Divas stundas vēlāk Žanna tiešām atgriezās; saule bija pašā karstumā; ielas smalkais bruģis kvēloja kā Spānijas smiltis.
Olīva redzēja savu kaimiņieni parādamies pie loga ar arbalctu. Žanna smaidīdama deva zīmi Olīvai paiet sāņus.
Tā paklausīja, smiedamās tāpat kā draudzene, un paslēpās aiz slēģa.
Žanna, rūpīgi mērķēdama, izšāva svina lodīti, kura, diemžēl, atsitās pret balkona dzelzs stieni un nokrita uz ielas.
Vīlusies Olīva iekliedzās. Niknumā paraustījusi plecus, Žanna kādu brīdi meklēja ar acīm izšauto lodīti, tad uz dažām minūtēm nozuda.
Pārliekusies Olīva nolūkojās lejā no balkona; kaut kāds lupatlasis pagāja garām, meklēdams pa kreisi un pa labi. Vai tas pamanīja vai nepamanīja lodīti notekā? Olīva nekā neuzzināja. Viņa paslēpās, lai neieraudzītu viņu pašu.
Otrais Žannas mēģinājums bija veiksmīgāks.
Viņas arbalets uzticīgi iesvieda pāri balkonam Nikolā istabā otru lodīti, kurai apkārt bija aptīta vēstulīte:
„Jūs mani valdzināt, daiļā dāma. Jūs esat apburoša un es jūs iemīlēju pirmo reizi ieraudzīdama. Tātad jūs esat cietumniece? Vai jūs zināt, ka cs velti pūlējos jūs apmeklēt? Vai burvis, kas jūs neizlaiž no acīm, Jaus kādreiz tikt jūsu tuvumā, lai pateiktu, kādas, simpātijas es izjūtu pret vīriešu tirānijas nabaga upuri?
Kā redzat, mans nodoms ir pakalpot manām draudzenēm. Vai jūs gribat būt mana draudzene? Liekas, jūs nevarat iziet, bet jūs varat rakstīt, bez šaubām, un tā kā es izeju, kad gribu, nogaidiet, kamēr paeju zem balkona un nomet iet atbildi.
Ja gadās, ka arbalets kļūst bīstams un to atklāj, pieņemsim kādu vieglāku sazināšanās līdzekli. Nolaidiet no balkona novakarē kamola diegu; picspraužiet tur savu vēstuli, cs piespraudīšu pie tā savējo, ko jūs*pacelsit, palikdama neredzama.
Apdomājiet, ja jūsu acis nemelo, cs ceru uz draudzības drusciņu, ko jūs man iedvesāt, un par abām mēs uzvarēsim visu pasauli.
Jūsu draudzene.
P.S. Vai jūs redzējāt, kas pacēla pirmo vēstuli?"
Žanna neparakstījās, viņa pat bija pilnīgi mainījusi savu rokrakstu.
Šo vēstulīti saņemdama, Olīva nodrebēja priekā. Viņa atbildēja ar sekojošām rindām:
„Es jūs mīlu, tāpat kā jūs mani. Tiešām, es esmu vīrieša ļaunprātības upuris. Bet tas, kas mani te tur, ir mans aizstāvis, un nevis tirāns. Viņš slepeni mani apmeklē reizi dienā. Es izskaidrošu jums visu vēlāk. Man patīk labāk ar diegu uzvilkta vēstulīte, nekā izšauta ar stopu.
Diemžēl es nevaru iziet: mani tur ieslēgtu, bet tas ir manis pašas labā. O! cik daudz cs jums varētu pastāstīt, ja kādreiz būtu laime runāt'ar jums. Ir tik daudz sīkumu, kurus nevar aprakstīt!
Jūsu pirmo vēstuli varēja pacelt vienīgi riebīgais lupatlasis, kas pagāja garām, bet šie ļaudis neprot lasīt, un svins viņiem ir tikai svins.
Jūsu draudzene Olīva Leģē"
Olīva parakstījās jo cītīgi.
Viņa pamāja grāfienei notīt diegu, tad, sagaidījusi vakaru, viņa ļāva kamolam notīties līdz ielai.
Zanna nokāpa lejā, saķēra diegu un paņēma vēstulīti, ko Olīva sajuta no diega kustībām, un atgriezās mājā, lai izlasītu.
Pusstundu vēlāk laimīgajam diegam Zanna piesēja vēstulīti, kas saturēja šādus vārdus:
„Vicnmēr iegūst to, ko vēlas. Jūs pārāk stingri neapsargā, jo vienmēr redzu jūs vienu. Tātad jūs varētu brīvi pieņemt ciemiņus un, vēl jo vairāk, iziet 110 mājas. Kā tiek aizslēgta jūsu māja? Ar atslēgu? Kam ir šī atslēga? Cilvēkam, kas jūs apciemo, vai nc? Vai šo atslēgu viņš sargā tā, ka nevarat slepus paņemt vai dabūt tās nospiedumu? Tas nav tādēļ, lai darītu Jaunu; bet gan tādēļ, Jai sagādātu jums dažas stundas brīvības, un patīkamas pastaigas draudzenei zem rokas, kas jūs mierinās nelaimē un sniegs vairāk nekā zaudējāt. Un ja jūs noteikti tā gribēsit, tad iegūsim pilnīgu brīvību. Mēs pārrunāsim to visos sīkumos, tiklīdz varēsim satikties."
Olīva ar acīm aprija šo vēstuli. Viņa juta, kā brīvības priekšnojautās kaist vaigi, bet ilgās pēc aizliegtā augļa sirds pārplūst sajūsmā.
Viņa bija ievērojusi: katru reizi, kad grāfs ienāca pie viņas, atnesdams grāmatu vai kādu nieciņu, savu mazo slepeno luķturi viņš nolika uz darbgalda un atslēgu uz tā.
Olīva jau laikus pagatavoja gabalu mīksta vaska un jau pirmajā Kaliostro apmeklējuma dienā noņēma atslēgas nospiedumu.
Viņš nc reizes nepagrieza pat galvu; kamēr viņa pagatavoja nospiedumu," viņš uz balkona aplūkoja nesen ziedējušās puķes.
Tiklīdz grāfs aizgāja, Olīva no balkona nolaida kastītē atslēgas nospiedumu, ko Zanna saņēma kopā ar mazu vēstulīti.
Un otrā dienā ap pusdienlaiku, neparastais un ātrais līdzeklis — stops, kas, salīdzinājumā ar sazināšanos pa diegu, bija tas pats, kas telegrāfs salīdzinājumā ar ziņnesi uz zirga, izsvieda šādu vēstulīti:
„Mana visudārgā, šovakar ap pulkstens vienpadsmitiem, kad būs aizgājis jūsu greizsirdis, jūs nokāpsit lejā, atvilksiet aizbīdņus, un atrādīsities tās rokās, kas sevi sauc par jūsu mīļo draudzeni."
Olīva priekā nodrebēja vairāk nekā no vismaigākajām Zilbēra vēstulēm pirmās mīlas un pirmās satikšanās pavasarī.
Pulkstens vienpadsmitos viņa nokāpa lejā, neievērojusi grāfa uzvedībā nekā aizdomīga. Lejā viņa satika Zannu, kas viņu maigi apskāva, lika iekāpt uz bulvāra piebrauktajā karietē, un gluži apstulbusi, dreboša un apskurbusi divas stundas pastaigājās ar draudzeni. Pa šo laiku abas draudzenes nemitīgi apmainījās skūpstiem, noslēpumiem, nākotnes iecerēm.
Zanna pirmā deva Olīvai padomu atgriezties, lai neradītu aizdomas viņas aizstāvim. Viņa uzzināja, ka šis aizstāvis bija Kaliostro. Viņa baidījās no šā cilvēka ģēnija, un savu plānu drošību redzēja tikai visdziļākā noslēpumainībā.
Olīva viņai atklāja sirdi: par Bosīru un par policiju. Zanna uzdeva sevi par augstdzimušu meiteni, kas ģimenei nezinot dzīvo kopā ar mīļāko.
Viena zināja visu, otra nezināja nekā; tāda bija šo divu sieviešu zvērinātā draudzība.
Sākot ar šo dienu viņām nebija vajadzīgs vairs stops, ne arī diegs. Zannai bija atslēga. Viņa lika Olīvai iznākt, kad pašai to gribējās satikt.
Izmeklētas vakariņas, slepenas pastaigas, tāda bija ēsma, uz kuras vienmēr uzķērās Olīva.
— Vai Kaliostro nekā nav atklājis? — nobažījusies reizēm jautāja Zanna.
— Viņš, tiešām, ja izstāstītu viņam, negribētu ticēt, — Olīva atbildēja. Pēc astoņām dienām šīs nakts pārgalvības bija kļuvušas par paradumu,
par nepieciešamību un vēl vairāk — par baudu. Pēc astoņām dienām Žannas vārds uz Olīvas lūpām bija biežāk nekā Žilbēra vai Bosīra vārds.
XXVI
SATIKŠANĀS
Tiklīdz monsicur Šarnī ieradās savā muižā un pēc pirmajām vizītēm ieslēdzās istabā, doktors viņam pavēlēja vairs nevienu nepieņemt un neatstāt dzīvokli. Šī pavēle bija izpildīta ar tādu stingrību, ka neviens kantona iedzīvotājs vairs neredzēja jūras kaujas varoni, kurš bija sacēlis tādu troksni visā Francijā un kuru visas jaunās meitenes pūlējās redzēt, jo Šarnī bija izdaudzināts drošsirdis un izslavināts skaistulis.
Tomēr Šarnī miesīgi nebija tik slims, kā runāja. Viņam bija slima tikai sirds un galva, bet cik slima, lai žēlīgais Dievs! Skaudras, nemitīgas, nežēlīgas atmiņu sāpes dedzināja, nožēla — plosīja dvēseli.
Mīlestība ir nostalģija, taču mīlētājs neraud par pamesto dzimteni, bet gan par zaudēto paradīzi, tomēr, lai kā mēs glaimojam dzejai, nākas atzīt, ka mīļotā sieviete nav tik bezmiesīga būtne kā eņģeļi paradīzē.