai uz klinšu ģipšainām malām, starp viršiem un dadžiem.
Šur un tur uz ceļiem, kas viļņoja ap kalniņiem kā šauras sloksnes, uz vīna dārzu taciņām, uz baltiem lielceļiem, iezīmējās dzīvās būtnes — zemnieki, kas rikšoja jāšus uz ēzeļiem, pār ravējamo lauku noliekušies bērni, vīnkopji, kas atsedza vīnogu ķekarus saulei. Šīs lauku ainas aizrāva Nikolā, kas vienmēr skuma pēc skaistā Tavernī ciemata, kopš bija to atstājusi ļoti iekārotās Parīzes dēļ.