Nikolā nedomāja, ka šī šķietamā augstprātc bija Žanna Valuā, grāfiene Lamota, kas kopš vakardienas meklēja kādu atrisinājumu.
Tā mērķis — aizkavēt redzēties Marijai Antuanetei un kardinālam Roānam.
Bet vēl svarīgākas intereses prasīja, lai kardināls, tikdamies ar karalieni cilvēkos, bet dažkārt arī aci pret aci, butu stingri pārliecināts, ka turpina ar viņu tikties, un, apmierinādamies ar to, nepieprasītu īstas tikšanās.
Tik nopietnās pārdomas ir jo pilnīgs izskaidrojums jaukās sievietes rūpēm, kuru dēļ viņa nepakustējās divu ārkārtīgi garu stundu laikā.
Ja Nikolā būtu par to visu zinājusi, viņa nebūtu no dusmām iebēgusi puķēs.
Bet tur novietodamās, nebūtu nogrūdusi no balkona puķu podu, kas ar briesmīgu troksni nokrita uz tukšās ielas.
Izbijusies Olīva ātri paskatījās, kādu postu varēja būt nodarījusi.
Domās dziļi nogrimusī dāma no trokšņa it kā pamodās, redzēja podu uz bruģa un viņas acis pacēlās no ielas līdz pils terasei.
Viņa ieraudzīja Olīvu.
Un viņu ieraudzīdama, mežonīgi, šausmīgi iekliedzās. Līdz ar šo kliedzienu viņas ledainais un stingais ķermenis strauji sakustējās.
Olīvas un dāmas skatieni beidzot satikās un, apmainoties ar mēmiem jautājumiem, caururba viena otru.
Vispirms Žanna iesaucās:
— Karaliene!
Tad pēkšņi, sakrustodama rokas un saraukdama uzacis, nedrīkstēdama kustēties aiz bailēm, lai neaizbēgtu savādā parādība, viņa čukstēja:
— O! es meklēju līdzekli, lūk, kur tas ir!
Šajā mirklī Olīva izdzirda troksni aiz muguras un aši pagriezās.
Istabā bija grāfs, viņš bija vērojis iepazīšanās ainu.
— Viņas ir redzējušās! — viņš teica.
Olīva strauji atstāja balkonu.
XXV
DIVAS KAIMINIENES
Sākot ar to brīdi, kad abas sievietes bija redzējušas viena otru, Olīva, savas kaimiņienes piemīlības apburta, neizlikās vairs, ka to neievēro; un, uzmanīgi grozīdamās puķu vidū, uz smaidiem, kurus veltīja viņai, viņa atbildēja ar smaidiem.
Viņu apciemodams, Kaliostro nekavējās ieteikt ievērot vislielāko uzmanību.
— It sevišķi, — viņš teica, — nesaejaties ar kaimiņiem.
Šie vārdi kā kļūmīgi krusas graudi uzkrita Olīvai uz galvas. Viņa jau bija izsapņojusies, cik patīkami jutīsies, sveicinādama un mādama kaimiņienei.
Nesaieties ar kaimiņiem, nozīmēja pagriezt muguru šai burvīgajai sievietei, kuras acis bija tik mirdzošas un laipnas, ik kustība tik eleganta, tas nozīmēja atteikties no sarunām par šo un to un skaisto laiku, beidzot, tas nozīmēja saraut attiecības ar draudzeni. Jo Olīvas iedoma bija gājusi tik tālu, ka Žanna viņai šķila kaut kas ievērojams un dārgs.
Liekulīgi savam aizstāvim viņa atbildēja, ka sargāsies būt nepaklausīga un neuzsāks nekādus sakarus ar kaimiņiem. Bet tiklīdz viņš aizgāja, viņa iekārtojās uz balkona tā, lai piesaslītu kaimiņienes uzmanību.
Tā, jādomā, nevēlējās neko vairāk, jo pēc pirmajiem tuvināšanās soļiem, viņa atbildēja ar sveicieniem un ar pirkstu galiem sūtītiem gaisa skūpstiem.
Olīva šiem mīļiem sveicieniem atbildēja, cik tik labi vien varēja.
Viņa ievēroja, ka nepazīstamā vairs neatiet no loga; tā vienmēr izmanījās pateikt vai nu ardievas, kad aizgāja, vai arī labdienu, kad viņa atgriezās. Viņa, liekas, koncentrēja visu savas sirds maigumu uz Olīvas balkonu.
Tādam stāvoklim bija jāseko tuvināšanās mēģinājumam.
Tas arī notika.
Divas dienas vēlāk, apmeklēdams Olīvu, Kaliostro sūdzējās par kādu vizīti, kurā bija ieradusies kāda nepazīstama persona.
— Kā? — mazliet nosarkdama, tcica Olīva.
— Jā, — grāfs atbildēja, —^ bija ieradusies kāda ļoti skaista, jauna, eleganta dāma un runājusi ar sulaini, kas bija atvēris durvis pēc viņas ļoti neatlaidīgās zvanīšanas. Šim cilvēkam viņa prasījusi, kas esot jaunā dāma, kura apdzīvojot trešā stāva flīģeli, jūsu dzīvokli, mana dārgā. Protams, šī sieviete napārprotami norādīja uz jums. Viņa gribēja jūs satikt. Tātad viņa jūs pazīst, tātad viņai ir kaut kādi nodomi attiecībā uz jums; tātad jūs esat atklāta? Uzmanieties, policijai ir sievietes spiegi, tāpat kā aģenti vīrieši, un cs brīdinu, ja monsicur Krons man prasīs, es nevarēšu atteikties jūs izdot.
Olīva, tūliņ pazinusi kaimiņieni, bija bezgalīgi sajūsmināta, un, nolēmusi pateikties visiem līdzekļiem, nosprieda nekā neizpaust grāfam.
— Jūs nebaidāties? — tcica Kaliostro.
— Mani neviens nav redzējis, — atbildēja Nikolā.
— Tātad tā nebijāt jūs, ko gribēja redzēt?
— Es nedomāju.
— Tomēr, lai uzminētu, ka šai flīģelī ir sieviete… Ai, uzmanieties, uzmanieties!
— Ak, grāfa kungs, — teica Olīva, — no kā gan man baidīties? Ja mani ir redzējuši, kam cs neticu, mani vairs neredzēs, un ja mani ieraudzīs vēlreiz, tad tikai no tālienes, jo māja ir nepieejama, vai ne?
— Nepieejama, pareizi teikts, — grāfs atbildēja, — jo vajag rāpties ne tikai pāri mūrim, kas nav tik viegli, bet vēl jāatver mājas ieejas vārtus ar tādu pat atslēgu kā manējā, kas ir ļoti grūti tāpēc, ka es nešķiros no tās…
Un pēc šiem vārdiem viņš parādīja atslēgu, kas viņam noderēja, lai ieetu pa vārtiņiem.
— Bet, — viņš turpināja, — Tā kā man nav intereses jūs pazaudēt, atslēgu es nedošu nevienam; un tā kā jums nav nekāda labuma krist monsieur Krona rokās, jūs nejausit nevienam rāpties pār mūri. Nu tā, dārgais bērns, jūs esat brīdināta, rīkojaties tā, kā jums tīk.
Olīva sāka vētraini pārliecināt grāfu par savu saprātīgumu un steidzās viņu izvadīt, kas nemaz netiepās palikt.
Otrā dienā sešos no rīta viņa jau bija uz balkona, ieelpodama svaigo gaisu no kaimiņu pakalniem un mezdama ziņkārīgu skatienu uz savas laipnās draudzenes aizvērtajiem logiem.
Tā, parasti pamozdamās tikai ap vienpadsmitiem, parādījās tiklīdz uz balkona iznāca Olīva. Varētu gandrīz vai sacīt, ka aiz aizkariem viņa būtu gaidījusi mirkli, kad varētu satikties.
Abas sievietes sasveicinājās, un Žanna, izliekdamās pa logu, apskatījās, vai kāds neklausās.
Neviens nebija redzams. Ne tikai iela, bet arī namu logi bija tukši.
Tad viņa salika abas rokas uz mutes kā ruporu, un, trīcošā, griezīgā balsī, kas atgādināja klusu kliedzienu, bet bija dzirdams tālāk par to, teica Olīvai:
— Es gribēju jūs apciemot.
— Klusu! — šausmās atkāpdamās, Olīva atbildēja.
Un viņa uzlika pirkstu uz lūpām.
Žanna savukārt, ienira aiz ai^ariem, domādama, ka tuvumā kāds noklausās; bet gandrīz vai tūdaļ viņa parādījās, Nikolā smaida uzmundrināta.
— Tātad jūs nevar satikt? — viņa atsāka.
— Diemžēl.
— Uzgaidiet, — atbildēja Žanna. — Vai var sūtīt jums vēstules?
— O, nē! — iesaucās pārbiedētā Olīva.
Žanna dažus mirkļus domāja.
Pateikdamās par viņas maigajām rūpēm, Olīva aizsūtīja viņai brīnišķu skūpstu, uz ko Žanna atbildēja divkārši; pēc tam, aizvērusi logu, izgāja.
Olīva nodomāja, ka draudzene atradusi kādu jaunu paņēmienu, jo viņas pēdējā skatienā iemirdzējās kāda doma.