Monsicur Šarnī neizturēja pat trīs dienas. Redzēdams, ka neiespējamība laupīja vienreizīgumu un tālums iznīcināja sapņus, saniknots viņš izplatīja pa visu kantonu baumas par ārsta priekšrakstu, par kuru mēs stāstījām; tad uzticējis vārtu uzraudzību pārbaudītam kalpam, naktī Olivjē aizjāja no sava nama uz ļoti rātna un ļoti ātra zirga muguras. Astoņas stundas vēlāk viņš bija Versaļā, un ar sava kambarsulaiņa starpniecību noīrēja mazu māju aiz parka.
Pamesta pēc galma medību pārziņa traģiskās nāves, kas tur bija pārgriezis sev rīkli, šī māja apbrīnojami noderēja Šarnī, kurš gribēja tur paslēpties labāk nekā savā muižā.
Tā bija pieklājīgi mēbelēta, ar divām durvīm, vienas uz tukšo ielu, otras uz parka apaļo aleju. Un pa dienvidu logiem Šarnī varēja nolaisties Šarmila alejā, jo logi, kurus sedza vīnkoku zariem un efejām apvītie slēģi, patiesībā bija tādas kā durvis tā pirmā stāva līmenī, kas it kā pacelts virs zemes, lai nevienam neienāktu prātā nolēkt karaliskajā parkā.
Šis laucinicciskums, toreiz jau ļoti reti sastopams, bija medību pārzinim dāvātā privilēģiju, lai viņš varētu uzraudzīt Viņa Majestātes briežus un fazānus.
Tikai redzot rosmīgā zaļuma ieskautos logus, acu priekšā nostājās vidējā logā uz elkoņiem atbalstījies grūtsirdīgais medību pārzinis, kas rudens vakarā sērīgi vēro briežumātes, kas ar tievajām kājām čaukstinā- damas nokritušās lapas, spēlējas koku ēnā rietošās rudens saules mānīgajos staros.
Vairāk par visu Šarnī patika vientulība. Vai tas bija saistīts ar viņa mīlestību uz dabu? Drīz mēs to uzzināsim.
Tiklīdz atbrauca, tā viss tika labi noslēgts un, sulainis nomierināja apkaimes godbijīgo ziņkāri, Šarnī, visu aizmirsts un visus aizmirsdams, sāka to dzīvi, kuru iedomājoties vien nodrebētu ikviens, kas savā dzīvē ir mīlējis vai dzirdējis runājam par mīlu.
Un nepilnās divās nedēļās viņš zināja visas pils un sargu parašas; viņš zināja stundas, kādā putni atlido nodzerties dīķī un kādās atskrien briedis, piesardzīgi izstiepdams purnu. Viņš zināja labākos klusuma mirkļus, tas ir, karalienes vai viņas dāmu pastaigas brīžus, kad jau parādās nakts patruļas; tātad no tālienes viņš dzīvoja ar tiem, kas mita šai Trianona templī, kuram tika veltīta viņa neprātīgā pielūgsme.
Tā kā gadalaiks bija skaists, bet klusās un smaržīgās naktis ļāva vairāk brīvības acīm un neskaidro sapņu dvēselei, viņš tās pavadīja zem jasmīniem pie loga, klausīdamies tālīnos trokšņus, kas nāca no pils, un pa caurumiem lapotnē sekoja gaismas rotaļai, kas turpinājās līdz gulētiešanas stundai.
Drīz logs viņu neapmierināja. Viņš atradās pārāk tālu no trokšņiem un gaismas. Sārnī izlēca no mājas lejā uz mauriņa, būdams pārliecināts, ka šai stundā nesastaps ne suņus, ne sargus, un meklēdams saldo, bīstamo baudu, aizgāja līdz krūmu malai, līdz robežai, kas šķir tumšo ēnu no spožās mēness gaismas, un no turienes sekoja tēliem, kas tumši vai blāvi kustējās aiz karalienes guļamistabas baltajiem aizkariem.
Tā, viņai nezinot, tas redzēja viņu katru dienu.
No ceturtdaljūdzes attāluma viņš pazina karalieni, kad tā, staigādama ar savām dāmām vai ar kādu draugu muižnieku, rotaļājās ar ķīniešu saulessargu, kas aizklāja plato, ar puķēm greznoto cepuri.
Neviens solis, neviena poza nevarēja viņu piemānīt. Viņš zināja no galvas visus karalienes tērpus, un starp lapām pamanīja zaļo, kuplo kleitu ar melnām muarē lentām, kam viņa lika viļņoties ar savas miesas nevainīgi pavedinošajām kustībām.
Un kad parādība zuda, kad vakars, aizdzīdams no dārza staigātājus, ļāva viņam aplūkot dievinātās ēnas pēdējo ņirboņu līdz pat peristila statujām, Šarnī atgriezās pie sava loga, lūkojās no tālienes pa spraugu starp augstajiem kokiem, raudzījās karalienes logu rūtīs mirdzošajā gaismā, tad redzēja kā šī gaisma izdziest un pēc tam dzīvoja tikai no atmiņām un cerībām, kā dienā bija dzīvojis no apceres un apbrīnas.
Kādu vakaru, kad viņš bija atgriezies mājās divas stundas pēc tam, kad ar atvadu skatieniem bija atvadījies no izgaistošās ēnas, kad zvaigznes sāka izsēt baltās pērles uz efeju lapām, Šarnī gatavojās atstāt logu un apgulties, kad atslēgas troksnis iečirkstējās viņam ausīs; viņš atgriezās savā novērotavā un klausījās.
Jau bija vēls, attālāko Versaļas baznīcu zvani vēl vēstīja par pusnakts stundu un, Šarnī brīnījās, dzirdēdams troksni, pie kura nebija pieradis.
Šī atslēgas skrapstoņa nāca no parka mazajiem vārtiņiem, kas atradās apmēram divdesmit piecus soļus no Šarnī mājas un tika atvērti tikai lielo medību dienās — samedīto putnu grozu ienešanai.
Šarnī ievēroja, ka tic, kas atvēra vārtiņus, nerunāja; viņi aizšāva aizbīdņus un iegāja alejā, kura aizlocījās viņa mājas logu priekšā.
Krūmi un nokārušies vīnogu ķekari pietiekami aizslēpa slēģus un sienas, lai garāmgājēji tos nepamanītu.
Starp citu, tic, kas tur gāja, nolaida galvu un pasteidzināja gaitu. Ēnā Šarnī viņus saskatīja pavisam neskaidri. Tikai pēc plīvojošo sieviešu svārku švīkstoņas viņš saprata, ka tās ir divas sievietes, kuru zīda mētelīši aizķērās zālē un zaros.
Iegriezdamās platā alejā pretī Olivjē logiem, sievietes apņēma mēness staru vaiņags, un Olivjē priecīgā pārsteigumā tikko neiekliedzās, pazīdams Marijas Antuanctes augumu un matu sasukājumu, kā arī viņas sejas apgaismoto apakšdaļu, neskatoties uz tumšo cepures apmalas ēnu. Rokā viņa turēja skaistu rozi.
Ar drebošu sirdi Šarnī no loga ieslīdēja parkā. Viņš skrēja pa zāli, lai nesaceltu troksni, slēpdamies aiz lielākiem kokiem un ar acīm sekodams abām sievietēm, kuru gaita palēninājās ar katru soli.
Ko darīt? Karalienei bija draudzene; viņai nedraudēja nekādas briesmas. O! ja viņa būtu bijusi viena, viņš būtu gatavs uz visu, lai pienāktu viņai klāt un, ceļos nemetics, teiktu: „Es jūs mīlu!" O! ja viņai draudētu kādas briesmas, viņš upurētu savu dzīvi, lai izglābtu viņas bezgala dārgo dzīvību.
Kamēr viņš tā domāja, sapņodams tūkstoš maigas neprātības, abas dāmas pēkšņi apstājās; viena, mazākā, tcica dažus klusus vārdus savai draudzenei un to atstāja vienu.
Karaliene palika stāvam; otru dāmu redzēja steidzamies uz kādu mērķi, uz kādu, to Šarnī vēl nevarēja uzminēt. Karaliene, berzdama smiltis ar kājiņu, atslējās ar muguru pret koku un ietinās mētelī; apsegdama galvu ar kapuci, kas mirkli agrāk platās zīda krokās viļņoja uz pleciem.
Redzēdams viņu vienu un sapņainu, Šarnī sakustējās it kā lai ietu un nokristu viņas priekšā ccļos.
Bet viņš pārdomāja — abus šķīra vismaz trīsdesmit soļu attālums; pirms pagūs noiet šos trīsdesmit soļus, viņa to ieraudzīs un, nepazīdama, izbīsies; tad sāks kliegt vai bēgt; uz šiem kliedzieniem piesteigsies vispirms viņas draudzene, tad daži sargi; tad, pārmeklēs parku, un atklās vismaz uzbāzīgo drosminieku, varbūt, arī viņa patvērumu, un ar to uz visiem laikiem pienāks gals noslēpumam, laimei un mīlai.
Viņš prata savaldīties un darīja labi, jo tiklīdz viņš apspieda šo nepārvaramo trauksmi, parādījās karalienes draudzenē, kas nenāca viena.
Divi soļi aiz viņas Šarnī redzēja soļojam skaista auguma vīrieti, ieslēptu platā cepurē un iegrimušu milzīgā mētelī.
Šis vīrietis, kura izskats monsicur Šarnī lika drebēt naidā un greizsirdībā, negāja kā uzvarētājs. Ļodzīdamies, vilkdams kājas kā bailēs, viņš, liekas, gāja taustīdamies, it kā par vadoni, viņam nebūtu karalienes draudzene un pati karaliene, balta un taisna negaidītu zem koka.